ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Indivīda un valsts tiesisko attiecību saturu lielā mērā nosaka cilvēktiesību normas. Tādējādi administratīvais process, regulējot tiesiskās attiecības starp valsti un indivīdu, kalpo tam, lai garantētu cilvēktiesību ievērošanu un nodrošinātu gan sabiedrībai, gan indivīdam taisnīgu rezultātu konkrētajā tiesiskajā attiecībā. Administratīvās tiesas savā praksē risina jautājumus, kas saistīti ar dažādām cilvēktiesību garantijām, piemēram, tiesībām uz taisnīgu tiesu, privātumu, datu aizsardzību, cieņu, īpašumu, labu pārvaldību, kā arī pārvietošanās brīvību, vēlēšanu tiesībām, atbilstošiem apstākļiem slēgta tipa iestādēs un citām.

Cilvēktiesību juridisko izpratni Latvijā lielā mērā ir veidojusi pievienošanās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai¹ (turpmāk – Konvencija) un tādējādi nonākšana Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) jurisdikcijā. Ratificējot Konvenciju 1997. gadā, Latvija apliecināja valsts stingru apņemšanos ievērot cilvēktiesības, taču to piepildīšana ar konkrētu saturu ir bijis ilgstošs tiesību piemērotāju, tostarp administratīvo tiesu, uzdevums un izaicinājums. Jau kopš administratīvo tiesu izveides ECT judikatūra pakāpeniski ir kļuvusi par neatņemamu tās darba instrumentu, tā ir gan tiesību avots, gan ietvars nacionālo tiesību normu, tostarp Satversmē ietverto pamattiesību, interpretācijai. Taču ECT judikatūra, tāpat kā Latvijas tiesu prakse, nemitīgi attīstās, tādēļ ir svarīgi sekot tās tendencēm un apzināties, ka cilvēktiesību aizsardzība ir nepārtraukts process, nevis kāds īpašs notikums.

Rakstā, analizējot ECT spriedumus, aplūkots tas, vai administratīvajām tiesām līdz šim ir izdevies nodrošināt cilvēktiesību aizsardzības līmeni atbilstoši Konvencijas prasībām un kļūt par efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu.

Subsidiaritātes princips

Konvencijas iedibinātā cilvēktiesību aizsardzības sistēma ir subsidiāra attiecībā pret nacionālajām sistēmām. Tas nozīmē, ka valsts ir atbrīvota no atbildības starptautisku institūciju priekšā par to rīcību, kuru tai nav bijusi iespēja izvērtēt un koriģēt nacionālā līmenī. Vairākas lietas ECT nav pieņēmusi izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzēji nebija vērsušies Satversmes tiesā, lai apstrīdētu normas konstitucionalitāti² vai nebija nacionālajā tiesā izteikuši savu sūdzību. Piemēram, lietā "Soročinskis pret Latviju"³ iesniedzējs atsaucās uz Konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums) kopsakarā ar Konvencijas 1. protokola 1. pantu (tiesības uz īpašumu) un sūdzējās par nevienlīdzīgu attieksmi pensijas apmēra aprēķināšanā, balstoties uz to, ka pensijas noteikšanas brīdī viņš nebija Latvijas pilsonis.