Latvijas valsts nedaudz vairāk kā 100 gadu vēsturē ar valsts statusu saistītie svarīgākie jēdzieni ir valstiskums, neatkarība, valsts nepārtrauktība. Interesanti, ka šie ir arī vieni no centrālajiem konceptiem mūsdienu starptautiskajās tiesībās, jo tā ir tiesību sistēma, kas ir veidojusies tā, lai sargātu valstu esību. Valsts ir galvenā starptautisko tiesību paradigma. Starptautiskās tiesības paskaidro, kas ir valsts, nosaka valstu mijiedarbības noteikumus un primāri balstās valstu gribā. Valsts nepārtrauktība ir viena no divām iespējamām atbildēm, kas izriet no starptautiskajām tiesībām un risina jautājumu, vai valsts pēc tādiem notikumiem, kuri var apdraudēt šīs valsts esību, turpina pastāvēt, vai arī valsts ir jauna. Proti, starptautiskās tiesības nošķir valstu nepārtrauktību (kontinuitāti), kad tā pati valsts turpina pastāvēt, no valstu pēctecības, kad vecu valsti nomaina viena vai vairākas jaunas valstis.
Latvijas konstitucionālajās tiesībās valsts nepārtrauktība ir konstitucionālās identitātes kodola elements. Taču būtu pavisam pamatoti arī teikt, ka Latvijas valsts nepārtrauktība veido modernās Latvijas sabiedrības identitāti plašākā sociālā izpratnē, jo tauta, lai gan ar lieliem zaudējumiem, tomēr spēja izdzīvot padomju okupācijas laikā un atrast ceļu atpakaļ pie savām saknēm, proti, pie 1918. gada 18. novembrī dibinātās valsts un tolaik pieņemtās un visu laiku spēkā esošās Satversmes.
20. gadsimta sākumā Latvija un tās kaimiņi – Igaunija, Lietuva, Somija un Polija – spēja sev izcīnīt neatkarīgas valstis, atrodoties lielāku tautu interešu krustcelēs. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, lai arī konstitucionālais moments bija noticis, tomēr, vai tas noturēsies un vai tas pārliecinās citas valstis, vēl nebija skaidrs. Tas prasīja pierādīt pašiem sev, ka tauta ir sasniegusi tādu identitātes un valstsgribas konsolidācijas stadiju un kompetenci, ka spēj sevi pārvaldīt. Tas prasīja pārliecināt citas valstis, ka latvieši kopā ar mazākumtautībām spēj neatkarīgi pārvaldīt sevi valsts formā un iesaistīties starptautiskajās attiecībās. Proti, atbilstoši valstiskuma prasībām bija jāpierāda, ka Latvijai ir sava tauta, teritorija, neatkarīga valdība, kas spēj uzņemties starptautiskas tiesības un pienākumus un pārstāvēt tautas intereses ārpus valsts robežām.
1921. gada 26. janvāris ir tā diena Latvijas vēsturē, kad Latvijas kā valsts esību starptautisko tiesību skatījumā atzina citas valstis. Latvijas valdībai izdevās toreiz pārliecināt citas valstis, ka neatkarīga Latvijas valsts ir dzīvotspējīga un kompetenta iesaistīties starptautiskajās tiesiskajās attiecībās. 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padome piecu valstu – Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas – sastāvā vienbalsīgi bez jebkādiem papildu nosacījumiem vai ierobežojumiem atzina Latviju un Igauniju de iure. Arī šis ir neatņemams konstitucionāls brīdis Latvijas vēsturē.
Latvija kā neatkarīga valsts pastāvēja līdz PSRS īstenotajai agresijai 1940. gada jūnijā un nozagtām vēlēšanām 1940. gada jūlijā. 1940. gada vasarā Latvijas valsts zaudēja neatkarību, bet tauta – brīvību un sevis brīvi vēlētu valdību. Latvijas tautai agresors atņēma varu. Taču ir svarīgi norādīt, ka Latvijas valsts pilnībā savu funkcionēšanu nepārtrauca. Nākamos 50 gadus Latvijas valsts un tautas vārdā atsevišķās valstīs bija tiesīgas darboties tās Latvijas amatpersonas, kuras pēdējā brīvā valdība bija pilnvarojusi to darīt. Tādējādi 50 okupācijas gados atsevišķas Latvijas valsts varas funkcijas īstenoja Latvijas diplomātiskais dienests un kādu laiku pēc okupācijas arī Latvijas Centrālā padome kā vienots politiskās vadības centrs.
1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija bija nākamais konstitucionālais moments Latvijas tautas vēsturē, kas atkal lika uzdot jautājumus par to, vai Latvijas tauta spēj sev un citiem likt noticēt, ka tā nav pazaudējusi prettiesiskās un ilgās okupācijas gados savas valsts gribu un kompetenci sevi pārvaldīt neatkarīgi. Neapšaubāmi, Latvijas valsti skārusī 50 gadus ilgā prettiesiskā okupācija ir tāds notikums valstu attiecībās, kas rada jautājumu par Latvijas valsts statusu un identitāti starptautiskajās attiecībās. Proti, Trešās atmodas virzītājiem un pašai tautai bija jāuzdod jautājums par tās identitāti, turklāt šo jautājumu uzdeva arī starptautiskā sabiedrība. Vai Latvija ir tā pati valsts, kas pirms 50 gadiem? To, ka šis ir svarīgs jautājums, Latvijas atmodas aktīvisti sākotnēji nezināja. Šo jautājumu bija definējusi trimda un ārvalstīs vēl arvien esošais neatkarīgais diplomātiskais dienests.
Padomju okupācijas rezultātā Latvijas teritorijā tika izveidota marionešu valdība, kurai nebija spēju neatkarīgi iesaistīties starptautiskajās attiecībās. Teritorija pēc Otrā pasaules kara tika grozīta, proti, Abrenes apriņķa lielākā daļa tika iekļauta Padomju Krievijas republikā, un visu okupācijas laiku tika īstenota tāda politika, tostarp pastrādāti starptautiski noziegumi, kuru rezultāts varēja būt katastrofāls attiecībā uz Latvijas tautas turpmāku pastāvēšanu. Šie fakti varēja būt pamats jautājumiem – vai Latvija ir, un kas ir Latvija?
Iemesls, kādēļ bija svarīgi vismaz kodola formā nepazaudēt 1918. gadā dibinātās Latvijas valsts elementus, proti, teritoriju, tautu un valsts pārvaldību, ir saistīts ar valsts nepārtrauktības konceptu starptautiskajās tiesībās un ar reālām spējām nopamatot tās pašas valsts pastāvēšanu arī pēc ilgstošas okupācijas.
Valsts nepārtrauktībai ir divi paveidi. Ir valsts nepārtrauktība (tīrā veidā) (state continuity) un ir valsts identitāte (state identity), kad nepārtrauktu valsts pastāvēšanu ir grūti nopamatot, bet tāpatību (sameness) valsts kodolā var pierādīt. Latvija izvēlējās pirmo paveidu, proti, Latvija turpināja pastāvēt kopš tās dibināšanas, un nešaubīgi tās valstiskuma kodola elementi bija tādi paši. Tieši šajā kontekstā fakts, ka visu okupācijas laiku darbojās Latvijas diplomātiskais dienests, ka tika veiktas vismaz atsevišķas Latvijas valsts funkcijas ārvalstīs, piemēram, pilsoņa pases izsniegšana, īpašuma aizsardzība, ir ārkārtīgi svarīgs, jo valsts turpināja elpot. Taču to pierādīt un nopamatot gan pašiem sev, gan pasaulei nebija nedz viegli, nedz vienkārši.
Ir vairāki konstitucionāli momenti, kas aizveda Latvijas tautu un starptautisko sabiedrību līdz galīgam lēmumam attiecībā uz Latvijas valsts nepārtrauktību kopš tās dibināšanas 1918. gada 18. novembrī, neskatoties uz visu pārdzīvoto. Jau 1989. gada 23. augusta akciju "Baltijas ceļš" var uzskatīt par svarīgu konstitucionālu momentu. Tas bija unikāls tautas gribas konsolidācijas moments un šīs gribas paušana pasaulei. Šajā akcijā cilvēki sniedz atbildi uz jautājumu, vai latvieši, lietuvieši un igauņi vēlas paši īstenot savu pašnoteikšanos, un atbilde bija pilnīgi skaidra – vēlas. Līdz ar to tiem, kurus šādi organizēta tauta ievēlēja tobrīd esošajās pārstāvniecības institūcijās, ir milzīga leģitimācija, pat ja vēlēšanas un institūcijas vēl arvien piederēja okupācijas varas pieņemtās konstitūcijas ietvaram. Tauta leģitimēja neatkarību, un šis princips stāvēja pāri padomju tiesību normām, kuras sniedza nominālu institucionālu ietvaru šai leģitimācijas plūsmai līdz tās loģiskam rezultātam, proti, neatkarības atjaunošanas diviem svarīgākajiem konstitucionālajiem momentiem – 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijai un 1991. gada 21. augusta Konstitucionālajam likumam. Neatkarības deklarācija definē Latvijas valsts un tautas tāpatību, proti, valsts ir bijusi nepārtraukti, mēs esam savu senču pēcnācēji, kas turpina savulaik jau Satversmē ietvertās Latvijas valsts identitāti nosakošās vērtības.
Tādējādi Satversmes ievads kopsakarā ar Satversmes 1. un 2. pantu noteic Latvijas valsts nepārtrauktības principu kā vienu no valsts konstitucionālās identitātes kodola elementiem. Tas ir pašsaprotami, jo Latvijas valsts tika dibināta uz mūžīgiem laikiem, kas citstarp ir noteikts arī 1920. gada Latvijas–Krievijas miera līguma 2. pantā. Ar valsts nepārtrauktību cieši saistīts ir tās ilgtspējas princips. Šiem principiem ir jānosaka likumdevēja izvēles. Starptautiskajās tiesībās valsts nepārtrauktības principa izmantošana ir tieši Latviju un abas pārējās Baltijas valstis īpaši raksturojoša pazīme.