ŽURNĀLS Viedoklis

Satversmes 114. pants nosaka, ka "personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību". Šis pants ir vienīgais Satversmē iekļautais tiesiskais regulējums, kas tieši un nepārprotami attiecināms tikai un vienīgi uz Latvijā dzīvojošām personām, kas pieder mazākumtautībām. Ņemot vērā 20. gadsimta vēsturiskos notikumus, kādus Latvijai nācies pārdzīvot, kā arī pašreizējo ģeopolitisko stāvokli Latvijas kaimiņvalstīs un reģionā, nebūt nav pārsteidzoši, ka šis Satversmes pants sabiedrības uztverē ir viens no pretrunīgākajiem.

Satversmes 114. panta tiesiskais regulējums attiecināms uz tiem indivīdiem, kas pieder mazākumtautībām Latvijā, un tādēļ pirmais jautājums, uz kuru jārod atbilde: kas ir šīs mazākumtautības?

Viennozīmīgu atbildi nesniedz ne Latvijas, ne arī starptautiskie tiesību avoti. Neskatoties uz vairākiem un ilglaicīgiem mēģinājumiem, starptautiskā sabiedrība nav nonākusi pie kopsaucēja šajā jautājumā. Tā, piemēram, lai gan 1966. gada Starptautiskais Pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) 27. pantā paredz īpašas tiesības pie mazākumtautībām piederošām personām, tas tomēr nedefinē terminu "mazākumtautības". Līdzīgi arī 1995. gada Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību neietver termina "mazākumtautības" definējumu. Tas ir galvenokārt saistīts ar fundamentālu viedokļu atšķirību par to, kādā veidā indivīds var tik uzskatīts par mazākumtautībām piederīgu. Viens no viedokļiem aizstāv katra indivīda subjektīvu tiesību izvēlēties un izlemt pašam par savu piederību mazākumtautībai. Gluži vai diametrāli pretējs viedoklis uzstāj, ka šāda izvēle valstij ir saistoša tikai tad, ja tā ir balstīta uz objektīvi izvirzītiem kritērijiem, piemēram, kopīgu konkrēto valodu, kultūru un/vai reliģiju, kā arī attiecīgās valsts pilsonību.

Latvijas kontekstā ir svarīgi atcerēties, ka, pievienojoties Eiropas Padomes Vispārējai konvencijai par nacionālo minoritāšu aizsardzību, Latvija noteica, ka termins "mazākumtautības" šīs konvencijas izpratnē Latvijai "nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu". Tādējādi ir skaidrs, ka Latvijas nostāja pieskaitāma objektīvu kritēriju piekritējiem attiecībā uz mazākumtautību termina skaidrojumu. No starptautisko cilvēktiesību viedokļa tomēr šī nostāja nav viennozīmīgi vērtējama, ņemot vērā, ka ANO Cilvēktiesību komiteja Vispārējā komentāra Nr. 23 ietvaros ir skaidri paziņojusi, ka Pakta 27. pantā noteiktās tiesības nav attiecināmas tikai uz pilsoņiem, bet uz visiem konkrētās valsts iedzīvotājiem. Lai kaut vai daļēji šādu pretrunu novērstu, Latvija ir noteikusi, ka pārējām personām, kas sevi identificē ar šīm personām, arī ir tiesības baudīt šādas tiesības.

Pievēršoties mazākumtautībām piederošu personu tiesību saturam, jāņem vērā, ka gan Pakta 27. pants, gan Sat­ver­smes 114. pants nosaka īpašas tiesības uz mazākumtautībām piederošo personu valodas un kultūras saglabāšanu. Šīs īpašās tiesības attiecas uz indivīdiem, kas pieder mazākumtautībām, un tādējādi ir nošķiramas no tautu kolektīvajām tiesībām, tai skaitā tiesībām uz pašnoteikšanos, kas varētu apdraudēt valsts teritoriālo vienotību.

Satversmes 114. pants paredz tiesības pie mazākumtautībām piederošām personām saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī saglabāt un attīstīt savu etnisko un kultūras savdabību, kas pēc būtības sasaucas ar Pakta 27. pantu. Tādējādi tiek noteikts, ka pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas saņemt īpašu atbalstu no valsts un tās institūcijām savas valodas un kultūras saglabāšanai. Šāda veida atzinums ir nošķirams no tiesiskās vienlīdzības principa un vispārējā diskriminācijas aizlieguma. Pēc būtības ar to tiek atzīts, ka pie mazākumtautībām piederošām personām objektīvi būtu grūti (atsevišķos gadījumos – pat neiespējami) saglabāt savu valodu un kultūru bez īpaša atbalsta. Līdz ar to valsts un tās institūciju atbalsts nav uzskatāms par diskrimināciju vai tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu, jo atbalsta mērķis ir sasniegt vienlīdzību pēc būtības, kas nav sasniedzama bez šāda īpaša atbalsta.

Pievēršoties šāda valsts atbalsta saturam, starptautiskās tiesības nosaka pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības lietot savu valodu, veidot savas skolas un valodas, kultūras vai reliģijas centrus un biedrības, lietot savus personvārdus. Tādēļ valsts pienākums, pirmkārt, ir atļaut šāda veida iniciatīvas. Otrkārt, savu iespēju robežās valstij ir arī pienākums atbalstīt un sekmēt šādas iniciatīvas gan administratīvi, gan arī finansiāli. Šī pienākuma īstenošanai, protams, svarīgs ir sakārtots, caurskatāms un piemērots tiesiskais regulējums, kura ieviešanu dzīvē pārrauga efektīvas valsts institūcijas, kuru darbībā piedalās arī pie mazākumtautībām piederošās personas. Katrā ziņā ir arī svarīgi, lai pie mazākumtautībām piederošām personām būtu lēmējtiesības par to, kā valsts atbalsts, tai skaitā arī finansiālais atbalsts, izmantojams.

Latvijas kontekstā (un jo īpaši vēsturiskajā kontekstā) šo pie mazākumtautībām piederošo personu tiesību ievērošana un pilnvērtīga ieviešana dzīvē ir sabiedrībā ļoti polarizēts jautājums, jo sevišķi valodas jautājumā, kā to parādīja Satversmes tiesas spriedumi divās tā sauktajās Izglītības likuma lietās 2018. un 2019. gadā.

Neskatoties uz abās lietās izteikto Satversmes tiesas atzinumu, ka grozījumi Izglītības likumā atbilst Satversmei, tai skaitā arī tās 114. pantam, ir grūti cerēt, ka ar šiem spriedumiem pretrunām ir pielikts punkts. Tā, piemēram, ANO Komiteja pret visu veidu rasu diskrimināciju, izskatot Latvijas kārtējo ziņojumu, 2018. gada nogalē izteica bažas par šīm izmaiņām Izglītības likumā un to negatīvo ietekmi uz mazākumtautībām piederošo personu tiesībām iegūt izglītību mazākumtautības valodā.¹ Līdzīgas bažas 2020. gada sākumā izteica arī ANO Komiteja par visu veidu diskriminācijas pret sievietēm novēršanu.² Arī Eiropas Padomes Ministru komiteja 2021. gada sākumā Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību uzraudzības kontekstā pauda raizes attiecībā gan uz mazākumtautībām piederošo personu tiesībām iegūt izglītību mazākumtautības valodā, gan šo personu tiesībām un praktiskām iespējām ieņemt noteiktus amatus valodas tiesiskā regulējuma dēļ.³ Iemesls šādai situācijai varbūt kaut daļēji ir skaidrojams ar tās pašas Eiropas Padomes Ministru komitejas vārdiem: "Latvijas sabiedrība joprojām cīnās ar vēsturiskiem šķelšanās faktiem, kuru rezultātā divu galveno nacionālo grupu Latvijā – latviešu vairākuma un krievu mazākumtautības – starpā valda pilnīgi atšķirīgi ģeopolitiski uzskati un kultūridentitātes. Personām, kas pieder pie šīm divām grupām, ir diametrāli atšķirīgi uzskati par vēsturi un valsti, kurā tās vēlētos dzīvot. Mēģinājumi radīt saliedētu sabiedrību, kas būtu balstīta uz kopēju identitāti, nozīmīgu progresu pēdējo gadu laikā nav sasnieguši."⁴

Izvērtējot tiesības, ko mazākumtautībām piederošām personām nosaka Satversmes 114. pants, ir svarīgi atcerēties vēsturisko kontekstu, kādā 1922. gadā Satversme tika izstrādāta un pieņemta. Tajā laikā, protams, tāda 114. panta nebija – tas tika formulēts tikai 1998. gadā, papildinot Satversmi ar 8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības". Tomēr arī Satversmes tapšanas laikā, 1922. gadā, tās autori un likumdevējs – Satversmes sapulce – vēlējas paust cieņu Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām un tām piederīgajiem indivīdiem, kam bijusi un ir nozīmīga loma Latvijas valstiskuma nostiprināšanā un saglabāšanā.

Jāizprot arī situācija, kādā 1990. gadā Satversmes darbība tika atjaunota un kādā 1998. gadā tika veikti Satversmes grozījumi. Tas notika pēc vairākas desmitgades ilgušas Padomju Savienības okupācijas, kuras laikā pret Latviju tika vērsta rusifikācijas politika. Šai politikai tika pakļauti visi Latvijas teritorijā dzīvojošie, un tā atstāja graujošas sekas uz latviešu valodas izdzīvošanas iespējām. Ņemot vērā šīs rusifikācijas politikas ilglaicīgumu vairāku paaudžu garumā un tās apjomu, ir saprotama un arī no starptautisko cilvēktiesību viedokļa par tiesisku ir atzīstama Latvijas konsekventi stingrā nostāja latviešu valodas aizsardzībā, kas ietverta pat Satversmē.

Vienlaikus jāatceras, ka līdzīgu likteni kā latvieši Padomju Savienības okupācijas laikā Latvijā piedzīvoja arī Latvijas teritorijā dzīvojošās mazākumtautības, kuru valodas arī tika pakļautas tādai pašai rusifikācijas politikai. Šo Latvijā dzīvojošo mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību arī ir nostiprinātas Satversmes 114. pantā. Tādēļ reducēt visus ar mazākumtautībām saistītos jautājumus tikai uz krievvalodīgajiem vai skatīt 114. panta regulējumu tā, it kā tas attiektos tikai uz krievvalodīgajiem, nebūtu pareizi. Līdz ar to ir grūti nepiekrist Satversmes tiesas tiesneša Artūra Kuča atsevišķajām domām, izteiktām tā sauktajā Izglītības likuma lietā (Nr. 2018-22-01, 5.2. punkts):

"Neapšaubāms ir Sprieduma 22.2. punktā norādītais fakts, ka okupācijas varas īstenotā rusifikācijas politika skāra arī izglītības sistēmu. Taču jāņem vērā, ka rusifikācijas politika ietekmēja arī tās mazākumtautības, kuru dzimtā valoda nav krievu valoda, jo liedza pie šīm mazākumtautībām piederošiem bērniem un jauniešiem iegūt izglītību konkrētās mazākumtautības valodā un pat apgūt savu dzimto valodu. [..] Tādējādi likumdevējam, būtiski ierobežojot mazākumtautības valodas izmantošanu izglītības procesā, bija jāizvērtē, vai apstrīdēto regulējumu var vienādi attiecināt uz visām mazākumtautībām, kuru dzimtā valoda nav kāda no ES oficiālajām valodām, neatkarīgi no to identitātes, tātad arī valodas, apdraudētības."

Latvijai būtu svarīgi atcerēties, ka valstis, veidojot izglītības politiku, nedrīkst aizmirst par skaitliski nelielajām mazākumtautībām un to valodu apguvi, ko skaidri aptver Satversmes 114. pants. Šo skaitliski nelielo mazākumtautību un to valodu apguve nedrīkst ciest cīņā starp valsts valodu un skaitliski lielāko mazākumtautību valodām.