Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu juridiskajā un politiskajā diskursā par biežu viesi ir kļuvusi tēze, ka pamattiesību aizsardzība ir viena no demokrātiskas tiesiskas valsts sniegtajām garantijām. Taču vairumā gadījumu šī tēze kalpo tikai kā vispārīgs ievads konkrēta kāzusa risināšanai, neiedziļinoties pamattiesību un demokrātijas daudzpusīgajā saiknē, kurā robeža starp cēloņiem un sekām ir izzudusi tāpat kā dilemmā par vistu un olu, jo pamattiesības ir gan demokrātijas mērķis, gan instruments demokrātijas sasniegšanai, un kurā pamattiesību aizsardzība ir gan priekšnoteikums demokrātijas ilgtspējai, gan arī demokrātijas radīta iespēja. Paturot prātā šo divējādo dabu un iedvesmojoties no Satversmes teksta un Satversmes tiesas atziņām, turpmākās rindkopas ir centieni aprakstīt pamattiesību lomu demokrātiskā valstī un to, ko pamattiesības atklāj par Latvijas demokrātijas un tiesiskuma veselību.
Lai arī Satversmes tekstā vārds "pamattiesības" lietots tikai četras reizes, pamattiesību klātbūtne Satversmes 1. pantā definētās neatkarīgās demokrātiskās republikas iedzīvināšanā ir daudzkārt lielāka. Visupirms pamattiesības apraksta demokrātiskas valsts un privātpersonas mijiedarbības pamatprincipus, kuri piemērojami gan tad, kad radusies kolīzija starp valsts kā sabiedrības kopumā interesēm un vienas personas interesēm, piemēram, valstij uzliekot personai sodu par prettiesiskiem izteikumiem, gan tad, kad valstij jārisina divu privātpersonu interešu sadursme, piemēram, izšķirot strīdu par līdzsvaru starp vienas personas tiesībām uz izteiksmes brīvību un otras personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.
Visos šajos gadījumos pamattiesības iemieso demokrātijas vērtības, tostarp līdztiesību, varas atklātumu un leģitimitāti, tiesisko paļāvību un noteiktību, likuma varu, un šo vērtību noturīgums atkarīgs gan no valsts, gan katras personas rīcības un attieksmes. Tā līdztiesība ir ne tikai no pamattiesību normām izrietošs formāls diskriminācijas aizliegums, bet arī ikviena sabiedrības locekļa morāla un ētiska gatavība nepieļaut dubultos standartus attieksmē pret pamattiesībām. Ja kategoriski nepieņemam necilvēcīgu apiešanos ar sevi, tad apzināmies, ka necilvēcīga apiešanās ir aizliegta pret visiem, arī pret tiem, kuri mums šķiet nesimpātiski, par kuriem mums šķiet, ka viņi ar savu uzvedību ir zaudējuši tiesības uz jebkādām tiesībām. Ja kaut vai tikai daļā sabiedrības valda uzskats, ka pamattiesības ir "nulles summas spēle", kurā labumu var cerēt saņemt tikai tad, ja šis labums tiek atņemts citam, tad šādas sabiedrības spēja solidarizēties krīžu pārvarēšanā un demokrātijas aizsardzībā ir bīstami vājināta. Citiem vārdiem sakot, ja pamattiesības ir tiesību minimums, kas piemīt ikvienai cilvēciskai būtnei, tad šī minuma noliegšana otrai personai faktiski nozīmē arī otras personas cilvēciskuma noliegšanu. Totalitāro režīmu pieredze Eiropas vēsturē ir traģisks piemērs cilvēciskuma noliegšanas sekām.
Arī varas atklātumu un leģitimitāti var aplūkot caur pamattiesību prizmu. Savu pienākumu aizsargāt pamattiesības valsts nevar izpildīt, ja lēmumu pieņēmēji pienācīgi neatpazīst lēmumu ietekmi uz pamattiesībām. Ja ietekme uz pamattiesībām nav atpazīta, tad arī ietekmes un, vēl jo svarīgāk, iespējamo pamattiesību ierobežojumu piemērotības, nepieciešamības un atbilstības izvērtējums nav iespējams un valsts un privātpersonu attiecību noregulēšanā var tikt pieļauta kļūda. Šo kļūdu likumdevējs un izpildvara nevar novērst ar to vien, ka lēmuma ietekme uz pamattiesībām netiek ne atzīta, ne vērtēta, piesedzoties ar frāzi, ka "projekts šo jomu neskar". Ja ietekme uz pamattiesībām pēkšņi atklājas kā negaidītas lēmuma sekas, tad neizbēgami rodas šaubas par lēmuma kvalitāti, kuras atspēkot ir grūtāk nekā trūkumus visādi citādi godprātīgi veiktā izvērtējumā, turklāt līdztekus šaubām par lēmuma kvalitāti rodas bažas, ka lēmuma pieņēmējs vēlējies ko slēpt, nav bijis atklāts ar lēmuma adresātiem. Pārliecības trūkums par varas īstenotāju godaprātu un no tā izrietošā atsvešinātība starp lēmuma pieņēmējiem un lēmuma adresātiem nekādi nestiprina lēmuma adresātu gatavību pieņemt šo lēmumu leģitimitāti un pakļauties tiem.
Līdztekus pamattiesību atpazīšanai, arī metodoloģija, kas tiek izmantota pamattiesību ievērošanas vērtējumā, ir nozīmīgs valsts varas leģitimitātes aspekts, jo tieši skaidra un vienveidīga metodoloģija ļauj pārliecināties, ka lēmums, kas ietekmē pamattiesības, nav patvaļīgs, jo metodoloģija ļauj izsekot lēmuma pieņemšanas procesam un salīdzināt dažādus lēmumus, un tieši metodoloģija ļauj pārliecināties, vai līdzīgi gadījumi patiešām ir izlemti līdzīgi un vai atšķirības lēmumos ir objektīvi pamatotas. Ja, piemēram, izlemjot divus dažādus strīdus par tiesību uz izteiksmes brīvību un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību kolīziju, tiesa nonākusi pie atšķirīgiem secinājumiem par to, kurām tiesībām par labu nosveras līdzsvars, tad svarīgi ir spēt identificēt tos apsvērumus, kuri šajos strīdos ir atšķirīgi un tādēļ izšķīruši līdzsvaru, lai secinājumi būtu ticami, pārliecinoši un taisnīgi. Būtiski, ka pamattiesību ievērošanas vērtējuma metodoloģija nav tikai pašu pamattiesību diktēts un no visa pārējā atrauts rīks. Gluži pretēji, šī metodoloģija ietver arī no Satversmes 1. panta izrietošus principus, tajā skaitā samērīguma principu, kas savukārt nozīmē, ka, izmantojot Satversmes tiesas vismaz kopš 2002. gada atkārtotos pamattiesību ierobežojuma samērīguma vērtēšanas kritērijus,1 ikviens tiesību normu autors un tiesību normu piemērotājs darbojas arī Satversmes 1. panta tvērumā. Jāuzsver, ka iespēja salīdzināt lēmumus, identificēt iemeslus atšķirībām un tādējādi gūt pārliecību par varas paredzamību ir īpaši nozīmīga tajās situācijās, kur valsts īsteno savu piespiedu varu un kurās valsts lēmumiem var būt ietekme uz teju visiem personas dzīves aspektiem. Tā tas, piemēram, ir kriminālprocesā, kurā gan princips par sodīšanas nepieļaujamību bez likuma, kas apliecina, ka sods paredzēts tikai par jau iepriekš skaidri definētiem nodarījumiem, gan nolēmumu teju standartizētā forma, gan visa procesa detalizētais regulējums ir vērsti arī uz varas paredzamību, dodot personai iespēju atbilstoši pielāgot savu uzvedību, lai izvairītos no netīkamām sekām.
Iepriekšējās rindkopas tēze par personas iespēju pielāgot savu uzvedību nav attiecināma tikai uz krimināltiesībām un kriminālprocesu, bet uz ikvienu jomu, kuru valsts ir regulējusi un kurā darbojas pamattiesības kā šīs esejas sākumā aprakstītie demokrātiskās valsts un personas mijiedarbības principi. Ikvienā jomā personai jāvar ne tikai pieņemt īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni,2 kas nav iespējams bez tiesiskās paļāvības un noteiktības, bez likumu paredzamības, skaidrības un saprātīgas stabilitātes; proti, bez tiesiskās paļāvības un noteiktības, bez likuma varas. Pamattiesības un demokrātijas vērtības jeb tiesības uz īpašumu un tiesiskā paļāvība ir zināms garants, ka persona, piemēram, lemjot par vērtīga īpašuma iegādi vai ilgtermiņa ieguldījumu komercdarbībā, var veidot savu rīcību tā, lai sasniegtu savus mērķus, un paļauties, ka iespēja sasniegt šos mērķus nesagrūs valsts ieviestu radikālu izmaiņu dēļ. Tieši tādēļ labas likumdošanas prasību ievērošana un izvairīšanās no pārmērīgi kazuistiska normatīvā regulējuma ir svarīga arī no pamattiesību viedokļa, jo šo prasību neievērošana grauj likumu stabilitāti un mazina iespēju uz tiem paļauties. Šajā ziņā liels izaicinājums gan pamattiesībām, gan demokrātijai ir sabiedrības gaidas, ka līdz ar zinātnes un tehnoloģiju attīstību valsts regulēs arvien jaunas jomas – surogātgrūtniecību, kriptovalūtu, dezinformāciju, lai līdzsvarotu dažādās intereses. Ir saprotams kārdinājums radīt šīm jomām specifisku regulējumu un, piemēram, radīt jaunus nosacījumus konfiskācijai jeb tiesību uz īpašumu ierobežojumus attiecībā uz kriptovalūtām, vai ieviest jaunus aizliegumus jeb tiesību uz izteiksmes brīvību ierobežojumus attiecībā uz dezinformāciju. Taču gan pamattiesībām, gan demokrātijas vērtībām ir jābūt tehnoloģiski neitrālām, pretējā gadījumā tās kļūst fragmentētas un vairs nav universālas un vispārpiemērojamas, tādējādi zaudējot savu jēgu. Tādēļ jauno jomu regulējuma uzsvars būtu liekams uz intelektuāli sarežģītāko, tomēr ilgtspējīgāko pieeju, aprakstot jau labi zināmo pamattiesību normu un demokrātijas vērtību piemērošanas un ievērošanas specifiku šajās jomās.
Apkopojot iepriekš izteiktās tēzes, nebūs pārspīlēti apgalvot, ka pamattiesības parāda, vai demokrātijas vērtības ir "nostrādājušas" individuālos gadījums, ka pamattiesības individualizē demokrātiju. Turklāt pamattiesības spējam saskatīt strīdos ar ģimenes locekļiem, darba devējiem, kaimiņiem, pakalpojuma sniedzējiem vai nejaušiem garāmgājējiem, tās darbojas visdažādākajās sadzīviskās situācijās, ar kurām viegli varam identificēties un ļoti personīgi uztvert to, ka kādā no šo strīdu risinājumiem nejūtam pienācīgu cieņu pret sevi kā ar šīm pamattiesībām apveltītām būtnēm. Zīmīgi, ka tikai septiņās no 95 lietām, kuras Satversmes tiesa ir izskatījusi laika posmā no 2016. gada janvāra līdz 2021. gada janvārim, strīds nav bijis par tiesību normas atbilstību kādam no Satversmes 8. nodaļas pantiem.3 Tādēļ likumsakarīgi, ka iespaids par pamattiesību ievērošanu veido iespaidu par demokrātiju kopumā, un sabiedrības izpratne un attieksme pret pamattiesībām un to aizsardzību parāda demokrātijas vērtību veselību šajā sabiedrībā. Jo labāka veselība, jo lielāks šīs sabiedrības spēks pretstāvēt gan autoritārisma, gan populisma vilinājumam, saglabājot uzticību demokrātijas vērtībām un sabiedrības ilgtspējai.