Kas viņu redzēja?
Kā viņa atnāca?
Vējā vīdamās,
Melnos kraukļu ratos,
Asins rozes matos –
Brīvība! Brīvība!
(Aspazija)
Cilvēka cieņpilnai dzīvei nepieciešams priekšnoteikums ir brīvība. Viss, kas ticis cilvēkam dots no dabas, viss sabiedrības caur kultūru cilvēkā ieguldītais var izpausties tikai tad, ja cilvēks bauda brīvību. Personas brīvība ir priekšnoteikums ne tikai cilvēka pilnvērtīgai dzīvei, bet arī sabiedrības harmoniskai funkcionēšanai. Ideāls ir brīvs cilvēks, kurš attīstās un darbojas sev līdzīgo vidū jeb brīvā sabiedrībā, kuru vieno kopīgas vērtības un savstarpēja cieņa.
Brīvība, tāpat kā citas vērtības, tiek nosaukta vārdā, veidota un baudīta vienīgi sabiedrībā, proti, tikai kopā ar citiem cilvēkiem. Nav brīvības ārpus sabiedrības, jo sabiedrība savā kolektīvajā apziņā brīvību ir izdomājusi, iedzīvinājusi un sargā tās īstenošanu cilvēku savstarpējās attiecībās. Ārpus sabiedrības pastāv savvaļa, ko bauda dzīvnieki. Brīvība ir viena no sociālajām vērtībām, kuras, esot kultūras pamatā, vieno sabiedrību un paceļ cilvēku kā bioloģisku būtni līdz cilvēkam kulturālam jeb pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Tieši sabiedrības kopdzīves pamatā esošās vērtības ļauj ikvienam cilvēkam gan iederēties un iekļauties sabiedrībā, veidojot savu nacionālo identitāti, proti, piesaistoties, ieaugot, iesakņojoties savā tautā, gan vienlaikus attīstīties kā savrupai un unikālai personībai, kas, bagātinot sevi, vienlaikus pilnveido arī nācijas kopīgo kultūru.
Par cilvēku, kurš bauda brīvību, mēs sakām: "jūtas kā zivs ūdenī" vai "brīvs kā putns debesīs". Tautas gudrībā minētā brīvība ir cilvēka gara elpu aizraujošs lidojums, kas padara dzīvi krāšņu un jēgpilnu, ļaujot ieraudzīt visas personas, lietas un notikumus no augšas, distancējoties, kopainā, likumsakarībās. Ieraudzīt it kā patiesā gaismā. Brīvība ir ceļš, kas ved cilvēku uz patiesības apzināšanos. Tās patiesības, kas dod iespēju izsvērt un novērtēt dzīves jēgu un atrast savu vietu dzīvē, bet galvenais – justies labi pašam savā dzīvē. Brīvība īstenojas kustībā, virzībā tādā vidē, kas ļauj un sekmē to īstenot. Gaiss un ūdens sekmē ķermeņa brīvu kustību, padarot šo kustību ķermenim jutekliski patīkamu. Tāpat cilvēka brīvības īstenošanu sekmē atbilstoša sociālā vide. Svarīgi, lai līdzās būtu tādi cilvēki, kas ieklausās, saprot, atbalsta, neliedz izdarīt iecerētās izvēles, neierobežo pieejamo informāciju, bet galvenais, lai nelauž personību, spiežot veikt to, kas neatbilst manai būtībai, proti, patiesi ciena manī cilvēku. Cilvēks ir brīva personība, jo tas atbilst cilvēka dabai.
Brīva kustība notiek ne tikai personas darbībā, bet visupirms tās apziņā, domās. Brīva, radoša doma ir civilizācijas attīstības galvenais dzinējspēks. Manuprāt, brīvība visupirms ir dinamiska kategorija. To bauda, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem: radot, strādājot, runājot, rakstot, pielūdzot, nievājot, mīlot un nīstot. Pat tad, ja savā brīvībā cilvēks bauda mieru vientulībā, nemitīgi notiek kustība kā spraiga smadzeņu darbība gan nomodā, gan miegā. Brīva kustība nerimstoši notiek cilvēka apziņā. Smadzenes atslēgt ir neticami grūti. To var sasniegt, tikai ieguldot apzinātu darbu. Apziņas attīrīšana no domām kaut uz brīdi prasa ievērojumu treniņu un piepūli. Tas ir apziņas vingrinājums, kas sniedz smadzenēm brīvību no domām, lai rastu apziņā vietu vēl plašākai domai. Brīvība sekmē personības izaugsmi pat šķietamā miera stāvoklī, jo brīva doma un rimtas pārdomas sekmē esošā pārvērtēšanu un rosina jaunas idejas.
Lielo brīvības garu, mūžīgo personības kustību nemitīgā mainībā veido vairākas personas brīvības šķautnes: apziņas brīvība, vārda brīvība, pārvietošanās brīvība, zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades brīvība, brīvība lemt par savu ķermeni, īpašumu, dibināt ģimeni, izvēlēties nodarbošanos. Ar katru brīvu izvēli, kas tiek īstenota, persona sabiedrībā veido aizvien jaunas savstarpējas atkarības saites ar citām personām, iesien sevi dziļāk un stingrāk sabiedrības locekļu veidoto attiecību blīvajā rakstā. Vienalga, vai dibinām ģimeni, vai pērkam mantu, vai dziedam korī, vai iestājamies politiskajā partijā, vai piedalāmies vēlēšanās, mēs iesaistāmies attiecībās, krustojot savu brīvību ar citu cilvēku brīvībām. Tā mūsu brīvībai paveras jauni apvāršņi, kurus var sniegt vien līdzcilvēki. Vienlaikus katra brīva izvēle aizsāk pienākumu un atbildības virteni, kas nepielūdzamā kārtā vijas no cilvēka brīvības īstenošanas. Brīvība nav iespējama bez atbildības un pienākumiem. Tāpēc brīvība nav īstenojama bez tiesību atbalsta. Tikai tiesības, sargājot ikvienas personas brīvību, nošķir brīvību no patvaļas. Tiesības kā smalks tīmeklis, kā sapņu ķērājs notver valdošo brīvības garu, brīvības elpu, lai piepildītu ar to ikviena cilvēka dzīvi. Savukārt Satversme ir rāmis, kurā tiesību austais brīvības tīmeklis ir nostiprināts, pielāgojot to tieši mūsu nācijas brīvības garam un taisnīguma izjūtai.
Brīvība noteikti nav cilvēka dzīves mērķis, ko var sasniegt un netraucēti baudīt, apstājoties kustībā, bet gan līdzeklis, kas ļauj cilvēkam sevī visu mūžu attīstīt aizvien jaunas savas personības šķautnes, veidot attiecības ar līdzcilvēkiem, iesaistīties savu tuvinieku un valsts dzīvē, proti, brīvi dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.