Atbildot uz jautājumu, kur galu galā sākas vispārējās cilvēktiesības, Eleonora Rūzvelta savulaik gluži vai ar "konstitucionālu kompasu" ir precīzi atklājusi, ka tās patiesībā sākas mazās vietās, tuvu mājām – tik tuvās un tik mazās, ka tās nevar redzēt nevienā pasaules kartē. Tās sākas katra atsevišķa cilvēka pasaulē, vidē, kurā tas dzīvo, mācās, strādā, vai vietās, kuras tas apmeklē. Cilvēks šajās vietās sagaida vienlīdzīgu taisnīgumu, vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu cieņu bez diskriminācijas. Nenoliedzami, arī diskriminācijas iedīgļi pirmām kārtām ir meklējami nevis publiskajā pamattiesību telpā, bet tieši cilvēka mazajā pasaulē, kur rit viņa ikdienas dzīve.
Olivers Vendels Holmss seniors (Oliver Wendell Holmes Sr.) savulaik ar trāpīgu metaforu, kurā cilvēka dzīve ir salīdzināta ar kuģošanu mainīgos ūdeņos un laikapstākļos, ir sniedzis kodolīgu atziņu, kas ir aktuāla arī mūsdienās, aplūkojot konstitucionālās vērtības šodienas aktualitāšu gaismā, kas pasaules notikumu un izaicinājumu jūrā laiku pa laikam sabango ne tikai katra indivīda dzīvi atsevišķi, bet arī visu sabiedrību kopumā. O.V. Holmss tātad atzinis, ka "svarīgākais ir ne tik daudz, kur mēs šobrīd atrodamies, bet gan tas, kurā virzienā mēs dodamies – dažkārt, lai sasniegtu ostu, uz kuru esam ceļā, mums ir jāburā ar vēju, bet dažkārt ar pretvēju – bet, neskatoties uz to, mums vienmēr ir jāturpina mērķtiecīgi burāt uz savu mērķi, mēs nedrīkstam ļauties straumes pašplūsmai vai turēties pie enkura".
Lūkojot šo atziņu caur šodienas prizmu, mēs nenoliedzami saredzam katra indivīda nesaraujamo saikni ar sabiedrību un pasaules notikumiem kopumā. Līdz ar to metaforā par kuģošanu redzam vairs ne mazu privātu buru laivu, bet lielu buru kuģi, kas demokrātiskā, tiesiskā un sociāli atbildīgā valstī, kāda ir Latvija, apvieno visu sabiedrību kopumā un kam būtu jāvirzās pa vienu kopīgu ceļu uz kopīgu mērķi un sabiedrības labumu. Ceļa mērķa jēgpilnumu un tā apzināšanās nozīmību jau mūsu ēras sākumā pamatoti ir uzsvēris arī Lūcijs Annajs Seneka, norādot: "Ja cilvēks nezina, uz kuru ostu viņš kuģo, neviens vējš viņam nebūs labvēlīgs." Demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības kopīgā ceļa mērķi iezīmē vērtību fokuss, kas kā stabils kuģa masts ir nostiprināts valsts konstitūcijā, tajā sargātajās cilvēktiesībās un vērtībās. Kā šī "konstitucionālā masta" stiprinājums kalpo diskriminācijas aizliegums, kas veicina cilvēktiesību īstenošanu, nepieļaujot nevienlīdzīgu attieksmi.
Līdzīgi kā demokrātija un tiesiska valsts ir nesaraujami saistīti jēdzieni, kas papildina, balsta un atklāj viens otru, tāpat ir arī ar vienlīdzības principu un diskriminācijas aizliegumu. Tieši diskriminācijas aizliegums noteiktās dzīves situācijās precizē, palīdz piemērot un īstenot dzīvē vienlīdzības principu. Sabiedrībā pieaugošais jūtīgums pret atšķirīgu attieksmi nereti liek maldīgi pārprast diskriminācijas aizlieguma būtību, proti, tas neaizliedz atšķirīgu attieksmi vispār, bet gan tikai nedaudzos, stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojas uz noteiktiem aizliegtiem kritērijiem.
Diskriminācija nav gaidītajam neatbilstoša un nevēlama izturēšanās, bet tiesiski nepieļaujama atšķirīga attieksme, aizskaršana, izslēgšana vai ierobežošana, kā arī norādījums diskriminēt, kam par pamatu ir diskriminētās personas individuālās iezīmes, piemēram, rase, ādas krāsa, valoda, nacionālā vai etniskā piederība, dzimums, seksuālā orientācija, sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes stāvoklis, invaliditāte (veselības stāvoklis), vecums, reliģiskā piederība, politiskā vai cita pārliecība vai citi apstākļi. Turklāt, lai konstatētu diskrimināciju uz kāda no šiem pamatiem, ir jābūt nepārprotamai cēloņsakarībai starp nelabvēlīgu izturēšanos un kādu no aizsargājamām individuālām iezīmēm.
Diskriminācijas aizlieguma jēga šādās situācijās kalpo par balansu "sabiedrības buru kuģim", kas novērš tā dreifēšanu, gīrēšanu un attālināšanos no "konstitucionālo vērtību bākas". Akceptējot cilvēka individualitāti un patību, tas sargā tiesisko vienlīdzību šajā savstarpējā atšķirībā un tiesībās, ņemot vērā identitātes iezīmes, kas cilvēkam liek piederēt pie vienas vai vairākām sabiedrības grupām.
Sabiedrībā vērojamā diskriminācijas aizlieguma semantiskās un juridiskās jēgas pārprašana liek atgādināt, ka gan Eiropas Savienības tiesību aktos, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ir atzīts: diskriminācija var nozīmēt ne tikai dažādu attieksmi pret cilvēkiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, bet arī vienādu attieksmi pret cilvēkiem, kuri atrodas dažādās situācijās. Tāpat ne visas situācijas, kurās pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, izturas atšķirīgi, ir uzskatāmas par diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu. Kā arī par diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu nav uzskatāmi visi gadījumi, kad pret personām būtiski atšķirīgās situācijās izturas vienādi.
Vislielākais klupšanas akmens slēpjas pretestībā pieņemt, ka atšķirīga attieksme pret personām vienādās un salīdzināmās situācijās var būt arī attaisnojama, ja šādas atšķirīgas attieksmes pamatā ir izņēmuma situācija, kurā ir identificējams leģitīms mērķis un tā sasniegšanai izmantotie līdzekļi ir piemēroti un nepieciešami sabiedrībai. Tas pats attiecas uz tādas šķietami diskriminējošas situācijas attaisnošanu, kur personas atrodas būtiski atšķirīgās situācijās, bet pret tām izturas vienādi.
Neskatoties uz tiesību aktos un tiesu praksē nostiprināto diskriminācijas aizliegumu, sabiedrībā laiku pa laikam ir novērojams arī neveselīgs jūtīgums pret atšķirīgo, kas dažkārt robežojas ar necieņu un tolerances trūkumu, pat agresiju. Izjūtu līmenī tie ir aizspriedumi, domāšanas līmenī tie ir stereotipi, bet rīcības līmenī tā jau ir diskriminācija.
Aizliegtie kritēriji, kas izriet no diskriminācijas aizlieguma, skar mūsu unikālās identitātes pīlārus, kas ir personības dimensijas, kuras indivīdam ir vismazākās iespējas mainīt. Taču bieži tieši tās īpašības, kuras nav indivīda spēkos ietekmēt, ir avots aizspriedumiem, stereotipiem un diskriminācijai. Pašpietiekams un arogants individuālisms, bailes no sociālas līdzestības, empātijas trūkums, noniecinot otru cilvēku tā atšķirīguma dēļ, destabilizē "sabiedrības buru kuģi" un noved pie "jūras slimības", padarot gan katru indivīdu, gan visu sabiedrību kopumā svārstīgu un viegli pakļaujamu ārējo notikumu vētrām, tādējādi liekot novirzīties no kopējā sabiedrības kursa un vērtībām un aicinot nevietā noenkuroties vai pat spītīgi uzsēsties uz sēkļa. Tieši diskriminācijas aizliegums nodrošina nolīdzsvarojumu, liedzot nelabvēlīgu vai privileģētu attieksmi saistībā ar personas individuālo iezīmju korelāciju ar kādu no aizliegtajiem kritērijiem. Tas izriet no diskriminācijas aizlieguma mērķa – sniegt visām personām vienlīdzīgas un godīgas izredzes piekļūt valsts un sabiedrības nodrošinātajām iespējām.
Vienmēr ir jāpatur prātā, ka mēs katrs esam unikāla vērtība uz šī "sabiedrības buru kuģa", kas savā ziņā kopā veido vienu lielu komandu, kurā katram ir savs uzdevums un pienesums un kur primāri uzsvaram būtu jābūt nevis uz atšķirīgā meklēšanu otrā cilvēkā, bet uz savu talantu, pieredzes un prasmju apzināšanos, novērtēšanu un īstenošanu savas dzīves un sabiedrības kopīgo interešu jēgpilnumā. Mūsu savdabība sāks iegūt citu, labāku nozīmi, kad sāksim to uzskatīt par apliecināšanas vērtu identitāti un resursu, nevis īpašību, kuru noliegt, apspiest vai slēpt. Tas ir vienādi attiecināms gan uz to, kā mēs raugāmies uz sevi pašu, gan uz līdzcilvēkiem. Tā ir cieņa un savstarpēja atzīšana visas dzīves garumā, kas var atbrīvot mūsu "sabiedrības buru kuģi" no bremzējošiem enkuriem, kas traucē Latvijā līdz galam efektīvi nodrošināt demokrātiskai valstij fundamentālus principus un cilvēktiesības. Sabiedrība, kurā diskriminācija ir atļauta vai pieļaujama, ir sabiedrība, kurā cilvēkiem ir liegta iespēja brīvi izmantot savu potenciālu gan sev, gan sabiedrības labad.
Diskriminācijas aizliegums kā imperatīva norma nevar automātiski mainīt sabiedrības domformu, ja tajā ir novērojami deviācijas simptomi, kas liecina par iespējamiem aizspriedumiem, neiecietību, stereotipiem un diskrimināciju. Mūsdienu stereotipu izpausmes nav viegli atpazīstamas vai uztveramas kā diskriminējošas. Mūsos valdošos stereotipus mēs paši kopjam, papildinām un nostiprinām. Līdz ar to tikai mēs paši ar savu dziļi izpratnē balstītu lēmumu varam tos mainīt vai atteikties no tiem. Lieka ir vispārēja cilvēktiesību ievērošanas progresa gaidīšana plašajā pasaulē un pamattiesību telpā, pirms tā nesāksies mūsu katra paša mazajā pasaulē, izpratnē un pārliecībā. Diskriminācijas aizliegums savu jaudu pirmām kārtām iegūst līdz ar atšķirīgā izprašanu un atzīšanu.
Ņemot vērā nopietnās pēdējo gadu svārstības pasaules notikumu jūrā, jāatzīst, ka diskriminācijas aizliegums nākotnē iegūs daudz lielāku nozīmi, jo sevišķi strukturālās jeb sistēmiskās diskriminācijas kontekstā, kad diskriminācijas pamatā acīmredzami vairs nav indivīda pārliecība par kādu personu vai cilvēku grupu, bet institucionālas struktūras redzējums vai aklums, proti, kad sistēma pati, izmantojot tiesību normas, praksi, attieksmi un uzvedības modeļus, rada šķēršļus reālas vienlīdzības vai vienlīdzīgu iespēju sasniegšanai kādai noteiktai sabiedrības grupai. Tā var izpausties kā institucionāla neobjektivitāte vai pat šķietami tiesiski mehānismi, kas konsekventi kļūdās par labu vienai vai otrai sabiedrības grupai un kādu attiecīgi diskriminē.
Šādā situācijā diskriminācijas aizlieguma īstenošanas lielākais izaicinājums ir padarīt diskriminējošo situāciju par redzamu problēmu, jo sevišķi, kad tā šķiet pašsaprotama, neapšaubāma, ierasta un noklusēta realitāte. Juristiem šādas slēptas un sistēmiski radītas diskriminācijas atklāšanā par "konstitucionālu kompasu" primāri būtu jākalpo profesionālajai sirdsapziņai jeb tiesiskajai apziņai, kas tiesību piemērotāju darbā ir kā nenovērtēts stiprs grūdienveida vējš, kas sabiedrības buru kuģi var efektīvi un drosmīgi novirzīt uz tiesiskai un demokrātiskai valstij atbilstošu kursu.