ŽURNĀLS Viedoklis

Jaunrades brīvība ir konstitucionāla ranga vērtība, kura nostiprināta Satversmes 113. pantā: "Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības."

Jaunrade ir radošs process (darbība), kas vērsts uz agrāk nebijušu materiālu un nemateriālu vērtību radīšanu. Jaunrade ir būtiska brīvība katram cilvēkam, lai pašizpaustos un realizētu savus sapņus, un profesionālim, lai savā arodā sasniegtu profesionālos mērķus un kvalitatīvi veiktu savu darbu.

Juristam jaunrade ir viena no profesijas kvalitātēm. Tiesību normu saprātīga piemērošana un tiesību tālākveidošana ir stipri ierobežota, ja juristam nepiemīt jaunrades gars. Jaunrade ir jāizmanto gadījumos, lai atbildētu uz iepriekš nezināmu problēmjautājumu. Līdz ar to katram topošam un esošam juristam patstāvīgi jāuztur un jāpilnveido jaunrades spējas – vispirms pilnveidojot savas cilvēciskās vērtības un visbeidzot savas profesionālās kvalitātes.

Attīstības viens no priekšnoteikumiem ir tieši jaunrades brīvība. Tas attiecas uz jebkuru dzīves sfēru, tajā skaitā tiesībām. Bez jaunrades brīvības nebūtu cilvēka personiskās un arī sabiedrības attīstības. Jaunrades brīvība veicina inovācijas, pētniecību, tiesību un tehnoloģiju u.c. jomu attīstību. Valstij ir jāveicina cilvēku jaunrade. Piemēram, izveidojot kvalitatīvu izglītības un zinātnes sistēmu, veidojot kultūras un pētniecības atbalsta fondus. Izglītības sistēmai jānodrošina tāda vide, lai cilvēkam būtu prasmes ne tikai atkārtot idejas, bet arī spēt izdomāt un formulēt jaunas – komerciālas, mākslinieciskas, zinātniskas vai citas idejas. Tāpat valsts nedrīkst likt neattaisnotus šķēršļus. Piemēram, šobrīd valsts iestādes pamatoti arvien vairāk savus uzkrātos datus padara par brīvi pieejamiem (bez maksas, tiešsaistē, mašīnlasāmā formātā) tieši ar mērķi, lai veicinātu cilvēkus radīt jaunus pakalpojumus un produktus, uzņēmējdarbības veidus un ekonomikas attīstību.

Universālums ir tas, ka raksturo jaunradi. Jaunrades brīvība ir vērtība ikvienam neatkarīgi no cilvēka dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, atrašanās vietas, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem. Jaunrades procesā radītais rezultāts tiek radīts ne tikai sev un vietējai kopienai, bet ikvienam, turklāt ne tikai tā laika cilvēka paaudzei, bet arī nākamajām.

Normatīvo aktu jaunrade ir viens no jaunrades izteiksmes veidiem. Demokrātiskas un tiesiskas valsts neatņemama prasība ir tiesiskā kārtība. Normatīvo aktu jaunrades rezultātā tiesību sistēma tiek izveidota, grozīta vai papildināta ar jaunām tiesību normām. Normatīvo aktu jaunrades rezultātā rodas vispārsaistošas tiesību normas, kuras turpmāk regulēs sabiedrības dzīvi kopumā, ietekmējot Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Normatīvo aktu jaunrades procesu regulē vairāki ārējie un iekšējie normatīvie akti. Lai normatīvie akti būtu kvalitatīvi, normatīvo aktu jaunradē jāiesaistās gan juristiem, kuriem ir nepieciešamās prasmes juridiskās tehnikas jautājumos, gan attiecīgās nozares speciālistiem un zinātniekiem, kas var palīdzēt nodrošināt jaunā normatīvā akta zinātnisko un praktisko pamatotību. Tāpat normatīvo aktu jaunrades procesā īpaši svarīga ir sabiedrības līdzdalība. Normatīvo aktu izstrādes sasteigtība un vēlme detalizēti noregulēt visas iespējamās dzīves situācijas noved pie tā sauktajiem tiesību normu plūdiem, kad vieni un tie paši normatīvie akti tiek grozīti vairākas reizes gadā un tiesību sistēma tiek arvien vairāk pārpildīta ar sadrumstalotu regulējumu.¹

Radīšana ir vārds, kas vislabāk raksturo jaunradi. Jaunrade ir radošs process. Ne visas darbības noved pie jaunrades rezultāta. Tāpat jaunrades rezultāti var būt gan apzināti, gan arī nejauši. Romantisma tradīcija akcentē iedvesmas uzplaiksnījumu, kad notiek radīšanas akts, tomēr esmu skeptisks par jaunradi kā brīnumu. Jaunrade ir neatlaidīgs mācīšanās un prakse rezultāts. To labi raksturo kāds stāsts par pianistu, kuram izteica komplimentu, uz ko viņš atbildēja: "Jā, jo vairāk es trenējos, jo labāk man veicas."

Ārkārtēji būtisks ir cilvēku savstarpējs atbalsts un sadarbība jaunrades procesā. Jaunrades procesā cilvēks pats rada vērtības vai ņem citu cilvēku jaunrades rezultātus un pievieno tiem daļu no sevis. Jaunrades procesā cilvēks rada kvalitatīvi jaunas materiālās un garīgās vērtības vai idejas. Šo procesu un rezultātu var pretstatīt atkārtošanai, rutīnai, pieradumam. Šādā darbībā personai jābūt apveltītai ar bagātu iztēli, oriģinālām domāšanas un spriešanas spējām, spēju attīstīt jaunas idejas un risinājumus. Caur cilvēka apziņu un domāšanu materializējas nemateriālais.

Mūsdienās ir aktualizējies jautājums, vai ar jaunradi nodarbojas arī mākslīgais intelekts. Šajos gadījumos ir jānošķir programmētāja radošums no pašas programmas radošuma. Programmas ir dažādas, tajā skaitā tā sauktie ģenētiskie algoritmi – programmas, kas var veikt nejaušas izmaiņas savos pamatnoteikumos. Tas rada mākslas darbus, mūzikas skaņdarbus, prozas darbus utt. Tomēr joprojām ir atvērts jautājums, vai mākslīgai intelekts līdzās cilvēkam kļuvis par jaunrades subjektu. Attīstība skaitļošanas jomā ir strauja, tomēr joprojām pastāv šaubas, vai tās ir patiesa jaunrade. Datoriem trūkst dažu galveno sastāvdaļu: autonomijas, mērķtiecības, apziņas, vērtību un emociju. Mākslīgā intelekta pieejas aprobežojas ar aprēķinu un nav spējīgas spriest. Pat tā sauktie ģenētisko algoritmu rezultāti neveido autonomiju, jo tie balstās uz nejaušām izmaiņām, nevis apzinātām izvēlēm. Patiesa radošuma galvenajām sastāvdaļām ir nepieciešams darbības sarežģītības līmenis, kas daudz pārsniedz pašreizējās skaitļošanas iespējas. Arī no juridiskās perspektīvas, lai būtu atbildīgs par lēmumu par rezultātu, ir nepieciešama zināma līdzdalība iznākumā. Šāda veida lēmumu pieņemšana ir būtiska arī spriedumam kā patiesas inteliģences formai. Tikai papildu datu vai vairāk skaitļošanas jaudas pievienošana pašreizējām pieejām nevar mainīt šo fundamentālo trūkumu. Tas nevar pārvērst vienkāršu aprēķinu par spriedumu.

Aizsardzība ir garantēta Satversmes 113. pantā, kas nosaka, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību.

Jaunrades brīvība gan ir nošķirama no tiesībām uz domas, apziņas un reliģijas pārliecības brīvību, ko garantē Satversmes 99. pants. Jaunrades brīvība ir patstāvīga konstitucionāla vērtība, un valstij ir konstitucionāls pienākums to aizsargāt.

Zīmīgi, ka Satversmes 113. pants nav minēts 116. pantā, kas nosaka pamattiesību ierobežojumus. Jaunrades brīvība nav ierobežojama, vienlaikus uz to nav atcelti ētiska rakstura ierobežojumi. Tāpat pastāv ierobežojumi attiecībā uz jaunrades procesa rezultātiem. Jaunrades brīvība ir saistīta ar izteiksmes brīvību, un Satversmes 116. pantā ir noteikti ierobežojumi 100. pantam un citām tiesībām.

Turklāt Satversmes 113. pants ne tikai aizsargā jaunrades procesa brīvību, bet arī tā rezultātu – autortiesības un patenttiesības. Autortiesības un patenttiesības ir intelektuālā īpašuma paveidi. Kā īpašuma tiesību paveidu jaunrades rezultātu aizsargā Satversmes 105. pants, kas paredz konkrētu īpašuma aizsardzības mehānismu. Tāpat jaunrades rezultāts var būt saistīts ar vārda brīvību, ko aizsargā Satversmes 100. pants.

Dažādība ir vērtība arī jaunrades procesā. Satversmes 113. pants izceļ tikai divu veidu jaunrades izpausmes – zinātnisko un māksliniecisko, tomēr Satversme ir atvērta arī citādām jaunrades brīvībām, piemēram, literārajai, tehniskajai. Arī tās valstij ir pienākums aizsargāt.

Eksistenciāla nozīme ir jaunrades brīvībai. Jaunrades brīvība ļauj cilvēkam saprast sevi un apkārtējos notikumus. Jaunrade ir tas, kas cilvēka eksistencei piešķir jēgu un saturu. Jaunrade palīdz tiekties uz ideāliem, nestāvēt uz vietas, risināt dažādas problēmas, pavērt plašāku skatu uz dzīves un pasaules norisēm, vairo garīgo un ekonomisko labklājību. Šeit ir vietā citēt Raiņa ikoniskos vārdus: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies."