ŽURNĀLS Viedoklis

Tas, ka Latvija ir tiesiska valsts, šobrīd mums liekas kā ābeces patiesība, ko pat lieki atkārtot. Taču, ja pametam skatu atpakaļ, redzam garu, grūtu un līkumainu ceļu, kas noiets, lai Latvijas valstī šādu atziņu formulētu un padarītu par ābeces patiesību.

Jau Latvijas valsts dibinātājiem nebija nekādu šaubu, ka jaunā valsts būs ne tikai demokrātiska republika, bet arī tiesiska valsts. Kā Latvijas valsts proklamēšanas aktā tika uzsvērts, "tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai". Arī Satversmes sapulce pirms simts gadiem mūsu Satversmi pieņēma kā tiesiskas valsts konstitūciju, lai arī tiešā tekstā toreiz šādi vārdi nemaz netika ierakstīti. Bet tas atbilda tā laika juridiskajai tehnikai, ka aksiomas un pašsaprotamas lietas likumā nepārraksta. Tādā ziņā taisnība ir Daigai Rezevskai, ka Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnorma, no kuras tiek atvasināts viss tālākais tiesiskās sistēmas saturs un struktūra, ir Latvijas tautas lēmums būt Latvijai kā demokrātiskai tiesiskai valstij.¹ Bet līdz tam mums visiem kopā vajadzēja nonākt.

Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem mums vajadzēja izcīnīt un atjaunot ne vien Latvijas neatkarību, bet arī demokrātisku tiesisku valsti. Vēlos atgādināt, ka lielā tautas manifestācija Mežaparkā pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa notika tieši ar lozungu "Par tiesisku valsti Latvijā". Tāpat Augstākās padomes vēlēšanās Latvijas Tautas frontes atbalstītie kandidāti līdzās neatkarības atjaunošanai konsekventi iestājās par demokrātijas un tiesiskas valsts nepieciešamību Latvijai. Būdams viens no deputāta amata kandidātiem Augstākās padomes vēlēšanās, savā priekšvēlēšanu programmā kā profesionāls jurists uzsvēru nepieciešamību paātrināt tiesiskas valsts izveidošanas procesu, lai nodrošinātu, ka valsts patiešām kalpo cilvēkam un sabiedrībai, nevis otrādi. Tāpat redzēju neatliekamu uzdevumu likumdošanas ceļā nodrošināt katra cilvēka tiesības, brīvības un sociālo aizsardzību. Bez cilvēka pamattiesībām, kas reāli tiek nodrošinātas un aizsargātas, tiesiska valsts nav iespējama.

Atskatoties atpakaļ, mēs redzam, ka atjaunot neatkarību un demokrātiju izrādījās daudz vienkāršāk un ātrāk, nekā atkal gandrīz no jauna ielikt pamatus tiesiskai valstij. Tiesiskas valsts veidošana izrādījās garš un sarežģīts process, ko nebija iespējams izdarīt nedz vienā dienā, nedz vienā gadā, it sevišķi laikā, kad paralēli notika padomju tiesību sistēmas nomaiņa, Latvijai atgriežoties kontinentālās Eiropas tiesību saimē. Tas prasīja ne tikai likumu un to piemērošanas prakses, bet arī juristu un sabiedrības domāšanas maiņu.

Patiešām, tiesiska valsts vispirms ir domāšanas līmenis. Tāds domāšanas līmenis, kurā tieši tie, kam ir visvairāk pilnvaru ietekmēt citu likteņus, visbiežāk uzdod sev jautājumu: "Vai es rīkojos tiesiski, vai mani centieni atbilst demokrātijas ideāliem, vai intereses, ko aizstāvu, ir Latvijas vai tikai manējās?" Tiesiska valsts ir sistēma, kurā ikvienam indivīdam ir iespēja pārliecināties, ka katrai amatpersonai šāds domāšanas līmenis piemīt, un efektīvi reaģēt, ja konstatēts pretējais.

Tāpat tiesiska valsts prasa, lai ne tikai amatpersonas, bet arī katrs indivīds apzinātos, ka katram ir pienākums gādāt par tiesiskumu un kopējo labumu. Esam pieredzējuši, ka korupcija, sava labuma likšana pāri kopējām interesēm un centieni nozagt valsti ir vājinājuši Latvijas valsti un daudziem laupījuši uzticēšanos valstij un tās likumiem. Uzdrošinos apgalvot, ka ne vienmēr kā sabiedrība esam gājuši pa taisnāko ceļu uz tiesisku valsti, vēl jo vairāk – reizēm pat esam kāpušies atpakaļ un, atvainojiet par skarbiem vārdiem, maldījušies starp trim priedēm.

Ar gandarījumu varu konstatēt, ka savulaik Satversmes tiesā paveikts vajadzīgais darbs tiesiskās domāšanas maiņai un tiesiskas valsts nostiprināšanai. Teju katrs Satversmes tiesas spriedums tolaik tiesību sistēmā ieviesa jaunus un iepriekš neapjaustus tiesiskas valsts principa aspektus. Jau no pašiem pirmajiem spriedumiem mums Satversmes tiesā nekad nav bijis šaubu, ka demokrātiska un tiesiska valsts ir atslēgas jēdzieni, kas raksturo mūsu tiesību sistēmu (lieta Nr. 04-05(97)). No Satversmes 1. panta, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, izriet tiesiskas valsts principi (lieta Nr. 04-01(99)), un tiesiskums, varas dalīšana un cilvēka pamattiesības ir jebkuras tiesiskas valsts eksistences pamats (lieta Nr. 04-03(98) un lieta Nr. 04-02(99)). Šie pamatprincipi Satversmes tiesas divdesmit piecos darbības gados ir pamatīgi izvērsti, un šodien tiesiskas valsts satura skaidrojums prasa daudz lappušu juridiskajā literatūrā.²

Satversmes tiesas paveiktais un sabiedrības uzticēšanās Satversmes tiesas darbam visu šo gadu laikā liecina, ka Satversmes tiesas izveidošana bija vajadzīgs lēmums tiesiskas valsts nostiprināšanā, lai gan politiķi nekad nav bijuši sajūsmā par sev piešķirtās varas reālu ierobežojumu. Sabiedrība ir guvusi pārliecību, ka tiesiska valsts ir nevis politisks lozungs, bet pavisam konkrēti priekšraksti, kas saistoši valsts varai un kuru ievērošanu katrs var panākt savā lietā.

Neatkarīga konstitucionālā tiesa, kas vērtē pieņemto likumu un citu normatīvo aktu atbilstību konstitūcijai, ir labi pārbaudīts līdzeklis demokrātijas un tiesiskas valsts nodrošināšanai. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Vestminsteres modeļa parlamentārisms, kur parlaments nebija pakļauts tiesu varas kontrolei, savulaik starpkaru periodā noveda pie diktatūras vairākās Eiropas valstīs, arī Latvijā. Atbildi uz jautājumu, kā pasargāt demokrātiju no nedemokrātiski noskaņota parlamenta, var redzēt valstīs, kas pēc Otrā pasaules kara kā pirmās mēģināja pārvarēt nedemokrātisko režīmu atdzimšanas draudus, – Vācijā, Itālijā. Ar šādu demokrātijas stabilizēšanas virsmērķi tolaik tika veidotas konstitucionālās tiesas. Ilggadējās, stabilās, tradīcijām bagātās demokrātijās, kādas ir ASV vai Ziemeļvalstīs, vispārējā tiesu sistēma lieliski var pildīt, tā teikt, konstitūcijas "sargsuņa" funkcijas. Valstīs, kas cīnās ar totalitārās sabiedrības paliekām, ir nepieciešams speciāls, tieši šim mērķim izveidots un trenēts "sargsuns".

Kā atsevišķas, kompaktas, spēcīgas institūcijas ar specifiskām pilnvarām konstitucionālās tiesas mērķtiecīgi tika veidotas valstīs, kas tiecās kļūt demokrātiskas pēc tam, kad pārvarēts totalitārisma jūgs. Ja mēs paskatāmies uz demokrātisku tiesisku valstu veidošanu mūsu reģionā, tad redzam visai konsekventu iezīmi: tajās visās tika izveidotas atsevišķas konstitucionālās tiesas kā neatkarīgas institūcijas (arī Igaunijā, lai arī nav izveidota atsevišķa konstitucionālā tiesa, Valsts tiesa faktiski īsteno tipiskas konstitucionālās tiesas pilnvaras). Tas nebija vienkārši "modes kliedziens", tā bija nepieciešamība, ko diktēja vēlēšanās demokratizācijas procesu padarīt neatgriezenisku.

Šobrīd mēs redzam – tajās valstīs, kur konstitucionālās tiesas nostiprinājās un spēja pienācīgi īstenot savas pilnvaras, arī demokrātiskas tiesiskas valsts nostiprināšanās ir kļuvusi neatgriezeniska. Savukārt valstīs, kur konstitucionālā tiesa pakļāvās politiķu spiedienam un nespēja nodrošināt konstitūcijas virsvadību, tiesiska valsts ir vāja un apdraudēta.

Satversmes tiesa savulaik lietā Nr. 03-05(99) secināja, ka Latvijā kā tiesiskā valstī likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam. Saeimai likumdošanas procesā ir jāievēro Satversme un vispārējie tiesību principi, kā arī spēkā esošie likumi, kurus pati Saeima pieņēmusi. Tas pats jāievēro arī pilsoņu kopumam, īstenojot likumdošanas tiesības. Kā lietā Nr. 2012-03-01 secinājusi Satversmes tiesa, neviena valsts varas institūcija, arī tauta pati, īstenojot tai piešķirtās tiesības, nav tiesīga pārkāpt Satversmi. Tiesiskā valstī visiem ir pienākums ievērot Satversmē ietvertās normas, principus un vērtības. Un Satversmes tiesai atbilstoši Satversmes 85. pantam ir pienākums pārbaudīt, vai tas tiek pienācīgi ievērots.

Satversmes 85. pants nebūt nedod tiesības Satversmes tiesai "pēc savas gribas", "brīvi" atcelt likumus. Satversmes tiesa nerīkojas "pāri pilsoņu kopuma un tā pārstāvju noteiktā kārtībā izlemtajam". Satversmes tiesa rīkojas tikai Satversmes ietvaros, tajā daļā, kur likumdevējs ir ierobežots savās tiesībās kaut ko grozīt ar vienkāršu likumu. Satversmes tiesa tādējādi neveido savu politisko gribu, bet vadās no Satversmes normām un demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējiem tiesību principiem.

Tiesiska valsts nav parlamenta diktatūra vai pilsoņu kopuma patvaļa, bet sarežģīts mehānisms, kurā darbojas savstarpējas bremzēšanas un atsvaru sistēma, tiek realizēts varas dalīšanas princips. Tas nodrošina katra cilvēka pamattiesību aizsardzību un valsts varas padotību likumam un tiesībām.

Tiesiskas valsts veidošana un attīstība ir Eiropas demokrātisko valstu kopējs pienākums un atbildība. Viena no centrālajām pamatvērtībām, uz kurām balstās Eiropas Savienība, ir likuma vara jeb tiesiska valsts. Līdzīgi arī Eiropas Padomes statūti paredz katras Eiropas Padomes dalībvalsts pienākumu atzīt un sekmēt tiesiskas valsts principu nostiprināšanu. Nenovērtējamu darbu šajā jomā ir paveikusi Eiropas Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija). Venēcijas komisijas ziņojumi un konkrētas rekomendācijas dalībvalstīm ir attīstījušas izpratni par tiesisku valsti.³ Vienlaikus mēs redzam pietiekami daudzās Eiropas valstīs nopietnas problēmas ar tiesiskas valsts principu nodrošināšanu. Jo īpaši Ungārijas un Polijas gadījumi vedina būt piesardzīgiem – tiesiska valsts ir jāstiprina un par to pienācīgi jārūpējas nepārtraukti, visu laiku. Un tad arī tiesiska valsts šķitīs kā neapšaubāma ābeces patiesība, kuru ievēros kā politiķi, tā sabiedrība.

Autors pateicas Dr. iur. Jānim Plepam par atbalstu raksta tapšanā.