ŽURNĀLS Viedoklis

Juridiskā pozitīvisma doktrīnas pārstāvis saka: "Likums ir normatīvs tiesību akts, ko pieņem Saeima likumdošanas procesa rezultātā, kā tas ir noteikts Satversmes 23. un 24. pantā, un tas stājas spēkā atbilstoši Satversmes 69. pantam." Dabisko tiesību doktrīnas pārstāvis saka: "Likums visplašākajā nozīmē ir jebkurš tiesību avots, kas iekļaujas Latvijas nacionālajā tiesību avotu doktrīnā, jo tieši to paredz Satversmes 83. pants, nosakot, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti."

Vai katrs akts, ko Saeima pieņem likumdošanas procesa rezultātā, tiešām ir likums, kā to domā juridiskā pozitīvisma doktrīnas pārstāvis? Mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas ietvarā, kur valdošā tiesību izpratne balstās dabisko tiesību doktrīnā, atbilde ir – noteikti nē. Šim aktam jābūt tiesiskam jeb leģitīmam, jeb satversmīgam, proti, tam jāatbilst gan procesuālajiem, gan saturiskajiem kritērijiem, kurus noteic no pamatnormas – demokrātiska tiesiska valsts – atvasinātie vispārējie tiesību principi – piemēram, šajā esejā aplūkotais labas likumdošanas princips attiecībā uz procesuālo tiesiskumu, jo likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām.¹

Labas likumdošanas principu 2019. gadā kā pirmā tiesa Eiropas Savienībā² atpazina un noformulēja Satversmes tiesa, konkretizējot labas likumdošanas principa kā vispārējā tiesību principa (konstitucionāla ranga jeb juridiska spēka tiesību normas) saturu tiesību normas tiesiskā sastāva un tiesisko seku struktūrā.³ Satversmes tiesa secināja, ka labas likumdošanas princips ir atvasināts no tiesiskas valsts principa, kas savukārt atvasināts no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas. Satversmes tiesa, konkretizējot labas likumdošanas principa saturu, uzrādīja šādus galvenos, bet ne vienīgos tā satura elementus, proti, likumdevējam likumdošanas procesā: 1) jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam; 2) jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā; 3) vispārīgā gadījumā jāizskata likumprojekts atklāti Saeimas un Saeimas komisiju sēdēs, ietverot apspriešanas iespēju un nodrošinot, ka deputāti var izmantot savas runas un balsošanas tiesības; 4) paredzētais tiesiskais regulējums, kur tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem; 5) jābalstās, kur nepieciešams, plānotā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumā un jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie pasākumi, tā nodrošinot, ka likumdošanas process ir vērsts uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi; 6) jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas pasākumi; 7) ir pienākums savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas – tieši vai pastarpināti – likumdošanas procesā iesaistīt sabiedrību un konsultēties ar ieinteresētajām personām.

Juridiskā pozitīvisma doktrīnas pārstāvis saka, ka vispārējo tiesību principu konkretizācija ir subjektīva un patvaļīga. Tomēr Satversmes tiesa, piemērojot juridisko metodi, šos labas likumdošanas principa saturiskos elementus ir konkretizējusi, ņemot vērā esošus tiesību avotus, tādus kā judikatūra⁴ un doktrīna,⁵ kuri atbilstoši no patvaļas aizlieguma principa atvasinātajam pamatojuma principam ir daudzskaitlīgi uzrādīti sprieduma argumentācijā.

Turklāt Satversmes tiesa savā judikatūrā jau kopš 1998. gada bija konkretizējusi tādu elementu kā procedūras pārkāpuma būtiskuma prasība, proti, lai apstrīdēto tiesību normu atzītu par prettiesisku un spēkā neesošu parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ, tiesai jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima pieņemtu atšķirīgu lēmumu.⁶

Tādējādi kaut arī visi vispārējie tiesību principi tiesiskajā sistēmā stājas spēkā vienlaikus ar pamatnormas (demokrātiska tiesiska valsts) pasludināšanu, tiesību normu piemērotāju juridiskais saprāts tos nespēj atpazīt vienlaikus, bet gan atpazīst tos pakāpeniski, turklāt vispārējo tiesību principu saturs nepārtraukti un pastāvīgi attīstās līdzi tiesiskās sistēmas attīstībai. Ņemot vērā iepriekšējo judikatūru un tiesību doktrīnas atziņas, tiesību normu piemērotāju juridiskais saprāts bija gatavs atpazīt vispārējo tiesību principu – labas likumdošanas principu – simts gadus pēc pamatnormas pasludināšanas. Konkretizēts un izteikts tiesību normas struktūrā, labas likumdošanas princips noteic: [tiesiskais sastāvs] ja Satversmes tiesa izvērtē apstrīdētās tiesību normas satversmību (konstitucionalitāti), ja konstatē labas likumdošanas principa konkretizācijas elementa pārkāpumu, ja būtisks likumdošanas procedūras pārkāpums, kura neesības gadījumā likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs lēmums; [tiesiskās sekas] tad atzīst apstrīdēto tiesību normu par spēkā neesošu. Līdz ar to gadījumi, kad apstrīdētā norma tiks atzīta par spēkā neesošu labas likumdošanas principa pārkāpuma dēļ, būs salīdzinoši reti, jo viens no priekšnosacījumiem, kas jākonstatē, lai piemērotu šo nerakstīto tiesību normu, ir parlamentārās procedūras pārkāpuma būtiskums. Tas savukārt prasa Satversmes tiesai konstatēt pārliecinošus un, varētu pat teikt, acīmredzamus argumentus, lai pamatotu šaubas, ka procedūras ievērošanas gadījumā likumdevējs pieņemtu atšķirīgu lēmumu. Konkretizācijas rezultāta spēkā esība, protams, ir pakļauta pārbaudei atbilstoši neatņemamai vispārējā tiesību principa pazīmei – vispārpieņemamībai.

Bet vai Satversmes 83. panta izpratnē tiesneši ir padoti vienīgi likumiem, kas gan procesuāli, gan saturiski ir tiesiski jeb leģitīmi, jeb satversmīgi? Atbilde atkal ir – nē. Tiesību normu piemērotāja uzdevums demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā ir pieņemt taisnīgu nolēmu katrā lietā, tas ir – sasniegt tiesiskās sistēmas galīgo mērķi – taisnīgumu. Šāds uzdevums ir izpildāms un šāds mērķis ir sasniedzams, vienīgi piemērojot vispārējo tiesību principu – tiesību avotu daudzveidības principu.⁷ Tiesību avotu daudzveidības princips ir juridiskā metode, kas citstarp piemērojama eventuāli piemērojamās tiesību normas meklēšanā, tās satura noskaidrošanā – interpretācijā un konkretizācijā, un arī nolēmumu argumentācijā – turklāt tas piemērojams jebkuras tiesību normas piemērošanas procesā, tai skaitā arī krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību nozarē. Tas paredz, ka, lai katrā lietā sasniegtu taisnīgu rezultātu, kā to pieprasa demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnorma, tiesību normu piemērotājam jābalstās uz vairākiem tiesību avotu veidiem. Līdz ar to tiesību avotu daudzveidības princips ir saistīts ar nacionālo tiesību avotu doktrīnu, kura ietver gan vispārsaistoša rakstura tiesību avotu veidus – nacionālas, starptautiskas un Eiropas Savienības tiesību normas un šo normu legālās interpretācijas rezultātus Satversmes tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas spriedumos, gan arī tiesību avotus, kuriem nav vispārsaistoša spēka, bet kuri izmantojami, lai noskaidrotu tiesību normu saturu, piemēram, judikatūra, doktrīna un likumdošanas procesa materiāli.

Juridiskā pozitīvisma pārstāvis par jēdzienu "likums" saka vienu, un proti: "Tas ir normatīvs tiesību akts: vai nu likumdošanas procesa rezultātā pieņemts normatīvs tiesību akts jēdziena "likums" šaurākajā nozīmē, vai visi normatīvie tiesību akti jēdziena "likums" plašākajā nozīmē." Dabisko tiesību doktrīnas pārstāvis saka atkal citu: "Likums – tie ir visi priekšraksti, kas tiesību normu piemērotājam nepieciešami, lai atbilstoši pamatnormas prasībai demokrātiskā tiesiskā valstī katrā lietā pieņemtu taisnīgu lēmumu", bet Satversme saka: "Nestrīdieties, jo suverēnam ir vajadzīgas abas šīs jēdziena "likums" nozīmes, un es arī abas šīs nozīmes ietveru!"