Cilvēks kā vērtība – šī atziņa ir katras mūsdienu demokrātiskas valsts pamatā. Viena no cilvēka pamatvēlmēm, atrodoties lielākā vai mazākā sociumā, ir justies droši un neapdraudēti, dzīvot, domāt un rīkoties atbilstoši savai pārliecībai. Šo apgalvojumu kontekstā neatņemamas cilvēktiesības ir personas neaizskaramība.
Personas neaizskaramība kā konstitucionāli aizsargājama vērtība tiešos vārdos minēta Satversmes 94. pantā, kurā noteikts: "Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību." Tā nesaraujami saistīta ar Satversmes ievadā pausto, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību un ka tā atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības. Tomēr, neskatoties uz tiešu minēšanu Satversmes tekstā, kā arī plaši izplatīto pielietojumu ikdienas dzīvē, pats jēdziens "personas neaizskaramība" kā konstitucionāli atzītas personas tiesības nebūt nav izprotams vienveidīgi. Ir pamats atzīt, ka tam iespējamas trīs interpretācijas.
Šaurā izpratnē Satversmes 94. pantā minētās tiesības uz neaizskaramību skatāmas tikai kopsakarā ar tiesībām uz brīvību. Šādai izpratnei zināma ierosme rodama pašā Satversmes 94. panta visai lakoniskajā divu teikumu tekstā, kur pēc jau citētā pirmā teikuma seko otrais: "Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu." Tam, ka tieši tiesības uz brīvību Latvijā pamatā tiek skatītas kā tiesību uz neaizskaramību galvenais aspekts, uzskatāms piemērs cita starpā ir arī 2011. gadā publicētie Satversmes 8. nodaļas komentāri, kuros ietvertais Mārtiņa Paparinska skaidrojums par 94. panta izpratni pamatā attiecināms uz personas brīvības aizsardzību. Var pievienoties viedoklim, ka šāds skatījums saistāms ar vēsturiskās interpretācijas piemērošanu. Tāpat iebildumus neizraisa Satversmes 94. pantā noteiktā personas neaizskaramības tvēruma noteikšanā izmantot sasaisti gan ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) piekto pantu gan ANO Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (Pakts) devīto pantu un tajā paredzētajām tiesībām uz brīvību un drošību.
Šajā kontekstā šķiet iederīgi norādīt, ka dažādos Satversmes tulkojumos 94. pantā ietverto personas neaizskaramību redzam dažādi – tā, piemēram, "Latvijas Vēstneša" 2012. gadā publicētajā izdevumā, kurā ietverti Satversmes teksta tulkojumi vairākās valodās, angļu tulkojumā izmantots vārds security, kas precīzāk būtu drošība. Savukārt tulkojumā uz krievu valodu lietots неприкосновенность, kas ir neaizskaramība. Arī likumi.lv redzamajā Satversmes tulkojumā lietots security. Nevar nenorādīt, ka dažādi, lietojot neaizskaramības un drošības terminus, ir arī Konvencijas 5. panta tulkojumi. Atzīstams, ka, lai arī kāds vārds tiek lietots – neaizskaramība vai drošība –, gan Konvencijas 5. panta, gan Pakta 9. panta tālākais teksts attiecināts tikai uz personas tiesībām uz brīvību. Iespējams, šī iemesla dēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē attiecīgais Konvencijas pants tiek saistīts tikai ar personas tiesībām uz brīvību un ar tās atņemšanu saistītām procesuālām garantijām. Tikmēr, kā jau minētajā Satversmes 94. panta komentārā norādījis tā autors, ANO Cilvēktiesību komitejas praksē jēdzienam "tiesības uz personas drošību" piedots autonoms apjoms, secinot, ka "tiesības uz personas neaizskaramību ir atsevišķa garantija no tiesībām uz brīvību".
Ja pavisam šaurā izpratnē personas neaizskaramība Satversmes 94. panta kontekstā, izmantojot līdzīgu pieeju kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot Konvencijas 5. pantu, būtu skatāma tikai saistībā ar personas tiesībām uz brīvību, tad savukārt plašākā izpratnē tā asociējama ar vispārīgām personas tiesībām netikt prettiesiski aizskartai ne fiziski, ne morāli nedz no valsts, nedz citu indivīdu puses. Šāds definējums aptvertu ļoti pašu tiesisko interešu loku, jo personas aizskārums var izpausties visdažādākajos veidos – gan kā apdraudējums pašai šai personai, gan tās rīcībā vai par viņu esošai informācijai, gan tās lietotām vai citādi ar to saistītām telpām utt., u.t.jpr. Daudzu šo jautājumu reglamentācija ietverta citos Satversmes pantos. Tā Satversmes 93. pantā paredzēts, ka "ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums", savukārt 95. pantā noteikts, ka "valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam", bet 96. pantā nostiprinātas ikviena "tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību". Katrā no šiem pantiem atklāts kāds nozīmīgs personas un tās interešu neaizskaramības elements, aptverot lielāko daļu no neaizskaramības aspektiem.
Interesi raisa fakts, ka Satversmes tiesa savā praksē nav pievērsusies Satversmes 94. pantā ietvertā jēdziena "personas neaizskaramība" skatījumam, kamēr visai plaši ir interpretējusi jēdzienu "personas privātā dzīve", tajā cita starpā ietverot arī personas datu aizsardzību, tāpat arī uz pašu indivīdu jeb personu attiecināmus aspektus.
Pārdomām noderīgi šādi Satversmes tiesas atzinumi: "[..] tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, [..] aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, identitāti un personas datus" (sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 10. punkts, sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 11.2. punkts, sprieduma lietā Nr. 2018-18-01 15.1. punkts); "jēdziens "privātā dzīve" ir plašs un sevī ietver citstarp ģimenes dzīvi, kā arī mājokļa un korespondences neaizskaramību. Turklāt tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem" (sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 8. un 10. punkts, sprieduma lietā Nr. 2019-32-01 12. punkts, sprieduma lietā Nr. 2020-21-01 9.1. punkts); "[..] tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nozīmē [..] tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem un ārpasauli, tiesības identificēties ar noteiktu sociālo grupu un veidot saziņu ar citiem cilvēkiem, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās" (sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 9. punkts; sprieduma lietā Nr. 2017-01-01 19. punkts, sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.1. punkts); "personas privātā dzīve ir tā cilvēka eksistences sfēra, kurā indivīds kā saprātīga būtne un demokrātiskas tiesiskas valsts augstākā vērtība realizē savu brīvību. Šī brīvības realizācija ir personas autonomijas un pašnoteikšanās izpausme, kas veido attiecīgās personas privāto dzīvi" (sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.1. punkts).
Pretēji Satversmes tiesai, kura jēdzienam "personas neaizskaramība" nepievēršas, vispārējās jurisdikcijas tiesas Latvijā to, lai arī ne bieži, tomēr ir interpretējušas. Galvenokārt Satversmes 94. pants ir saistīts ar tiesībām uz brīvību (skat., piemēram, spriedumus SKA-104/2010, SKA-352/2021 u.c.), tomēr atsevišķos gadījumos tiesības uz neaizskaramību skatītas plašāk. Tā, piemēram, lēmumā SKA-681/2012 tiesa atzinusi, ka no vairākām Satversmē iekļautām normām, tai skaitā 94. panta, izriet "valsts pienākums nepieļaut vardarbību ieslodzījuma vietās". Kā personas neaizskaramības iespējams pārkāpums vērtēts arī psiholoģisks terors vai emocionālā vardarbība gan darba vietā (skat., piemēram, SKC-383/2009, SKA-150/2012), gan arī sadzīviskās attiecībās (skat., piemēram, SKC-159/2018).
Domājams, ka šādā veidā tiek iezīmēts ceļš trešajai – visvairāk atbalstāmajai – Satversmes 94. pantā paredzētās personas neaizskaramības interpretācijai, proti, ne pārāk šaurai, pielīdzinot to personas brīvībai, ne arī pārāk plašai, kas lieki dublētu citos Satversmes pantos iekļautos personu aizsardzības elementus (zināma veida atbalsts šādai pieejai izteikts arī jau minētajā Satversmes 94. panta komentārā). Šādā izpratnē personas neaizskaramība būtu skatāma kā kaut kas vairāk par tās brīvības prettiesiska apdraudējuma liegumu. Proti, kā plašāka satura personai raksturīga tiesiska garantija pret fizisku un garīgu prettiesisku apdraudējumu, t.i., tiesības uz drošību.
Kādi tieši aspekti papildus brīvības aizsardzībai personas neaizskaramībā būtu ietilpināmi, domājams, nav statisks jautājums, bet gan tāds, kas var attīstīties laika gaitā atbilstoši modernas sabiedrības prasībām. Prognozējams, ka lielākos izaicinājumus varētu radīt Satversmes 94. pantā paredzētās personas neaizskaramības un 96. pantā noteiktās personiskās dzīves neaizskaramības nošķiršana. Interesants šajā aspektā ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartā iekļautais tiesiskais regulējums. Tās otrās sadaļas "Brīvības" 6. pantā ietvertas tiesības uz brīvību un drošību, kas sasaucas ar līdz šim teikto par Satversmes 94. panta izpratni, taču pirmajā sadaļā "Cieņa" 3. pantā iekļautas tiesības uz personas neaizskaramību, paredzot, ka "ikvienai personai ir tiesības uz fiziskās un garīgās neaizskaramības ievērošanu" un tālāko panta tekstu attiecinot uz medicīnas un bioloģijas jomu.
Rosinot diskusiju par personas un personiskās dzīves neaizskaramības nošķiršanu, izsakāms priekšlikums personas neaizskaramību attiecināt uz viņas pašas, viņas ķermeņa, fiziskās un garīgās labsajūtas u.tml. nodrošināšanu, kamēr privātās dzīves jomu saistīt ar personas privātajā sfērā veiktām darbībām, viņas un par viņu radīto informāciju, citiem personiska rakstura noslēpumiem.
Noslēgumā būtiski atzīt, ka visās izpratnēs personas neaizskaramības nodrošināšanas nepieciešamība nosaka gan valsts pienākumu atturēties no to nepamatoti aizskarošas rīcības (t.i., bez tiesiska pamata un nepieciešamības neveikt darbības, kuras ir pretrunā ar personas neaizskaramību), gan arī pienākumu veikt aktīvus preventīvus aizsardzības pasākumus, lai novērstu tās apdraudējumus no indivīdu puses, un paredzēt efektīvus un taisnīgus reakcijas veidus situācijās, kad apdraudējums noticis.