ŽURNĀLS Viedoklis

Satversmes preambula nosaka: "Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu."

Ja rūpes par sevi un saviem tuviniekiem ir pazīstami un salīdzinoši vienkārši saprotami pienākumi, tad kopējais labums un rūpes par to ietver vispārīgāku pienākumu apjomu, kura apzināšanās varētu nebūt ikvienam sabiedrības loceklim pašsaprotama.

Iespējams, ka vislabāk kopējo labumu ir raksturot kā vienu no demokrātiskas valsts un sabiedrības stūrakmeņiem, ko precīzi identificēja jau Atēnu demokrātijas veidotāji. Runājot par demokrātijas pamatiem, Perikls atzīmēja: "Mēs apvienojamies rūpēs par mūsu mājām un vienlaikus arī par mūsu pilsētu [..], jo tādu cilvēku, kurš neinteresējas par valsts jautājumiem, mēs vienīgie uzskatām ne vien par bezdarbīgu, bet pat par nederīgu."¹

Viens no būtiskiem demokrātiskas sabiedrības sekmīgas funkcionēšanas un tās locekļu labklājības vairošanas priekšnoteikumiem ir katram sabiedrības loceklim individuāli neatrisināmu vai grūti atrisināmu jautājumu kopīga paveikšana. Tas, piemēram, attiecas gan uz visiem izmantojamo infrastruktūru kā ceļi un tilti, gan uz sabiedrisko kārtību un valsts aizsardzību, gan kopējām rūpēm par dzīves pabērniem. Tās sniedz labumu visiem sabiedrības locekļiem pretstatā labuma sniegšanai kādam individuālam sabiedrības loceklim vai sabiedrības grupai.

Kaut arī ikvienam kā iespējamam tā saņēmējam ir pašsaprotamas gaidas par kopējo labumu, taču kopējais labums neradīsies vai vismaz neatbildīs sabiedrības locekļu gaidām, ja ikvienam nebūs tikpat pašsaprotama gatavība un vēlme sniegt savu ieguldījumu kopējā labuma radīšanā. Šis ieguldījums var izpausties kā aktīva rīcība jeb atbalsts darbiem, kas tiek veikti kopējā labuma nodrošināšanai, piemēram, ar ieklausīšanos un gatavību līdzdarboties, ar iesaistīšanos politiskajās partijās vai pilsoniskās sabiedrības organizācijās. Tas var izpausties arī kā obligāts pienākums, piemēram, nodokļu nomaksa, un kā pasīvā rīcība, piemēram, izpratne un gatavība samierināties ar kādiem individuāliem ierobežojumiem pretstatā sabiedrībai kopumā gūtajam labumam.

Latvijas atjaunotās demokrātijas trīsdesmit gados sabiedrība daudzkārt ir apliecinājusi Latvijas cilvēku nesavtīgumu, spēju ieklausīties un spēju sniegt palīdzību un ieguldījumu lietu sakārtošanai ārpus sava un savu tuvinieku loka. To spilgti ilustrē pastāvīgi lielā atsaucība ziedot vai kā citādi palīdzēt līdzcilvēkiem vai dzīvniekiem labdarības akcijās vai atsaukties uz individuāliem palīdzības lūgumiem. Tādējādi, no vienas puses, var apgalvot, ka sabiedrība izprot un ir gatava ar savu laiku, naudu un darbu līdzdarboties kopējā labuma vārdā.

Tai pašā laikā nodokļu nomaksas kultūra Latvijā ir viena no zemākajām Eiropas Savienībā, pilsoniskā līdzdalības aktivitāte ir zema, iesaistīšanās politiskajās partijās un piedalīšanās politiskajos procesos ar Saeimas, Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanu starpniecību ir arvien nepopulārāka iedzīvotāju izvēle. Tas rāda sabiedrības atturību pret kopējā labuma vairošanu. Acīmredzot pastāv kāds apstākļu kopums, kas noteiktās situācijās rosina sabiedrībā atsaucību rīcībai kopējā labuma vārdā, bet citās situācijās – šo atsaucību slāpē.

Iespējams, ka atbilde slēpjas tajā, ka atbildība par daudzām kopējā labuma lietām (valsts drošība, cilvēktiesības vai sociālā aizsardzība) gluži dabiski atrodas valsts varas institūciju rokās. Sabiedrības zemā uzticība dažādiem valsts varas atzariem jau daudzu gadu garumā tieši korelē ar sabiedrības nevēlēšanos uzticēt savu laiku, naudu un darbu valsts varas institūcijām kopējā labuma vairošanai. Sabiedrības gatavība izpildīt savu konstitucionālo pienākumu un rūpēties par kopējo labumu ir lielā mērā balstīta uzticībā valsts varai.

Sabiedrības uzticība ir pamats sekmīgai sociālā līguma darbībai, kur, no vienas puses, sabiedrība sniedz ieguldījumu kopējā labuma nodrošināšanai un, no otras puses, valsts vara veic pasākumus šī kopējā labuma sniegšanā un nodrošina iespēju ikvienam sabiedrības loceklim baudīt kopējā labuma augļus.

Sabiedrības uzticību un līdz ar to arī gatavību pildīt savu pienākumu daļu ir ļoti viegli iedragāt, ja otra līguma puse – valsts vara – savus pienākumus nepilda vai pilda nepienācīgi. Lēmumu nekonsekvence, iepriekš noteikto noteikumu maiņa, nespēja sasniegt noteiktos mērķus, izšķērdīga rīcība – tie ir tikai daži no apstākļiem, kuru dēļ zūd uzticēšanās valsts varai.

Vistiešāk un visefektīvāk uzticību valsts varai var vairot paši valsts varas atzari ar godprātīgu, atklātu un sabiedrības kopējās interesēs balstītu rīcību. Taču papildus tam Satversme paredz divus neatkarīgus uzraudzības un kontroles mehānismus, ar kuru palīdzību sabiedrībā vairot uzticību valsts varai, un tie ir – Valsts kontrole un Satversmes tiesa.

Atbilstoši sākotnējām Valsts kontroles izveides iecerēm tās uzdevums ir "raudzīties, ka rīcība ar valsts mantu būtu likumīga, lietderīga un pareizi izvesta, novēršot pēc iespējas nepareizības un nolaidības iekams viņu izvešanas dzīvē jeb vajājot jau pielaistās [..]".² Vērtējot valsts institūciju rīcību ar valsts mantu, Valsts kontrole sniedz sabiedrībai objektīvu informāciju par valsts varas rīcības tiesiskumu un ekonomiskumu, kā arī sniedz vērtējumu par rīcības mērķtiecību virzībā uz Satversmē un likumos nostiprinātā kopējā labuma sasniegšanu. Valsts kontrole arī sniedz ieteikumus valsts institūciju darba pilnveidošanai. Tādējādi gan ar sabiedrības informēšanu un atklātības vairošanu par valsts varas rīcību, gan ar aktīvu rīcību identificēto nepilnību novēršanai Valsts kontrole veicina sabiedrības uzticību tam, ka rīcība ar tās kopējo mantu ir godprātīga.

Savukārt Satversmes tiesai ir dotas pilnvaras novērst likumdevēja un izpildvaras pieļautās kļūdas, tajā skaitā situācijās, kad to izdotie normatīvie akti nonāk pretrunā no Satversmes 1. panta izrietošajam samērīguma principam, kas prasa, lai visos gadījumos, kad publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, tā ievēro saprātīgu līdzsvaru starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Samērīguma vērtēšanas ietvaros, līdzīgi kā veicot pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitātes testu, Satversmes tiesa apsver tos argumentus, kuri akcentē sabiedrības labumu no pamattiesību ierobežojuma, kā arī izvērtē personai nodarīto zaudējumu vai kaitējumu.³ Pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, ja labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Kopējais labums un rūpēšanās par sabiedrības kopējām interesēm ir arī skatāmi kopā ar sociāli atbildīgas valsts principu, kas izriet no Satversmes 8. nodaļā noteiktajiem valsts pienākumiem. Atbilstoši sociāli atbildīgas valsts principam Latvijā likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā valsts cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Tas nozīmē arī to, ka indivīds ir saistīts ar sabiedrību un līdz ar to tam ir arī pienākumi pret sabiedrību. Līdz ar to indivīdam ir jāsamierinās ar viņa rīcības brīvības ierobežojumiem, kas tiek noteikti, lai veicinātu sociālo kopdzīvi.⁴

Kopējā labuma ciešā sasaiste ar sabiedrības uzticību valsts varai uzliek lielu atbildību gan esošajiem valsts varas pārstāvjiem, gan tiem, kas par tādiem kļūs nākotnē. Sabiedrības uzticība ir ļoti nepateicīga, jo tās iegūšana un noturēšana prasa gadus un gadu desmitus, taču zaudēt to var vienā mirklī. Taču, no otras puses, uzticības iegūšana ir ļoti vienkārša, jo viss, ko tā prasa, ir tikai godprātīgs darbs sabiedrības labā. Vietā ir salīdzinājums ar perfektu angļu mauriņu, kura iegūšanai vajag tikai to regulāri laistīt un pļaut. Un tā – kādus simts gadus.

Mainoties pasaulei un attīstoties sabiedrībai, mainās arī tas, ko mēs saprotam ar kopējo labumu. Ja tradicionāli tas aptver jau zināmas un gadu gaitā ar sabiedrības kopējām interesēm identificējamas lietas, piemēram, infrastruktūru, sabiedrisko kārtību, sociālo nodrošinājumu, tad mūsdienās arvien vairāk zem kopējā labuma "cepures" tiek ietvertas lietas, uz kurām šodien ir balstīta un uz kurām nākotnē tiks balstīta sabiedrības dzīve. Piemēram, iegūstot un apstrādājot arvien vairāk datu par mūsu dzīvi un paradumiem un šiem datiem kļūstot arvien precīzākiem, mēs iegūstam labāku pamatu arvien precīzāku dažādām sabiedrības grupām un pat indivīdu dažādajām vajadzībām pielāgotu politiku un to ieviešanas instrumentu izstrādāšanai. Taču, arī šajā perspektīvā skatoties, būtisks ir uzticības jautājums. Uzticība tam, ka dati par mums tiks izmantoti tikai mūsu pašu un sabiedrības kopējās dzīves kvalitātes uzlabošanai un nenotiks to "noplūde" un izmantošana pretēji to iegūšanas mērķim.

Tikai iegūstot un gadu gaitā nostiprinot sabiedrības uzticību valsts varai, tiks veidots stabils pamats sabiedrības locekļu vēlmei būt aktīviem Latvijas valsts dalībniekiem un rūpēties gan par sevi un par saviem tuviniekiem, gan par sabiedrības kopējo labumu. Tieši spēcīgu kopējā labuma elementu pastāvēšana un efektīva to darbība nodrošina valsts noturību un aizsardzību pret dažādām negatīvām sociālajām, ekonomiskajām un drošības problēmām.