ŽURNĀLS Viedoklis

Privātuma jēdziens šajā esejā tiks aplūkots tādā ietvarā, kā to klasificējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas, autora ieskatā, vismaz pagaidām veikusi plašāko interpretāciju šajā jautājumā. Šādai tehniskai piezīmei ir nozīme, jo "privātums" ir vien daļa no Satversmes 96. pantā ietvertā privātās dzīves koncepta, kas ir daudz plašāks un turklāt nav izsmeļošs, kā arī ir nesaraujami saistīts ar citām vērtībām, piemēram, cilvēka brīvību un cieņu, pašrealizāciju, tiesībām uz pašnoteikšanos, labklājību u.c.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām privātuma garantija galvenokārt paredzēta, lai nodrošinātu katra indivīda personības attīstību bez ārējas iejaukšanās viņa attiecībās ar citiem cilvēkiem. Privātums aptver tādas lietu kategorijas kā tiesības uz attēlu un fotogrāfijām, to publicēšanu; reputācijas aizsardzība, neslavas celšana; datu aizsardzība; tiesības piekļūšanai personiskai informācijai; informācija par veselību; datu apkopošana, ko veic drošības dienesti vai citas valsts iestādes; policijas uzraudzība; policijas tiesības apturēt un pārmeklēt; iekļūšana dzīvesvietā, kratīšanas un izņemšanas; advokāta un klienta attiecības; privātums aizturēšanas un ieslodzījuma laikā.

Tiesības uz privātumu ir atradušās un atrodas nepārtrauktā konfrontācijā ar sabiedrības tiesībām būt informētai un sabiedrības interesēm uz drošību. Un ar nožēlu jākonstatē, ka tiesības uz privātumu šajā pastāvīgajā cīniņā zaudē.

Tendence indivīda intereses pakārtot "sabiedrības kopējam labumam" kaut kādā mērā ir vērojama visos laikos un visās sabiedrībās. Jo sevišķi spilgti tas izpaudās bijušajā Padomju Savienībā. Taču robežšķirtne tam, kur sākas vai beidzas demokrātija, ir sabalansētā interešu līdzsvarā starp indivīdiem un sabiedrību.

Covid-19 pandēmija un ar to saistītie vīrusa apkarošanas pasākumi parāda, cik maz ir vajadzīgs, lai šo līdzsvaru izjauktu. Jo kāda ir realitāte, kurā pašlaik atrodamies? No vienas puses, spēkā ir dažādi normatīvie akti, kuri regulē datu aizsardzību, no otras puses, ir reālā dzīve: šobrīd jebkurš veikala apsargs vai darbinieks, kurš pie veikala ieejas pārbauda Covid-19 vakcinācijas vai izslimošanas sertifikāta esamību apliecinošo QR kodu vienlaikus ar personu apliecinošu dokumentu, un – gribi vai negribi – uzzina gan tavu vārdu, gan uzvārdu, gan dzimšanas laiku. Ja pārbaudītājam ir laba atmiņa, nav problēmu to iegaumēt. Ja ne tik laba, var pavisam vienkārši taisīt telefonā ekrānšāviņu un jau vēlāk, ievadot attiecīgos datus interneta meklētājos, par attiecīgo apmeklētāju uzzināt pietiekami daudz.

Tātad vai cilvēks iet pirkt maizi vai mākslīgo fallu, vai grāmatu par būvniecību, vienalga ko, viņa personība kļūst vispārzināma un attiecīgās tirdzniecības vietas personāls par attiecīgo cilvēku atbilstoši savai dzīves uztverei var izdarīt gan savus secinājumus, gan informāciju izplatīt neierobežotam personu lokam.

Vai tas apmierina indivīdu? Neviens to nav jautājis ne man, ne pārējiem sabiedrības locekļiem, jo ir Covid-19 pandēmija, un valdības tā ir lēmušas. Un mums ar to ir jāsamierinās.

Bet vai tiešām ir? Vai, pieņemot šādus lēmumus, ir padomāts par privātumu, un vai šajos apsvērumos ir ņemts vērā, ka sabiedrībā ir arī tādas personas, kuru vajadzības varbūt ir specifiskas un kuras varbūt nebūt nevēlas eksponēties, kur un kāpēc viņas atrodas. Vai tiešām to nevar risināt citādāk, civilizētāk, piemēram, QR kodā "iestrādāt" personas foto, nevis visus tos personas datus, kuri tur ir tagad? Ja kāds saka, ka tas nav iespējams, nenoticēšu, jo tehnoloģiskās iespējas šobrīd ir vienkārši grandiozas, – ir tikai jāgrib. Visai interesanti, ka Latvija privātuma jautājumu pandēmijas apstākļos izlēma risināt Eiropas Savienībā nepopulārā veidā – vienkārši atkāpjoties no pienākuma nodrošināt privātās dzīves neaizskaramību uz valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laiku, iesniedzot deklarācijas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 15. panta kārtībā un ANO 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 4. panta kārtībā.¹ Kādēļ tika pieņemts šāds lēmums? Vai tas bija lēmums ierēdniecības vai indivīdu interesēs?

Protams, agri vai vēlu Covid-19 izraisītā pandēmija beigsies un privātumam vajadzētu atgriezties savās iepriekšējās pozīcijās. Jautājums tikai – vai tas tā notiks? Un kas notiks, ja pandēmija turpināsies vēl kādus gadus? Cilvēku dabā ir pierast un adaptēties, jo ar laiku neērtības un ierobežojumi kļūst par it kā pašsaprotamiem. Ja pirms 20 gadiem kādam teiktu, ka mobilajā telefonā varēs atrast visu tavu dzīvi, neviens tam neticētu, bet šobrīd tā jau ir realitāte, pie kuras lielākā sabiedrības daļa ir pieradusi un uztver to kā pašsaprotamu.

Ne velti zinātniskās publikācijās, starptautiskās konferencēs un forumos aizvien biežāk izskan tādi vārdu savienojumi kā "digitālā demokrātija", "izsekošanas demokrātija", "epidemokrātija". Visos šajos apzīmējumos tiek ekspluatēts vārds "demokrātija", bet patiesībā tiek paslēpts tas, kas demokrātijai diez vai ir raksturīgs.

Ne tik cēlais tiek paslēpts aiz cēlā. Jo kurš gan atļausies protestēt, ja dati tiek ievākti sabiedriskās drošības vārdā, ja publiska videonovērošana sabiedriskā vietā arī tiek uzstādīta sabiedriskās drošības vārdā, ja advokātam ir jāziņo par klienta naudas līdzekļiem, jo arī tas notiek sabiedriskās drošības vārdā.

Šobrīd robežas, cik dziļi valsts var iejaukties indivīda privātajā dzīvē sabiedriskās drošības vārdā, ir visai izplūdušas. Tiek uzspiests princips – jo bīstamāks apdraudējums, jo mazākas indivīda tiesības. To uzskatāmi parādīja Gvantanamo cietuma un tamlīdzīgu iestādījumu rašanās pēc 11. septembra terora aktiem ASV.

Pievēršoties privātuma jautājumam krimināltiesību jomā Latvijā, kas ir esejas autora specializācija, manuprāt, lielāka nozīme un loma būtu jāpiešķir izmeklēšanas tiesneša institūtam. Kriminālprocesā tas tika radīts ar vienu konkrētu mērķi – kontrolēt cilvēktiesību ievērošanu, taču kompetence šīs funkcijas realizācijai tika noteikta nepamatoti šaura (kratīšanas, speciālās izmeklēšanas darbības, apcietinājums). Tajā pašā laikā kriminālprocesos notiekošais parāda, ka šī brīža izmeklēšanas tiesnešu kompetenci, lai kontrole varētu būt daudz efektīvāka, ir nepieciešams paplašināt kaut vai jautājumā par uzraudzību pār to, kāda informācija no personai izņemtajiem datu nesējiem drīkst nonākt krimināllietā un reizē ar šo lietu pēc tam arī tiesā.

Pašreizējais regulējums paredz izmeklēšanas tiesneša uzraudzību tikai pār pašas kratīšanas tiesiskumu un pamatotību: tiesnesis tātad vai nu atļauj, vai neatļauj veikt kratīšanu, atļauj vai neatļauj izņemt attiecīgas lietas vai dokumentus. Tajā pašā laikā izmeklēšanas tiesneša kontrole nenotiek par ne mazāk būtisku jautājumu – par kratīšanā atrastajos un izņemtajos datu nesējos atrastās informācijas likteni. Viss, kas tiek atrasts datu nesējos, nereti visā savā kopībā tiek arī pievienots krimināllietas materiāliem. Tas nozīmē, ka visa informācija, kas, iespējams, daudzu gadu garumā uzkrājusies un atradusies konkrētās personas telefonā, datorā vai vēl kaut kur, kādā dienā nonāk uz tiesneša galda un kļūst pieejama ne tikai tiesai, bet arī visiem tiesas dalībniekiem. Kādā krimināllietā, kuru sāka skatīt salīdzinoši nesen, bija atrodami gan vairāk vai mazāk intīmi ģimenes foto, ģimenes video, slimības vēstures, personiskā sarakste u.tml., kam ar krimināllietu nebija sakara. Teiksiet – bet tā taču nedrīkst būt, tas taču ir pretlikumīgi! Diemžēl tā notiek.

Vai, piemēram, paņemsim kādu citu reālu krimināllietu: personai tika izņemts mobilais telefons. Ar speciālu izmeklēšanas iestāžu rīcībā esošu programmu tika atjaunoti (recovery) dzēstie faili, tajā skaitā gan fotogrāfijas, gan video, gan sarakste. Atjaunots tika faktiski viss, kas kādreiz caur tīklu bija nonācis konkrētajā telefonā. Un tas viss arī nonāk tiesas un tiesas dalībnieku rīcībā. No vienas puses – jā, izmeklēšanas iestādes meklēja pierādījumus personas noziedzīgai darbībai, tajā skaitā arī atjaunojot, iespējams, izdzēstos pierādījumus. Tajā pašā laikā tika restaurēts jeb atjaunots arī tas, kam ar krimināllietu un iespējami izdarītu noziegumu nebija nekāda sakara un par ko persona, iespējams, nevēlējās, lai kāds kādreiz ko uzzina (un tieši tāpēc izdzēsa). Turklāt, ja persona nepievērš īpašu uzmanību telefona iestatījumiem un iesaistās dažādās "tērzēšanas grupās", viņas telefons var pārvērsties par "miskasti", kurā uzkrājas viss, kas tiek iesūtīts. Pēc tam atšķirot nost savu no ne savas informācijas var būt ne tik sarežģīti, bet sarežģīti tas var izrādīties brīdī, kad šī atšķirība jāpierāda tiesībsargājošajām institūcijām, ja tām būs savs viedoklis.

Jautājums ir par to, kā šādā situācijā izsvērt sabiedrības ieguvumu un indivīdam nodarīto kaitējumu sabiedrības interešu vārdā.

Tie ir tikai daži ilustratīvi piemēri no prakses, kas izgaismo būtiskas nepilnības privātuma aizsardzības jomā, ko radījusi nepietiekami kontrolēta valsts amatpersonu rīcība neierobežotu tehnoloģisko iespēju apstākļos.

Bet valsts nav vienīgā privātuma apdraudētāja. Šobrīd privātumu var apdraudēt nu jau neidentificējams dalībnieku loks. Kādi var būt tā mērogi, tas ik pa laikam ieskicējas mazāka vai plašāka mēroga skandālos.

Nesenais Facebook – Cambridge Analytica skandāls atklāja, ka privātums jau ir kļuvis par preci, ko lielās datu kompānijas var notirgot dažādiem interesentiem, kuri to savukārt izmanto tālāk vien tikai sev zināmiem mērķiem.

Neskatoties uz aizvien pieaugošu dažādu līmeņu regulējumu gan starpvalstu, gan Eiropas Savienības līmenī, privātuma vairogiem ES un ASV attiecībās, kā arī indivīdam piešķirtajām tiesībām iegūt informāciju par sevi vai prasīt dzēst datus par sevi, jāsecina, ka privātums un tā aizsardzības pasākumi ir kļuvuši par nepārtrauktas transformācijas un pielāgošanās jautājumu, kura aizsardzībā indivīds ir kļuvis atkarīgs no valsts un starptautiskām organizācijām un to pieņemtiem lēmumiem.

Turklāt digitalizācijas un sociālo tīklu attīstības rezultātā sabiedrība ir vērsta uz privātuma pašmazināšanu.

Manuprāt, ir laiks vienoties par privātuma neaizskaramo kodolu.