ŽURNĀLS Viedoklis

Laimi, veselību un pārticību! To cilvēki vēlē cits citam dzimšanas dienās, kāzās un sagaidot Jauno gadu. Brīžos, kad grūti konkretizēt vēlējumu, var novēlēt – lai labi klājas! Latviešu valodā jēdziens "labklājība" aptver visas tās mantiskās un nemantiskās vērtības, pēc kurām ilgojamies gan individuālajā, gan kolektīvajā līmenī. Konstitucionālismā ideja par to, kā sasniegt individuālo un kolektīvo labklājību, ir balstīta uz to, ka tiek dibināta demokrātiska un tiesiska valsts, lai ilgtermiņā nodrošinātu dzīves kvalitāti, kam raksturīga pārticība un labsajūta. Līdz ar to labklājība kā mērķis ir atspoguļots Latvijas valsts dibināšanas stāstā un kā vērtība caurauž Satversmi.

Labklājības ideja Latvijas valsts dibināšanā ir klātesoša gan materiālajā, gan nemateriālajā aspektā. Viens no valsts dibinātājiem Atis Ķēniņš norādījis: "Lai nenogrimstam materiālismā. Lai visam pāri liesmo latviešu nacionālā gara uguns. Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību. Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, savas īpatnējās gara vērtības, ir dzīvojušas par velti."¹ Bieži vien materiālais aspekts ar ekonomikas radītājiem ir tas, kas tiek izcelts, lai raksturotu labklājību Latvijā. Tomēr tieši nemateriālais aspekts ar gara bagātību un fizisko un mentālo labsajūtu ir kritērijs, kuru valsts dibinātāji bija iecerējuši par raksturlielumu sabiedrības labklājībai. Arī dzejnieks Rainis Satversmes sapulcē atgādinājis, ka "mēs esam mazi, bet mēs varam būt lieli, ja mēs esam kultureli. Dariet visu, lai mēs šinī ziņā būtu demokrātiski kulturela valsts, lai mēs būtu uz priekšu ejoša, jaunradoša valsts, jo latviešu ģēnijs kaut ko var radīt, bet var radīt tikai brīvā valstī".² Savukārt profesors Kārlis Dišlers norādījis, ka viens no valsts uzdevumiem ir "pacelt kultūru un veicināt tautas labklājību ar pozitīvu darbību".³ Tādējādi latviešu tautas pašnoteikšanās bija priekšnoteikums tam, lai ikviens varētu pilnvērtīgi izmantot politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, lai nodrošinātu labklājību Latvijā.

Satversmes pieņemšana un spēkā stāšanās bija veids, kā nodrošināt labklājību ilgtermiņā. Satversmes spēkā stāšanās dienā Jānis Čakste uzsvēra: "Mēs cerēsim visi un būsim pārliecībā, ka šī jaunā Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī jaunā Valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stipru!"⁴ Līdz ar to arī Satversmē ietverta ideja, ka demokrātiska un tiesiska Latvijas valsts būs laimīgākā vieta uz zemes, kurā ikviens varēs sasniegt visaugstāko labklājības līmeni. J. Čakstes vēlējums Satversmei atspoguļo Satversmes sapulces mantojumu nākamībai – ar konstitūciju nodibināta tiesiskā kārtība būs līdzeklis sabiedrības labklājības nodrošināšanai ilgtermiņā.

Satversmes tekstā labklājība minēta vairākkārt. Vispirms Satversmes ievadā labklājība definēta kā valsts uzdevums, proti, "1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota [..], [lai] nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību". Tādējādi labklājības nodrošināšana ir Latvijas valsts pastāvēšanas jēga un ilgtermiņa mērķis. Satversmes tiesa lietā Nr. 2009-44-01 uzsvērusi, ka valsts pienākums ir izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Ņemot vērā, ka labklājības nodrošināšana ir valsts uzdevums, ikvienai konstitucionālajai institūcijai ir piešķirta kompetence tās īstenošanā.

Divos apsektos labklājības jēdziens atspoguļots Satversmes institucionālās daļas normās. Satversmes 40. pants prasa valsts augstākajai amatpersonai – Valsts prezidentam – darīt visu, kas stāvēs viņa spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Valsts prezidenta svinīgajā solījumā ietverts konstitucionāls pienākums amatu pildīt tā, lai sekmētu gan Latvijas kā valsts labklājību (kopējais labums), gan katra iedzīvotāja individuālo labklājību. Ņemot vērā, ka nevienai citai konstitucionālajai institūcijai Satversme expressis verbis neuzliek pienākumu sekmēt labklājību, Valsts prezidentam ir konstitucionāls pienākums aktīvi rīkoties tad, kad sabiedrības labklājības intereses nespēj pienācīgā kārtā aizsargāt citas konstitucionālās institūcijas. Savukārt saskaņā ar Satversmes 66. pantu un Satversmes tiesas judikatūru (piemēram, lietas Nr. 2010-06-01 un Nr. 2020-40-01) gadskārtējā valsts budžeta likuma pieņemšana ir viens no valstiski nozīmīgiem lēmumiem. Tādējādi valsts budžets ir uzskatāms par līdzekli sabiedrības labklājības sasniegšanai.

Visbeidzot, labklājība ir tā konstitucionālā vērtība – leģitīmais mērķis – kura labad var ierobežot personai Satversmē noteiktās pamattiesības (Satversmes 116. pants). Atsevišķos gadījumos personas tiesību visaptveroša īstenošana var būt pretēja sabiedrības interesēm un tādējādi apdraudēt sabiedrības labklājību.⁵ Arī starptautiskajās cilvēktiesībās par ierobežojuma leģitīmu mērķi tiek atzīta sabiedrības labklājība. Jānorāda, ka Satversmē ietvertais pamattiesību katalogs (Satversmes 8. nodaļa), kas paredz dažādas tiesības un brīvības, konkretizē labklājības materiālo un nemateriālo aspektu. Līdz ar to sabiedrības labklājība Satversmes sistēmas ietvaros pastāv kā valsts uzdevums, konstitucionāls pienākums, konstitucionāla vērtība un cilvēka pamattiesības.

Skaidrojot jēdziena "sabiedrības labklājība" saturu, Satversmes tiesa lietā Nr. 2006-30-03 ir norādījusi, ka šis jēdziens, "bez šaubām, visupirms aptver sabiedrības kopējās materiālās labklājības aspektus, pie kuriem pieder dažādi pasākumi, kas vērsti uz sabiedrības kopējo materiālo labumu palielināšanu vai pārdalīšanu starp sabiedrības locekļiem", vienlaikus norādot, ka labklājība aptver arī nemateriālus aspektus, kas nepieciešami pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības funkcionēšanai. Līdz ar to Satversmes tiesa akcentē to, ka Satversmē ietvertais jēdziens "sabiedrības labklājība" ir plašs un katrā konkrētajā gadījumā tas jāpiepilda ar saturu.

Sabiedrības labklājības aizsardzība īpašu nozīmi iegūst ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Satversmes tiesa lietā Nr. 2009-43-01 atzinusi, ka ekonomiskās lejupslīdes novēršana, valstij atrodoties sarežģītā finansiālā situācijā, uzskatāma par tādu rīcību, kas vērsta uz sabiedrības labklājības aizsardzību, un likumdevējam ir jādod saprātīga rīcības brīvība ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Šādos apstākļos personai jābūt gatavai arī paciest zināmus ierobežojumus, ja tas ir nepieciešams sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Tomēr valsts ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta deficītu, nevar kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no iepriekš personām piešķirtajām tiesībām. No Satversmes tiesas prakses (piemēram, lieta Nr. 2009-44-01) izriet, ka ekonomiskās lejupslīdes apstākļos likumdevēja uzdevums ir ieviest sociāli atbildīgus risinājumus, proti, tādus risinājumus, kuru rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm. Tādējādi ar mērķi aizsargāt sabiedrības labklājību var saprast arī nepieciešamību valsts rīcībā esošos finanšu līdzekļus izmantot pēc iespējas lietderīgāk un saprātīgāk (lieta Nr. 2011-14-03).

Laika gaitā ir mainījies priekšstats par to, kas ir galvenais nācijas labklājības pamats, proti, lauksaimniecība vai rūpniecība, vai tomēr zinātne un inovācijas. Laika gaitā mainījusies arī izpratne par to, kā nomērīt labklājību. 20. gadsimtā labklājības līmeni valstī raksturoja iekšzemes kopprodukts (IKP). Kopš 2006. gada tiek mērīts pasaules valstu labklājības indekss (The Legatum Prosperity Index), kas ietver tādus elementus kā investīciju vide, uzņēmējdarbības nosacījumi, piekļuve tirgum un infrastruktūrai, ekonomikas kvalitāte, izglītība, veselība, dzīves apstākļi, dabas vide, drošība un drošums, pārvaldība, personiskā brīvība un sociālais kapitāls. Savukārt kopš 2012. gada tiek veidots laimes indekss (World Happiness Index), analizējot IKP uz iedzīvotāju, sociālo atbalstu, dzīvildzi, izvēles brīvību, dāsnumu un korupcijas uztveri. Dati apliecina, ka labklājību veido ne tikai ekonomiskie rādītāji, bet dažādi dzīves kvalitātes aspekti.

Latvija ar katru gadu kļūst arvien ilgtspējīgāka valsts. Latvijas valsts labklājību, tostarp ekonomisko izaugsmi un dzīves kvalitātes uzlabošanos, veicina un vienlaikus apstiprina dalība starptautiskajās organizācijās, piemēram, iestāšanās Eiropas Savienībā, Ziemeļatlantijas līguma organizācijā un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā.

Kopš sen seniem laikiem par pareizu un labu tiek atzīta valsts iekārta, kuras mērķis ir vairot kopēju labumu. Konstitucionālajās tiesībās un ekonomikas teorijā risināts jautājums par to, kā valsts ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem var nodrošināt pēc iespējas lielāku labklājību pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam.

Nav vienprātības par to, vai labklājību palīdzēs sa­sniegt piens vai zivis. Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils 1943. gada 21. martā norādījis, ka nevienai sabiedrībai nevar būt labāka ieguldījuma par mazu bērnu nodrošināšanu ar pienu. Veselīgi iedzīvotāji ir jebkuras valsts vislielākā vērtība. Pastāv arī uzskats, ka izsalkušajam jādod nevis zivs, bet makšķere. Tādējādi valstij un tās izvēlētajai stratēģijai ir būtiska nozīme labklājības nodrošināšanā: izvēloties pienu, zivis vai makšķeri.

Tomēr Aristotelis savā darbā "Nikomaha ētika" uzsvēris, ka cilvēka dabā ir saprātīga tieksme pēc labuma kā mērķa. Līdz ar to vēlme tiekties pēc labklājības ir personas motivācijas un darba jautājums. Valsts ir tikai ietvars, kas nodrošina katram iespēju attīstīt savu potenciālu un sasniegt iespējamo labāko dzīves kvalitāti.