Mēs visi dzīvojam sapnī. Dažiem paveicies piepildīt savus sapņus. Citiem atliek dzīvot svešos sapņos. Nākotne uzbūvēta no tās pašas vielas, no kuras sastāv mūsu sapņi. Taču arī sapņiem vajag būvmateriālu. Tos smeļam duļķainā infoplūdu straumē. Peldēt tajā mums palīdz kritiskā domāšana un medijpratība. Sen vairs nav iespējams izvērtēt visu. Ja laikus neatgrūžam drazas, tās spēj piemēslot jebkuru vērtību sietu.
Lasot Satversmes 6. pantu, jāpiedomā klāt galvenais vārds – "brīvas vēlēšanas". Šis pants ir konservatīvs, bet tam ir arī nākotnes dimensija. Te ir esejoti daži mani sapņi par vēlēšanām Latvijā.
Tautas vēlēts prezidents ir visbiežāk piesauktā panaceja. Valsts prezidents ir līderis – rezervists. Ja pārstāvniecības sistēmā kaut kas noiet greizi, viņš sarīko ārkārtas vēlēšanas. Lai pildītu savu satversmīgo "rezervista" funkciju, Valsts prezidents Latvijā nav apgrūtināts ar pienākumiem. Ja prezidentu ievēlētu tiešās vēlēšanās, viņš iegūtu lielāku politisko svaru. Un ātrāk zaudētu uzticību. Uzticība ir politiķu degviela. Kad Saeimai tā beigusies – tad prezidentam jārīko ārkārtas vēlēšanas. Tāpēc viņam tik ļoti jāglabā sava "degvielas rezerve", ka viņš pat nedrīkst identificēties ar valdību krīzes laikā.
Bieži tiek vaicāts – bet kā ir Eiropā? Igaunijā prezidentu ievēlē parlaments. Ja Riigikogu tas neizdodas – tad piepulcē klāt pa vienam pārstāvim no katras pašvaldības. Praksē tomēr tā ir tikai politiķu spēles laukuma paplašināšana, un vēlētājam politiķu manevri parlamentā top vēl nesaprotamāki. Igaunijas pamatlikuma tēvam Jurim Adamsam (JŸri Adams) Atmodas jūsmā tas nevarēja ienākt prātā. Toreiz domājām, ka savu valsti var mīlēt kā savu bērnu. Tomēr patērētāju sabiedrībā vairums pilsoņu valsti tikai lieto.
Labākā vakcīna pret vadonības alkām, ko iemieso sapnis par tautas vēlētu prezidentu, būtu kāda ministra tiešas vēlēšanas. Šādam eksperimentam sekojošās jukas būtu tikpat atskurbinošas kā kovidmirstības īpatsvars nevakcinēto vidū.
Centrālo vēlēšanu komisiju veido partiju pārstāvji. Viņi skatās cits citam uz pirkstiem. Un izskaidro saviem partijas biedriem vēlēšanu procesu. Būtu jauki, ja Saeimā ievēlētie deputāti attaptu pievēlēt darbam komisijā klāt arī pa kādam pārstāvim no partijām, kuras nav ievēlētas Saeimā. Tas tikai vairotu uzticību vēlēšanu procesam.
Būtu tikai satversmīgi, ja Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amatā tradicionāli būtu Valsts prezidenta nominēts kandidāts.
Kā var pārdot vēlētāja balsi? Vai to var arī nopirkt? Tas ir gogoliski stindzinošs un hamletiskas izšķiršanās jautājums, kas no politikas atkarīgu kampēju galvās uzpeld pirms katrām vēlēšanām. Aizklāta balsošana veicina viņu atturību. Parasti par balsu pirkšanu žurnālisti sauc balsu pārdošanu. Aizklātu vēlēšanu gadījumā "mazais viltīgais indiānis" naudu var paņemt, bet nobalsot tomēr – kā pašam tīk.
Aizklāta balsošana ir katra vēlētāja pienākums. Ja visi balsotāji izvēli izdarītu kabīnītē ar aizkariņu, tad "lielajiem viltīgajiem indiāņiem" atliktu tikai viens balsu pirkšanas paņēmiens – "rotējošā aploksne". Tā ir gana ķēpīga padarīšana, jo aizņem daudz laika un to ļoti grūti īstenot masveidā. Policistu pienākums ir šādus "viltīgus indiāņus" laikus izķert. Parasti viņi sildās autiņos ar tonētiem stikliem netālu no "točkām".
Ja balso attālināti, grūti pārliecināties par balsotāja identitāti. Pareizāk būtu attālinātā balsošanā balsotāja identitāti apliecināt notariāli. Tas ir daudz drošāk rīkotājiem un vienkāršāk arī vēlētājam, īpaši anglosakšu tiesību (commonwealth) zemēs. Tādēļ manipulācijas ar šo vēlētāju gribu viltniekus tur neinteresē, turklāt balsošana pa pastu nav populāra.
Visvairāk pakļautas balsu pirkšanai ir pakļautās personas. Balsošana jārīko tā, lai samazinātu ietekmēšanas risku ieslodzījuma vietās un sociālās aprūpes centros.
Pirmais balsojums ieslodzījuma vietās Latvijā tika rīkots kā balsošana pa pastu. Šaubas par iespējamu brīvās gribas ietekmēšanu atbira ātri, jo uz daudzām balsošanas zīmēm bija sarakstītas lietas, ko cietuma administrācija pati par sevi nerakstītu. Nācies novērot balsošanu dažādās ieslodzījuma vietās. Arī intervēt kā tiesībsarga pārstāvim. Ķēpīgi jau ir sagādāt vēlēšanu materiālus un aizpildītās balsošanas zīmes laikus nogādāt katrā komisijā. Taču balsošana par savu pašvaldību ir svarīga resocializācijai. Ieslodzījuma vietās ir izteikts "ģimenes balsojums", tāpēc īpaši svarīgi ir balsošanu rīkot aizklāti. Daudziem tā ir pirmā balsošanas pieredze. Varbūt Tieslietu ministrija varētu sagatavot kādu jaunā pilsoņa pamācību? Ne viens vien, cenšoties visu izdarīt pareizi, ieliek trīs krustiņus un nosvītro trīs kandidātus – tieši tāpat kā politkorektajā vēlēšanu komisijas plakātā.
Aizklāta balsošana ir vēl svarīgāka sociālās aprūpes centros. Seniori jūtas daudz atkarīgāki no administrācijas nekā ieslodzītie. Kādreiz pansionātos iekārtoja balsošanas iecirkņus. Tagad vēlēšanu dienā viņus biežāk redz cenšamies pašu spēkiem nokļūt uz tuvāko iecirkni. Taču "mūžīgajiem bērniem" un citām personām ar dažādām invaliditātēm tas nav lemts. Arī personām ar kustību traucējumiem varētu būt grūtības patstāvīgi nokļūt balsošanas iecirknī. Tādos gadījumos parasti izlīdzas ar izbraukuma balsošanu tāpat kā pie slimniekiem mājās. Šī procedūra tomēr nav pienācīga, un to apšauba arī novērotāji. Būtu jānodrošina aizklāta balsošana pēc tiem pašiem principiem kā iecirknī. Ja balsošanas iecirkņa komisijas veidošanai vēlētāju ir par maz, bet mājās balsošanai – par daudz, tad jāveido izbraukuma iecirkņi. Trīs vīri no pašvaldības vēlēšanu komisijas uz pāris stundām sociālās aprūpes centrā var iekārtot visu, kas nepieciešams aizklātai balsošanai atsevišķā balsošanas kastē.
Balsošanas rīkotāju piemirsti ir grūtdieņi ar citām īpašām vajadzībām. Lai nobalsotu, vajag arī brilles un pildspalvu. Vājredzīgie varētu izmantot balsošanas mašīnas. Tās var pielāgot gan Braila rakstam, gan izteikt gribu ar izelpu u.tml. Mūsdienās balsošanas mašīnas vairs nav mehāniskas, bet elektroniskas. Tāpēc šādu balsošanu sauc par e-balsošanu, un e-balsošana nodrošina tiešu brīvās gribas izpausmi arī personai ar īpašām vajadzībām. Var pat izdrukāt apliecinājumu – cikos un kur esat nobalsojis.
Lai neapjuktu, attālināto balsošanu globālajā tīmeklī (internetā) būtu pieklājīgi latviskot kā i-balsošana. Igauņi gan lieto e-hŠŠletamine, bet tas, iespējams, ir tāpēc, ka viņi dzīvo E-stonijā...
I-balsošanu var raksturot ar diviem vārdiem – dārgi un nedroši. Garantētas visas e-veselības ķibeles. Tās veidotāji neesot varējuši notestēt sistēmu tik lielam pieslēgumu skaitam vienlaikus. Kā tādā gadījumā notestēt i-balsošanas sistēmu darbībā? Un kuras vēlēšanas ziedot "reālajam" testam?
Informācijas tehnoloģiju guru saredz daudzus riskus i-vēlēšanām. Jebkura pieslēgšanās publiskam tīklam padara sistēmu pieejamu hakeriem. Pagaidām nav izdomāts, kā vienlaikus pārbaudīt balsotāja identitāti un nodrošināt balsošanas aizklātumu. Pirmais, kurš to izgudros, droši vien saņems Nobela prēmiju. Visi starprisinājumi ir pilni iespējamu ķezu. Var noskaidrot, kā kurš ir balsojis. Var nobalsot otra vietā. Var veikt globālas manipulācijas. Var nograut vēlēšanas vispār. Igaunijas piemērs liecina, ka, ieviešot šo i-vēlēšanu ērtību, nobalsojušo skaits nepalielinās. Uzticību pašam procesam un rezultātam i-balsošana nevairo.
Ticības apliecinājumam svarīgs ir rituāls. Arī vēlēšanām ir savi rituāli. Pieklājīgas partijas parasti pēdējā dienā pirms balsošanas vairs nepiesārņo vēlētāja galvu ar aģitāciju – lai vēlētājs var klusumā formulēt savu brīvo gribu. Arī karoga lentītes piespraušana pie žaketes un ceļš līdz iecirknim ir vēlēšanu rituāls. Tam svarīga kopības apziņa, kaut balsojam par dažādām partijām. Kā rindā pēc Dziesmusvētku koncerta biļetēm vai vakcīnām. Ja tev nav laika stāvēt šajā rindā, tad tev arī nav bijis laika apdomāt savu izvēli.
Pilsonis ir tāds pats amats kā deputāts vai ministrs – tikai citā konstitūtā. Tas paģēr prasmi veidot savu brīvo gribu.
Man arī ir sapnis par demokrātisku Latviju.
Skolas ir topošo personību siltumnīcas. Kritiskā domāšana un sarunpratība jāapgūst jau skolā. Mēs ievēlam savus deputātus, lai viņi sarunātos un tuvinātu izpratni.
Visās skolās nepieciešama īsta skolēnu pašpārvalde. Pagaidām tās nav pat pusē skolu! Arī pagastos, pilsētās un lielpilsētu apkaimēs jauniešu domēm būtu ko teikt. Ar vismaz 1 % līdzdalības budžetu.
Skolas direktori amatā būs piecus gadus. Skolēnu pašpārvalde varēs ierosināt viņam pildīt pienākumus vēl vienu termiņu. Demokrātiskā sabiedrībā amatpersonas mainās, bet sistēma saglabājas.
Skolēniem jau sen bija laiks balsot pašvaldību vēlēšanās no 16 gadu vecuma. Tad deputāti arī pievērstu vairāk uzmanības nākotnei.
Pašvaldību vēlēšanās jādod iespēja izvēlēties kandidātus no dažādiem sarakstiem. Jo komunālās vēlēšanās cilvēks balso par savu komunālo interesi. Par vērtībām pilsonis balso parlamenta vēlēšanās. To varētu uzsvērt, veidojot atšķirīgas balsošanas zīmes.
Visiem no kopbudžeta finansēto iestāžu vadītājiem un viņu biedriem jābūt civildienesta ierēdņiem. Balsošanas komisijas priekšsēdētājs parasti būs tās iestādes vadītājs, kuras telpās notiek balsošana.
Visas balsis jāsaskaita ar skeneriem. Visām ieskanētajām balsošanas zīmēm jābūt publiski pieejamām. Jebkurš pilsonis varēs apstrīdēt jebkuru balsošanas zīmi trīs dienu laikā pašvaldības vēlēšanu komisijā. Bet vēlēšanu komisijas lēmumu – trīs dienu laikā pārsūdzēt rajona administratīvajā tiesā.
Es ticu indivīda brīvajai gribai un brīvām vēlēšanām. Brīvā griba nav brīva no atbildības. Brīvas vēlēšanas veido brīva brīvās gribas veidošana un brīva brīvās gribas izpausme. Pilsoņa pienākums ir iemācīties un izprast šīs brīvības. Tikai tad var nākt uz vēlēšanām kā uz eksāmenu. Vēlēšanu iznākums visiem balsstiesīgajiem liek vienu kopēju atzīmi. Neatkarīgi no tā, par ko katrs balsojis. Atzīme sanāk zemāka, nekā cerēts, jo pārāk daudzi nav izmantojuši iespēju sapņot pašiem savus sapņus. Nav no svara daudzums, bet ticība. Ja katrās vēlēšanās nāktu klāt viens procents pilsoņu, kas tic savai valstij, tad...