ŽURNĀLS Viedoklis

Tā kā saule ābeļziedam
Esiet savam bērnam klāt,
Lai no jūsu mīlestības
Viņš var mūžu darināt!
(K. Apškrūma)

To, kāds mēs katrs esam, lielā mērā nosaka ne tikai mūsu gēni, bet arī mūsu bērnība, piederība konkrētai ģimenei. Tieši ģimene liek pamatu mūsu vērtībām, paradumiem, valodai, arī attieksmei pret līdzcilvēkiem, notikumiem un pienākumiem. Mēdz teikt, ka arī dzimtenes mīlestība sākas ģimenē.

Gluži dabiski, ka cilvēka vērtību skalā ģimenei parasti tiek piešķirts ļoti augsts, ja ne augstākais rangs. Tāpēc šķiet pašsaprotami, ka ģimene ir minēta arī Satversmē, tās 110. panta pirmajā teikumā nosakot, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Bērnu tiesību aizsardzības likumā ģimene minēta kā sabiedrības organizācijas pamatvērtība un viena no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām.

Stāsti par to, kā un kāpēc veidojusies konkrētā ģimene, visbiežāk ir mīlestības un romantikas pārpilni. Tas gan neizslēdz, ka pa retam ģimenes pamatā tiek likti ekonomiski apsvērumi, bailes no vientulības, atbildība par gaidāmo bērnu un citi apstākļi.

Vārdu "ģimene" esam aizņēmušies no lietuviešiem – no līdzīgas nozīmes vārda gimine (Juris Alunāns esot vēlējies ieviest vārdu "dzimene", bet šis vārds neesot iegājies). Lietuviski piedzimt ir gimti. Ja pieturamies pie vārda etimoloģijas, ģimene ir saistīta ar dzimšanu.

ASV antropologa un ģimenes institūta pētnieka Džordža Pītera Mērdoka (George Peter Murdock) ieskatā, ģimene pilda četrus funkcionālus uzdevumus, kas nepieciešami sabiedrības izdzīvošanai: dzimumattiecību kontroli, reprodukciju, ekonomisko sadarbību un bērnu socializāciju (bērns apgūst sociālās uzvedības noteikumus).

Tradicionāli ģimene Eiropas kultūrā tiek saprasta kā personu apvienība, kuru vieno laulība vai radniecība (arī adopcija). Konservatīvo ģimenes modeli veido divi dažāda dzimuma vecāki (tēvs un māte) un bērni, paplašinātajā ģimenē var būt arī vecvecāki un citi tuvi radinieki. Ģimenes locekļiem parasti ir kopīgas mājas, kopīgas vērtības, mērķi, resursi un pienākumi citam pret citu.

Tādējādi ģimenes pazīmes savā ziņā var salīdzināt ar valsts pazīmēm: tai ir sava teritorija (visbiežāk kopīga mājvieta), cilvēki (ģimeni veido vismaz divi locekļi) un suverēnā vara (ģimenē koleģiāli vai patriarhāli tiek izlemti daudzi ar kopdzīvi saistīti jautājumi).

Vairāki likumi un citi normatīvie akti satur tiesību normas, kuras piešķir noteiktas tiesības tieši ģimenei un/vai ģimenes locekļiem. Piemēram, procesuālajos likumos ir noteiktas tiesības atteikties no pienākuma liecināt, ja procesa dalībnieks ir radinieks vai ģimenes loceklis. Darba likumā noteikts, ka priekšrocības palikt darbā, ja darba rezultāti un kvalifikācija neatšķiras, ir darbiniekam, kura ģimenes locekļiem nav patstāvīgu ienākumu.

Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka Satversmes izpratnē ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa (lieta Nr. 2019-33-01).

Ideālā gadījumā tā arī ir.

Taču ir arī ģimenes, kurās valda cita veida attiecības un paradumi. Ir ģimenes, kurās kāds (visbiežāk sieviete) cieš no vardarbības, turklāt bailes vai emocionāla atkarība no varmākas, kauns, finansiālā atkarība, cerība, ka varmāka mainīsies, zema pašvērtība vai citi apstākļi, arī sabiedrības daļas attieksme liek par to klusēt. Ir ģimenes, kurās viens vai vairāki no ģimenes locekļiem ir atkarīgi no alkohola vai narkotikām, bet pārējie ir līdzatkarīgi. Ir ģimenes, kurās kāds no vecākiem seksuāli izmanto bērnu vai citādi izturas pret bērnu fiziski vai emocionāli vardarbīgi.

Un arī tā ir ģimene. Ģimene, kurā valstij dažkārt ir jāiejaucas, piemēram, jāveic ģimenes psiholoģiskā izpēte, jāizņem bērni no ģimenes, policijai jāpieņem lēmums par personas, kura rada draudus, nošķiršanu, sociālajiem dienestiem jāpiedāvā sociālās rehabilitācijas pasākumi u.tml. Modernā valsts arī nodrošina laulības šķiršanas institūtu. Tam visam ir racionāls kodols.

Pēdējā gadsimta laikā tradicionālās ģimenes īpatsvars attīstītajās valstīs (īpaši Rietumu kultūras telpā) ir nepārtraukti samazinājies. To ietekmē reliģisko dogmu maiņa, kas pieļauj šķiršanos un nereģistrētu kopdzīvi, dzīves līmeņa un dzīvildzes pieaugums, kas rada vientuļo vecāku skaita pieaugumu (lai izdzīvotu un izaudzinātu bērnus, nav nepieciešams apvienot resursus), geju un lesbiešu tiesību atzīšana, socializācijas paradumu maiņa (iespēja socializēties interneta vidē) un citi faktori. Minēto ap­stākļu ietekmē pēdējo gadu desmitu laikā ģimenes izpratne ir kļuvusi daudzveidīga.

Arvien vairāk valstis pieļauj arī viendzimuma pāru savienību, piešķirot tai ģimenes vai oficiālu partnerattiecību statusu vai pat atzīstot laulību starp diviem viena dzimuma cilvēkiem.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-33-01 vērsa uzmanību uz apstākli, ka sabiedrība sastāv ne vien no tādām personām, kas pēc savas dabas veido ciešas personiskas un ģimeniskas attiecības ar atšķirīga dzimuma pārstāvjiem, bet arī tādām personām, kas pēc savas dabas veido šādas attiecības ar sava dzimuma pārstāvjiem. Attiecīgi valstij vienādā mērā jārespektē arī tie sabiedrības locekļi, kuri pēc savas dabas veido personiskas attiecības ar sava dzimuma pārstāvjiem, kā arī jārespektē tas, ka uz šo attiecību pamata var izveidoties ģimene.

Latvijas sabiedrībai šajā jautājumā nav vienota viedokļa. Daļa Latvijas sabiedrības (arī tie, kam ir tradicionāla seksuālā orientācija) vēlas, lai Latvijā viendzimuma pāru juridiskās attiecības būtu atzītas. Taču daļa sabiedrības aktīvi vai mazāk aktīvi tam iebilst. Psihologi skaidro, ka tas esot normāli, jo pierastais un zināmais dod drošības sajūtu (diemžēl šā paša iemesla dēļ daļa sabiedrības arī akceptē uzvedību, kas vienai lielai daļai sabiedrības nav pieņemama, piemēram, vardarbību ģimenē).

Gadsimtiem esam pieraduši, ka laulība ir baznīcas rituāls, un reti kura konfesija atzīst viendzimuma pāru laulību. Mēs piešķiram vārdam "laulība" īpašu, šobrīd arī Satversmes 110. pantā ierakstīto nozīmi. Proti, laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Tādējādi to varētu uztvert kā tradicionālu vērtību. Arī tad, ja laulība tiek apstiprināta nevis baznīcā, bet reģistrēta valsts iestādē. Grūti saskatīt racionālu kodolu, kāpēc dažādu dzimumu pāriem būtu jāpiešķir tiesības reģistrēt vēl kaut kāda cita veida savienību līdzās laulībai (partnerattiecības vai citādi nosauktu savienību). Tiesiskās sekas taču no tā nemainītos.

Taču to pašu nevar teikt par viendzimuma pāru savienības reģistrāciju. Grūti saskatīt racionālus apsvērumus, un tāpēc tas šķiet netaisnīgi, ka valsts nepiešķir nekādu juridisku aizsardzību pāriem, kas dzīvo kopā, kam ir kopīga saimniecība un starp kuriem pastāv ciešas emocionālas saites.¹ No tā, ka šo pāru attiecības netiek oficiāli atzītas, viņu seksuālā orientācija nemainīsies. Arī demogrāfija šādu ierobežojumu dēļ neuzlabosies (demogrāfijas arguments tiek izmantots pret viendzimuma pāru juridisku atzīšanu). Iespējams, būtu pat tieši otrādi, jo pieredze rāda, ka viendzimuma pāriem bērni tomēr dzimst, un šādu attiecību oficiāla atzīšana to varētu sekmēt.

Šai sakarā citēšanas vērtas ir dažas atziņas no Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 10. decembra sprieduma lietā SKA-[B1]/2021.

• Nav pamata uzskatīt, ka iespēja viena dzimuma pāra ģimenei juridiski nostiprināt attiecības varētu apdraudēt dažāda dzimuma pāra ģimeni, piemēram, ietekmēt šāda pāra lēmumu par bērnu radīšanu. Lēmumi par to, vai slēgt laulību un radīt bērnus, tiek balstīti uz dažādiem personiskiem, romantiskiem un praktiskiem apsvērumiem. Ir neloģiski pieņemt, ka šādu dziļi personisku lēmumu varētu ietekmēt fakts, ka valsts juridiski atzītu viena dzimuma pāra ģimenes. Nav arī pamata uzskatīt, ka tas samazinātu tradicionālo ģimeņu nozīmi. Viena cilvēka cieņas ievērošana un pamattiesību nodrošināšana neatņem un nemazina cita cilvēka cieņu.

• Ģimenes attiecību atzīšana ir saistīta arī ar savstarpējo tiesību un pienākumu noteikšanu, no kuriem viens no būtiskākajiem ir pienākums vienam otru atbalstīt un rūpēties vienam par otru, arī materiāli. Ja valsts juridiski atzīst kādu ģimeni, tad valstij arī ir tiesības prasīt, lai primāri tieši ģimenes locekļi rūpējas viens par otru, kas mazina nepieciešamību pēc palīdzības no valsts.

• Liedzot viena dzimuma pāra ģimenēm juridisku atzīšanu un aizsardzību, bērni neko neiegūst, jo viņi joprojām būs šajā ģimenē. Ja šādas ģimenes tiktu atzītas, tajās augošie bērni iegūtu no ģimenes locekļu personisko un mantisko attiecību stabilitātes, skaidrības un prognozējamības, kā arī no apziņas, ka valsts viņu ģimeni neuzskata par mazāk vērtīgu. Bērna interesēs ir, lai tas ģimenes modelis, kurā viņš aug, būtu kopumā sabiedrībā akceptēts. Tad bērns jūtas emocionāli drošs un pieņemts arī plašākā sabiedrībā. Valsts demonstrētu, ka arī šāda ģimene ir vērtīga un aizsargājama, un tādējādi sekmētu šāda ģimenes modeļa akceptēšanu sabiedrībā un tātad arī bērna vislabāko interešu ievērošanu.

Dažs iebildīs (un tas jau ir izskanējis), ka iepriekšminētie argumenti varētu attaisnot arī poligāmijas, kas ir ārpus Eiropas sastopams ģimenes modelis, atzīšanu. Taču poligāmija, vismaz pagaidām, ir pretēja Rietumu kultūras telpas priekšstatiem par labiem tikumiem.

Noslēdzot šīs pārdomas par Satversmē minēto ģimenes jēdzienu, gribētu vēlēt Latvijai stipras ģimenes, kurās valda mīlestība un savstarpēja cieņa, laimīgus bērnus un laimīgus vecākus!