Nebrīvprātīgi ārstējamo pacientu tiesību aizsardzība prasa sevišķu uzmanību un nepieciešamību balansēt pacientu tiesību ievērošanu ar sabiedrības drošības prasībām. Nozīmīgu virzību šo pacientu tiesību aizsardzības jomā un klīniskā praksē pieprasa Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām1 normu izpilde. Konvencijas dalībvalstīm, kāda ir arī Latvija, ir pienākums grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu un izveidot tādu klīnisko praksi, kas izpilda konvencijā noteiktās prasības pacientu aizsardzībai.
Kritēriju daudzveidība un skaidru pierādījumu trūkums
Personu ar psihiskām slimībām aizsardzības principi2 nosaka, ka nebrīvprātīgu hospitalizāciju var apsvērt, ja psihiskie traucējumi ir smagi un personas spriestspēja ir traucēta, un šo traucējumu neārstēšana var izraisīt nopietnu veselības stāvokļa pasliktināšanos, un ārstēšana ir iespējama tikai stacionārā. Šis princips parasti ietver vairāku faktoru esamību; pirmkārt, slimībai jābūt smagai (kas ir definīcijas jautājums); otrkārt, jāpierāda, ka pastāv spriestspējas pasliktināšanās (jautājums par lemtspēju); treškārt, ir jābūt pamatotām aizdomām, ka personas neārstēšana novedīs pie nopietnas stāvokļa pasliktināšanās.3
Eiropas Psihiatru asociācijas komiteja norāda, ka nebrīvprātīgas hospitalizācijas prakse un rādītāji būtiski atšķiras starp Eiropas valstīm un dažkārt pat vienas valsts robežās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes