Raksta autori piedāvā atskatīties vēsturē un atrast zaudēto medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu (turpmāk – MRPL) jēgu un būtību, kā arī, izmantojot gadījumu analīzes metodi, piedāvā risinājumus šiem problēmjautājumiem.1
Ievads
Piespiedu pasākumi pret psihiski slimajiem. Garīgi atpalikušu un personu ar psihiskiem traucējumiem un saslimšanām tiesību un interešu aizsardzībai pastāv divi tiesību institūti: rīcībspēja un pieskaitāmība. Pirmā mērķis ir aizsargāt personas materiālās tiesības, bet otra – nepakļaut krimināltiesiskai vajāšanai un sodam bez vainas. No pieskaitāmības ir atvasinātas sabiedriskās bīstamības un piespiedu mēru koncepcijas.
Vēsturiski Rietumu valstu tiesībās, vērtējot personas pieskaitāmību, dominēja tāds kritērijs kā apsūdzētā/ekspertējamā spēja saprast savas rīcības prettiesisko raksturu nodarījuma izdarīšanas brīdī. Krievijas tiesību sistēmā pieskaitāmības pamatā bija personas gribas brīvība.
Sākot ar 19. gadsimtu, Latvijas teritorijā tiesiskais regulējums2 paredzēja piespiedu mērus psihiski slimajiem, kuri nodarījuši nopietnus likuma pārkāpumus: medicīniskus (ja traucējumi ir izārstējami, persona jāievieto slimnīcā, nodrošinot uzraudzību) un izolācijas mērus (ja traucējumi stabili, personas jānodod drošās patversmēs vai drošā privātā uzraudzībā).3 Respektīvi, piespiedu mēru juridiskais mērķis (sabiedrības drošība, atkārtota nodarījuma prevencija) jānodrošina neatkarīgi no to realizācijas vietas (slēgta tipa iestādē vai personai dzīvojot sabiedrībā).
Papildus tam Sodu likumu 39. pantā parādījās psihiski slimas/plānprātīgas personas sabiedriskās bīstamības netieša definīcija kā viens no piespiedu mēru piemērošanas kritērijiem – "ja personas atstāšanu bez īpašas uzraudzības tiesa uzskata par bīstamu".4 Latvijas brīvvalsts pirmajā krimināllikumā bija noteikts, ka sabiedrības aizsardzības līdzekļus tiesa atceļ, ja pēc pārbaudīšanas atzīst, ka persona, pret kuru tie izlietoti, nav vairs bīstama.5 Respektīvi, personas vajadzība pēc uzraudzības transformējās pašas personas īpašībā – bīstamībā.
Prof. N. Tagancevs norāda uz šādiem sodu veidiem: pamatsodi, papildsodi, sodu aizvietojošie mēri. Mūsu raksta ietvaros ir vērts pieminēt sodu aizvietojošus mērus, ko piemēroja gan vainīgajām personām, gan maziem bērniem – kā līdzekli, kas droši ved uz labošanos (ievietošanu pāraudzināšanas patversmēs vai klosteros). Ja tos piemēroja juridiskās atbildības vecumu nesasniegušajiem, šie mēri līdzinājās psihiski slimajiem piemērojamiem drošības mēriem. Nosakot to ilgumu, ieteicams ievērot samērīguma principu.6
Izpratne par noziegumu kā par slimības izpausmi. 19. gadsimta beigās parādījās vairākas teorijas, kas mēģināja izskaidrot noziedzību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes