2022. gada 24. februārī Krievijas Federācija (turpmāk – Krievija) īstenoja militāru uzbrukumu Ukrainas valstij, un, ņemot vērā, ka šāda rīcība ir vērtējama starptautisko tiesību ietvarā, "Jurista Vārds" uzrunāja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli sniegt atbildes uz aktuāliem jautājumiem.
Kāda ir Ukrainā notiekošo militāro darbību kvalifikācija starptautiskajās tiesībās?
2022. gada 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā. Šāds militārs uzbrukums ir kvalificējams kā Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) statūtu 2. panta 4. punkta pārkāpums. Starptautiskajās tiesībās kopš 1928. gada, kad tika noslēgts Briāna–Keloga pakts, bet jo īpaši kopš tika pieņemti ANO statūti, ir aizliegts starpvalstu attiecībās pielietot militāru spēku. Vienlaikus ir arī aizliegts draudēt ar militāra spēka pielietošanu. Kamēr Krievija īsteno kara darbības Ukrainas teritorijā, šis pārkāpums turpinās.
Turklāt šāda rīcība, iebrūkot Ukrainā, ir arī Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu (turpmāk – Romas statūti) 8. bis panta pārkāpums. Minētais pants ir viens no pēdējiem pantiem, ar kuriem papildināti Romas statūti, kad valstis vienojās par šī panta redakciju un definēja, kas ir agresija kā starptautisks noziegums. Piemēram, kad Padomju Savienība ieveda savu militāro spēku Baltijas valstīs, uz to brīdi agresija kā starptautisks noziegums vēl nebija skaidri definēta. Piemērojot tajā brīdī spēkā esošās starptautiskās tiesības, definēt šo iebrukumu bija salīdzinoši grūti, tomēr, vadoties pēc pasaules valstu reakcijas gan 1940. gadā, gan arī pēc neatkarības atjaunošanas, var secināt, ka arī 1940. gada notikumi tika kvalificēti kā agresija no Padomju Savienības puses attiecībā pret Baltijas valstīm. Šobrīd, kad starptautiskās tiesības ir konsolidētas šajā jomā, Krievijas iebrukuma Ukrainā kvalifikācija grūtības nesagādā.
Kāds ir Ukrainas tiesiskais statuss? Vai starptautiskās tiesības paredz valstij tiesības aizstāvēties pret agresoru un citām valstīm sniegt šādai valstij palīdzību?
Ukraina atrodas ANO statūtu 51. panta tvērumā. Tā ir valsts, kura īsteno tiesības uz pašaizsardzību. Starptautisko tiesību neatņemama sastāvdaļa ir gan vienpusējas, gan kolektīvas tiesības uz pašaizsardzību. Šajā gadījumā Ukrainai ir tiesības lietot militāro spēku pret agresoru. Tas ir viens no nedaudziem gadījumiem mūsdienu starptautiskajās tiesībās, kad tiek pieļauts tiesiski izmantot militāru spēku. Aizliegums lietot militāru spēku valstu starpā ir absolūts – tā ir jus cogens jeb imperatīva norma.1 Minētais nozīmē, ka militāru spēku valstu attiecībās var lietot tikai un vienīgi ar ANO Drošības padomes pilnvarojumu šī pilnvarojuma noteiktajā apmērā. Tomēr tiesības uz pašaizsardzību ir izņēmums.
Ņemot vērā, ka aizliegums lietot spēku ir konstitucionāla norma un agresija ir viens no smagākajiem noziegumiem starptautiskajās tiesībās, šī kombinācija rada pienākumu visām pasaules valstīm. Šim pienākumam ir vispārobligāts raksturs – erga omnes pienākums, jo, ja pasaules valstu saprāts ir noteicis, ka karš nav pieļaujams, tad visi ir atbildīgi par to, lai karu apturētu, un tas ir juridiskais pamats, kādēļ Eiropa un citas valstis atbalsta un sniedz palīdzību Ukrainai. Ir pilnīgi skaidrs, ka visām valstīm ir pienākums darīt visu, ko vien tās var, lai, pirmkārt, neeskalētu situāciju un, otrkārt, palīdzētu Ukrainai apturēt šo karu.
Uz minēto pienākumu norādīja arī Starptautiskās krimināltiesas prokurors savā otrajā paziņojumā saistībā ar situāciju Ukrainā. Prokurora nostāju veido šāda tiesiskā bāze – Starptautiskās krimināltiesas kompetencē esošie noziegumi, kā, piemēram, kara noziegumi vai agresija, ir visnopietnākie noziegumi starptautiskajās tiesībās, un tiem arī ir jus cogens raksturs. Līdz ar to visām valstīm ir interese un tās ir atbildīgas, lai tie, kas vainojami šajos noziedzīgajos nodarījumos, nonāktu tiesas priekšā. Tas nozīmē, ka ikviena valsts, kura ir atzinusi Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju, jo Ukraina to vēl pilnībā nav izdarījusi, ir tiesīga, ievērojot statūtu noteikumus par vēršanos tiesā, aicināt prokuroru izmeklēt notiekošo Ukrainas teritorijā, sniegt informāciju un pierādījumus.
Kādi ir starptautiskie mehānismi, kas varētu apturēt Krievijas agresiju pret Ukrainu?
Atbilstoši ANO statūtu 39. pantam Drošības padome, definējot situāciju kā draudu pasaules mieram un drošībai, statūtu VII sadaļas ietvarā var noteikt dažādus pasākums, arī militārus, lai agresoru apturētu. Tāpat jāņem vērā, ka tiesības uz pašaizsardzību tiek īstenotas tik ilgi, kamēr Drošības padome nav pārņēmusi kontrolē šo situāciju pēc būtības. Līdz ar to šobrīd visi sagaida, ka ANO Drošības padome, kas ir primāri atbildīga par pasaules miera un drošības nodrošināšanu, būs spējīga efektīvi īstenot savu kompetenci.
Vai starptautiskajām tiesībām un pēc Otrā pasaules kara dibinātajai ANO vēl ir nozīme – pēc Krievijas agresijas Ukrainā?
Šobrīd ir izveidojusies bezprecedenta situācija. Vēsturiski, proti, Jaltas konferencē, kurā Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste un PSRS vienojās par ANO pamatprincipiem, tika noteikts, ka tieši šīs trīs valstis būs pasaules miera un drošības garants. Šī vienošanās ir pamats tam, ka šīs trīs valstis, kā arī Francija un Ķīna ir patstāvīgās dalībvalstis ANO Drošības padomē, un šīm valstīm tādēļ ir veto tiesības. Starptautiskā prakse jau sen ir uzrādījusi, kas starptautisko tiesību sistēmā šis ir vājais punkts. Kā zināms, tas ir izņēmums no vispārējā valstu līdzvērtības principa starptautiskajās tiesībās.
Līdz ar to problēma ir tajā, ka tā valsts, kurai būtu jābūt miera garantam, ir nonākusi ierakumu pretējā pusē un ir miera grāvēja. Tādējādi rodas jautājums, kā rīkoties ANO Drošības padomei, ņemot vērā Krievijas veto tiesības. Atbilde meklējama vēsturē, proti, starptautisko tiesību precedentos. Korejas kara laikā 1950. gadā, izmantojot iespēju, ka PSRS bija atšķirīga ANO statūtos noteiktās Drošības padomes kompetences interpretācija un tā izlēma nepiedalīties dažās Drošības padomes sēdēs, kurās tika risināts Korejas kara jautājums, Drošības padome vienojās nodot Korejas jautājumu ANO Ģenerālajai asamblejai, kura pieņēma rezolūciju Nr. 377/A "Vienoti mieram". Šajā rezolūcijā ir noteikta kārtība gadījumiem, kad ANO Drošības padome veto tiesību dēļ nevar pildīt savu primāro pienākumu – nodrošināt pasaulē mieru un drošību. Tādējādi tā var pieņemt procesuālu lēmumu un nodot jautājumu ANO Ģenerālajai asamblejai.
Savukārt ANO Ģenerālā asambleja atbilstoši ANO statūtiem var skatīt visus jautājumus, ieskaitot miera un drošības jautājumus. Atbilstoši rezolūcijai Nr. 377 ANO Ģenerālā asambleja ir tiesīga ar 2/3 balsu vairākumu no balsojošām valstīm rekomendēt konkrētus pasākumus, tostarp rekomendēt militārus pasākumus. Tādējādi ANO Drošības padomei pēc ilgiem gadu desmitiem atkal nācās izmantot rezolūcijas Nr. 377 kārtību un līdz ar to 2022. gada 2. martā ANO Ģenerālā asambleja ar starptautiskās politikas un starptautisko tiesību vēsturē vēl nebijušu valstu atbalstu (141 valsts balsoja par, 5 – pret, 39 – atturējās) pieņēma rezolūciju, kurā tā izteica visdziļāko nožēlu (deplores) par Krievijas agresiju Ukrainā un pieprasīja tūlītēju Krievijas armijas izvešanu no Ukrainas. Tāpat ANO Ģenerālā asambleja konstatēja, ka Ukrainā tiek pārkāptas starptautiskās cilvēktiesības, kā arī humanitārās tiesības.2 Šāds ANO Ģenerālās asamblejas paziņojums ir svarīgs arī iespējamiem tālākiem soļiem, domājot par Krievijas starptautiski tiesisko atbildību.
Šāda veida brutāls karš Eiropā nav bijis kopš Otrā pasaules kara. Vairākus gadu desmitus nav bijusi tieši šāda veida vajadzība darbināt ANO Drošības padomes un ANO Ģenerālās asamblejas kompetences. Šobrīd mēs testējam tās starptautiskās tiesības un tos mehānismus, kas radās tieši tādēļ, lai novērstu jebkādu Otrajam pasaules karam līdzīgu bruņotu konfliktu. Domāju, jau varam izdarīt secinājumus par to, cik efektīvu mehānismu uz Otrā pasaules kara pieredzes esam radījuši pasaules miera un drošības nodrošināšanai. Varam izdarīt secinājumus par to, cik prātīgi ir veidot izņēmumus no vispārējās kārtības, kā arī par to, kur var novest kompromisi ar tiesiskumu un Rietumu pasaules pašas radītajām vērtībām, dzenoties pēc labklājības. Tādēļ šis ir monumentāls brīdis starptautiskajam tiesiskumam, un katrai valstij šeit būtu ko darīt.
Kāds ir jūsu ierosinājums, ko varētu šajā situācijā darīt ANO Ģenerālā asambleja?
ANO Drošības padomei atkal jālemj par to, ka jautājums tiek skatīts ANO Ģenerālās asamblejas ārkārtas speciālā sesijā. Savukārt Ģenerālajai asamblejai ir visas tiesības vērtēt, kā tās 2. marta rezolūcija tiek pildīta. Un ne tikai tiesības, bet arī pienākums, atceroties to, ka ir konstitucionāls aizliegums pielietot militāru spēku valstu attiecībās. Nevar būt tā, ka netiek kontrolēts, kā tiek pildīts rezolūcijā noteiktais. Vērtējot, kā tiek izpildīta rezolūcija, varētu, piemēram, likt rosināt jautājumu par ANO statūtu 5. panta vai pat 6. panta piemērošanu, proti, Krievijas izraidīšanu no organizācijas. Protams, lai tas notiktu, atkal ir jāatsauc atmiņā daži vēsturiski precedenti, kā arī visnotaļ noderīga Starptautiskās krimināltiesas judikatūra, jo taktiski un procesuāli šie ir smagsvara jautājumi starptautiskajās tiesībās.3
Ņemot vērā, ka Putins šobrīd slēpjas un tiek pat rādīti viltus video ar viņa dalību, vai, jūsuprāt, Putins nonāks ANO Starptautiskās tiesas priekšā vai kādā citā tribunālā? Cik reālistiski ir saukt pie atbildības valstu vadītājus?
Tas nav būtiski, ka viņš slēpjas. Jautājums ir juridisks. Vai valsts vadītājs vispār var tikt tiesāts jebkādā veidā, jo valsts vadītājam piemīt imunitāte, kas ir svarīgs tiesību institūts starptautiskajās attiecībās. Šis ir strīdīgs jautājums starptautiskajās tiesībās. Principā imunitāte aizsargā valsts vadītāju. Taču, kā rāda Augusto Pinočeta (Augusto Pinochet) precedents, tad pēc viņa prezidēšanas beigām Spānijas prokuroram izdevās nodrošināt viņa izraidīšanu no Lielbritānijas uz Spāniju saistībā ar apsūdzībām spīdzināšanā. Nākamais solis tika sperts Čarlza Teilora (Charles Taylor) lietā. Teilors ir pēc Otrā pasaules kara pirmais bijušais valsts prezidents, kuru notiesāja par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, jo kā Libērijas prezidents viņš bija sniedzis atbalstu šo noziegumu veikšanai Sjerraleonē.
Es teiktu, ka Teilora precedents nenozīmē, ka valsts vadītājs, ja valsts orgāni pastrādā smagus starptautiskos noziegumus, tiks brīvi un vienkārši saukts tiesas priekšā. Taču, ja ir starptautiskā tiesa, kura ir kompetenta skatīt vismaz kaut kādā aspektā pastrādātos noziedzīgos nodarījumus, tad pārējām valstīm un šo valstu prokuroriem ir pienākums izvērtēt iespējas. Katrā ziņā Latvijas Krimināllikuma 4. panta ceturtā daļā, kurā ir ielikts universālās jurisdikcijas elements, jau šobrīd Latvijai sniedz pamatu darbībām.
Vai, jūsu ieskatā, Ukrainas uzņemšana Eiropas Savienībā var notikt paātrinātā procedūrā, ņemot vērā, ka tur notiek karš un faktiski Eiropas Komisija nevar veikt izvērtējumu arī no savas puses?
Tā ir ekstraordināra situācija, un Eiropas Savienība, izstrādājot valstu uzņemšanas kritērijus, nevarēja iedomāties, ka tai nāksies skatīt šo jautājumu situācijā, kad valstij, kas ir izteikusi vēlmi iestāties Eiropas Savienībā, uzbrūk un tajā notiek karadarbība. Fundamentāls starptautisko tiesību pārkāpums, kas tiek īstenots pret Ukrainu, noteikti nav nekas tāds, kas būtu leģitīms pamats, lai Eiropas Savienība šo jautājumu neskatītu. Pat pretēji, atbilstoši erga omnes pienākumam visām dalībvalstīm jāsekmē, lai karš beidzas, un šis ir viens no tādiem pasākumiem.
Vai jūs varat paskaidrot, kādas sekas ir tam, ka Krievija paziņojusi, ka tā izstāšoties no Eiropas Padomes un arī no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas?
Es uzskatu, ka pēc militārā uzbrukuma Ukrainai Krievija bija uzreiz jāizslēdz no organizācijas, jo tik brutāls Eiropas Padomes statūtu pārkāpums patiesībā tās vēsturē nav noticis.4 Eiropas Padomes standarts ir tiesiskums, demokrātija un cilvēktiesības, un šiem kritērijiem Krievija jau labu laiku neatbilst, bet šobrīd valdības līmenī atklāti un kategoriski atsakās no šīm vērtībām. Eiropas Padomes Ministru komiteja ar rezolūciju apturēja Krievijas dalību praktiski visās organizācijas institūcijās, bet lēma, ka uz to turpina attiekties līgumsaistības, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvencija un tās protokoli. Eiropas Padome turpina lemt par nākamajiem soļiem. Savukārt Krievija jau paziņojusi, ka pati izstāšoties no organizācijas, kas tai esot nedraudzīga. Manuprāt, šobrīd Eiropas Padomē tiek pārbaudītas mūsu vērtības un tas, cik Eiropa ir drosmīga un godīga, sargājot savas vērtības.
Savukārt saistībā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu jāņem vērā, ka Ukraina ir iesniegusi prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā par pagaidu pasākumu noteikšanu. Tiesa tos arī noteica, uzliekot par pienākumu Krievijai apturēt kara darbību, kas pārkāpj personu tiesības uz dzīvību, integritāti un citas personu tiesības.
Vienlaikus skaidrs, ka lielākais zaudētājs ilgtermiņā ir Krievijas iedzīvotāji, jo apšaubu, ka jebkuras valsts iedzīvotāji vēlas būt izolēti no pasaules. Putins, uzbrūkot Ukrainai, nepadomāja līdz galam, ka šāda politika un rīcība ir zaudētāja politika.
Šobrīd popularitāti iegūst Krievijas izmantotais Z burts – kā jūs vērtējat šādu simboliku, ņemot vērā, ka pagaidām nav precīza skaidrojuma? Vai tas varētu tikt pielīdzināts nacistiskai svastikai? Vai Latvijai ir pamats aizliegt šādas zīmes publisku izmantošanu?
Vai mēs jau šobrīd nevaram uzskatīt, ka Krimināllikums aizliedz simbolu publiskošanu, kas apzīmē agresoru un karu un tādējādi attaisno šo karu? Gan kara noziegumu, agresijas un citu smagu starptautisko noziegumu publiska slavināšana, gan aicināšana uz tiem Latvijā ir aizliegta un ir krimināli sodāma. Nepieciešamības gadījumā, proti, tad, ja jānoskaidro noziedzīga nodarījuma sastāvs, protams, palīdz Latvijai saistošie starptautiskie līgumi un starptautisko tiesu judikatūra, kura ir samērā bagāta jautājumos par šiem noziegumiem. Piemērojot Latvijas tiesību aktus arī šajā jautājumā, ir jāizmanto starptautiskās tiesības.
Diemžēl Krievijas agresija Ukrainā, kad mirst nevainīgi cilvēki, bērni, liek domāt arī par attieksmi pret tādu šīs valsts simbolu kā tās karogs. Vēsturiski šādos gadījumos viens no starptautisko tiesību soļiem ir bijis diplomātisko attiecību pārtraukšana, kas paver iespēju vairs neizmantot tās valsts karogu, ar kuru oficiālās funkcijas ir pārtrauktas.
Es gribētu uzsvērt, ka pēc Otrā pasaules kara cilvēce ir izveidojusi tik pilnīgu tiesisko sistēmu, kāda tai vēl nekad nav bijusi. Gan vispārējie tiesību principi, gan tiesību akti un to īstenošanas mehānismi pastāv tādēļ, lai valdības tos izmantotu. To pašu var teikt par Latvijas tiesisko sistēmu. Ir jābūt politiskai gribai to visu darbināt.
1. Piemēram, Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 53. pants šādas tiesību normas definē šādi: "Šinī Konvencijā vispārēja starptautisko tiesību imperatīvā norma ir norma, kas ir pieņemta un atzīta starptautiskā valstu sabiedrībā kā norma, no kuras nav pieļaujama atkāpšanās un kura var tikt izmainīta tikai ar pēctecīgu vispārējo starptautisko tiesību normu, kurai ir tāds pats raksturs."
2. United Nations General Assembly Resolution A/RES/ES-11/1.
3. Skatīti: Conditions of Admission of a State to Membership in the United Nations (Article 4 of the Charter), I.C.J. Reports 1947–1948; Certain expenses of the United Nations (Article 17, paragraph 2, of the Charter), Advisory Opinion of 20 July 1962; I.C.J. Reports 1962.
4. 2022. gada 16. martā, pēc intervijas, kas notika 2022. gada 11. martā, Krievija tika izslēgta no Eiropas Padomes. Eiropas Padomes rezulūcija CM/Res(2022)2 pieejama: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=0900001680a5da51&fbclid=IwAR3EN0HDDkB8g5rWk1TI0BfUaevNfuUp6SP2GP8o-Ab4LpK6X5FmHRlP1Mo