Tiesību normas regulē sociālus procesus, kurus veido sociālas būtnes – neparedzamie, neizprotamie cilvēki, kam piemīt tendence par visu šaubīties. Šādas iekšējās pretrunas dzīves laikā piedzīvo ikviens, taču tās īpaši raksturīgas tiem, kuru spriedumi ietekmē citu cilvēku dzīves. Šīs personas ir arī juristi. Šaubu jēdziens juridiskajā diskursā ir sastopams itin bieži un turklāt diferencēti. Viens no pētījuma jautājumiem – kāpēc juridiskajā diskursā latviešu valodā pastāv divi apzīmētāji jēdzienam "šaubas" – pamatotas un saprātīgas? Rakstā aplūkotas būtiskākās bakalaura darbā iegūtās atziņas un autores secinājumi.
Šaubu jēdziena vēsturiskā izcelsme
Šaubīgu gadījumu risinājumi tika meklēti jau Bizantijas imperatora Justiniāna Corpus Iuris Civilis nozīmīgākajā daļā – Digestās.1 Padziļināti izpētot Justiniāna kodifikāciju, autorei izdevās atrast gan šaubu jēdziena konceptuālus priekštečus – aizdomas, neskaidrību, divdomību un tiesnešu viedokļa neizšķiršanos, gan arī pašu jēdzienu "šaubas". Lai arī Digestās ir atrodami principi, kas risina nevainīgas personas notiesāšanu un tiesāšanu bez pietiekamiem pierādījumiem, tomēr nevajadzētu kļūdaini pieņemt, ka romiešu tiesībās jau tika formulēts kriminālprocesam raksturīgais princips tā pieņemtajā formā in dubio pro reo. Vistuvākais tam varētu būt Romas imperatora Trajana citāts, kuru aprakstījis Ulpiāns: "Nevienu, kas nav klāt, nedrīkst notiesāt par noziegumu. Tāpat arī nevienu nevajadzētu notiesāt uz aizdomu pamata, jo labāk ir ļaut vainīgās personas noziegumam palikt nesodītam nekā nosodīt nevainīgu cilvēku."2
Šaubu teoloģija un tiesu prakse sāka attīstīties galvenokārt kontinentālajā Eiropā 12. gs. laikā, aizstājot drastisko ordāliju sistēmu.3 Piemēram, iudicium aquae fervantis ordālijas ietvaros, kad tiesnesis pats šaubījās par apsūdzētā vainu, apsūdzēto iemeta ūdenī un pārbaudīja, vai viņš slīkst, ticot, ka Dievs atklās apsūdzētā vainu, svētajam ūdenim atraidot viņa vainīgās miesas, savukārt nevainīgumu – Dievam pieņemot viņa nevainīgo ķermeni savā svētajā baseinā.4 Pēc šādas procedūras gan zūd jēga patiesības noskaidrošanai, jo nevainīgā persona jau ir mirusi, taču vainīgo tik un tā, visticamāk, gaida nāves sods. Likumsakarīgi, ka šādai kārtībai pienāca savs noriets un nepieciešamība pēc alternatīvām metodēm.
Romas katoļu baznīcas teoloģijā pastāv divu veidu grēki – ikdienišķie un nāvīgie grēki.5 Nāvīgie ir tumšākie no grēkiem, tie simbolizē apzinātu novēršanos no Dieva un sagrauj mīlestību grēcinieku sirdī, kā rezultātā iestājas grēcinieka garīga nāve.6 Ņemot vērā, ka nāvīgie grēki liedza iespēju mūžīgai dzīvei, viduslaiku kristīgos tiesnešus uztrauca nevainīga apsūdzētā notiesāšana kā sestā baušļa "Tev nebūs nokaut" pārkāpums – slepkavība.7
Pastāvēja uzskats, ka jebkura grēcīga kļūme, kuru tiesnesis pieļāva tiesāšanas laikā, "uzbūvēja viņam savrupmāju ellē", jo īpaši krimināllietās, kurās tika piemēroti asins sodi – kropļojošie vai nāves sodi.8 Apsūdzēto nedrīkstēja sodīt ar asins sodu, ja vien pierādījumi nebija luce meridiana clariores jeb skaidrāki par pusdienlaika saules gaismu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes