Pateicoties Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības un valdības burtiski pēdējā brīdī rastajam kompromisam, izglītības iestāžu darbinieku plaša mēroga beztermiņa streiks nenotiek. Lai gan streika nav, pušu kompromisa meklēšanas laiks radīja gan spriedzi sabiedrībā, gan arī diskutējamus jautājumus, par kuriem joprojām būtu vērts apspriesties. Un viens no tādiem – divu Satversmē nostiprināto pamattiesību līdzāspastāvēšana, kas, izsakoties tēlaini, šajos apstākļos diskusijās vairāk gan nostājās viena otrai pretim, nevis blakus. Te ir runa par Satversmes 108. pantā nostiprinātajām strādājošo tiesībām streikot un 112. pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību un pamatizglītības obligātumu kopsakarā ar bērna labāko interešu principa prioritāti.
Kvalitatīvi diskutēt par situāciju, kur pastāv plaša spektra varbūtības, kā tas ir attiecībā uz nenotikušu streiku, ir visai komplicēti, jo, mainoties apstākļiem, var nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem. Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka pamattiesību ierobežojuma kontekstā ikviens samērīguma jautājums ir izvērtējams, ievērojot konkrēto situāciju un tiesību nozares īpatnības,1 tādēļ abstrakti vispārinājumi pie kvalitatīva rezultāta neved. Taču, iedziļinoties tajos viedokļos, kas jau ir izskanējuši gan publiski, gan neformālās sarunās, izkristalizējas vairākas pozīcijas, kuru sakarā tālāka diskusija būtu lietderīga.
Piemēram, gan tiesībsargs, gan Tieslietu ministrija ir norādījuši, ka bērnu tiesības uz mācībām ir līdzvērtīgas skolotāju tiesībām uz atbilstošu atalgojumu un darba apstākļiem, tādēļ starp tām jārod samērīgs līdzsvars un nebūtu atbalstāms, ka skolas ir slēgtas pilnībā, mācības nenotiek nekādā formā, turklāt nenoteiktu laiku. Arī šajā žurnālā ir publicēts bērnu tiesību eksperta viedoklis, kurā norādīts uz apsvērumiem, ka streika kontekstā par bērniem ir ticis aizmirsts.
Taču starp juristiem pastāv arī pretējs viedoklis – tāda ir streika kā galējā līdzekļa būtība – viss apstājas, taču nesaistīti ar streika ilgumu tas neietekmē tiesības uz izglītību pēc būtības, jo uz šo jēdzienu jāskatās plašāk, neaprobežojoties tikai ar iespēju doties uz skolu un tieši šajā laikā, ko Satversme 112. pantā nemaz negarantē. Tādēļ šīs pozīcijas piekritēji uzskata, ka tiesības uz izglītību faktiski nozīmē iespēju iegūt noteiktu zināšanu un prasmju apjomu, un tieši tas primāri valstij ir jānodrošina katrā vecumposmā (izglītības standarts), nevis iespēja netraucēti apmeklēt skolu. Tādēļ, ja, beidzoties streikam, iekavētās vielas apguvei mācības kļūst intensīvākas vai arī šim nolūkam tiek pagarināts mācību gads, būtu uzskatāms, ka bērnu tiesības uz izglītību ir tikušas nodrošinātas un aizskāruma nav.
To, kā raudzīties uz tiesībām izglītoties un no kādiem elementiem tās veidojas, Satversmes tiesa savā praksē jau ir skaidrojusi, un daudz uzmanības tam veltīts arī 2022. gada 26. maija spriedumā lietā Nr. 2021-33-0103 saistībā ar attālināto mācību norisi Covid-19 pandēmijas kontekstā. Tur ir daudz atziņu, kas norāda uz to, ka valstij, nodrošinot tiesības uz izglītību, ir jāspēj reaģēt uz dažādu veidu izaicinājumiem un arī mācību formas var būt dažādas, bet svarīgākais ir rezultāts – kvalitatīva un iekļaujoša izglītība. Šajā lietā pieaicinātā Izglītības un zinātnes ministrija gan norādīja, ka jau no attālināto mācību sākuma tā nepārtraukti ir aicinājusi izglītības iestādes un pedagogus mērķtiecīgi izvērtēt būtiskākos akcentus mācību saturā un nozīmīgi samazināt apgūstamā satura apjomu, jo attālināti neesot iespējams īstenot mācību priekšmeta programmu tādā pašā apjomā kā normālos apstākļos klātienē. Ieteikums samazināt mācību saturu ticis ietverts arī visās Valsts izglītības satura centra vadlīnijās attālināto mācību īstenošanai kopš 2020. gada pavasara. Tādējādi, kā izriet no sprieduma, krīzes situācijā īstenotajā attālinātajā izglītības procesā apgūtā mācību satura apjoms skolās ir samazinājies par 30 līdz 50 procentiem.2 Lai gan tam bija savi iemesli, acīmredzami, ka par kvalitatīvu un pienācīgu izglītību pēdējos gados tāpat jau nevar runāt un no zaudētā vēl nekas nav atgūts. Iespējams, šis ir vēl viens apstāklis, kas arī būtu rūpīgi vērtējams streika un tiesību uz izglītību kontekstā.