Tiesības nav sastingusi masa, tās attīstās. Taču fundamentāli jau nekas nemainās, jo civillietu īpatnība joprojām ir prāvnieku sacīkste, kuras rezultātā tiesnesis gūst pārliecību, ka vienas puses argumenti ir spēcīgāki par otras. Šis raksts, nepretendējot uz padziļinātu sacīkstes principa zinātniski pamatotu analīzi, jāvērtē kā praktizējoša tiesneša pārdomas par tiesneša lomu civilprocesuālajā sacīkstē. Sacīkstes princips ir ciešā saistībā ar dispozitivitātes principu un izriet no tā,1 jo faktiski dispozitivitātes princips iezīmē pušu rīcības brīvības saturu, bet sacīkstes princips ir metode, ar ko to realizēt.
Tiesību zinātnē uzsvērts: "Civilprocesā, kas veidots pēc sacīkstes principa, tiesai ierādīta pasīva loma, un tiesas priekšā it kā norisinās prāvnieku sacīkste, kurā katra puse grib pārliecināt tiesu par savu taisnību. Sacīkstes principu raksturo šādas pazīmes:
- tiesa drīkst iztiesāt lietu tikai pēc ieinteresēto personu lūguma (judex ne procedat ex officio);
- spriedums nedrīkst pārsniegt prāvnieku prasījumus (ne eat judex ultra petita partium), t.i., tajā nevar piespriest vairāk, nekā prāvnieks lūdzis;
- tiesa nedrīkst pati meklēt vai apsvērt spriedumā faktus un pierādījumus, uz kuriem nav atsaukušies prāvnieki (quod non est in actis non est in mundo).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes