ŽURNĀLS Viedoklis

I

Konstitūcijas simtgade ir salīdzinoši rets notikums. Konstitucionālo tiesību zinātnē pirms desmit gadiem bija saskaitīts, ka vidēji konstitūcijas spēkā esamības laiks nepārsniedz 20–25 gadus.¹

Svinēt savas valsts spēkā esošās konstitūcijas gadsimtu ir lemts tikai dažām tautām. Šogad Latvijā mēs svinam Satversmi, un varam būt patiesi lepni par to. Satversme ir viena no vecākajām spēkā esošajām konstitūcijām Eiropā, un Eiropas konstitucionālo tiesību telpā tai būtu jākļūst daudz saredzamākai savā unikalitātē un oriģinalitātē.²

1920. gada aprīlī ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce strādāja ilgi ar topošās konstitūcijas projektu. Darbs negāja viegli, un bija daudz par ko lemt. Satversmes pirmo daļu par Latvijas valsts iekārtu pieņēma 1922. gada 15. februārī.³ Satversmes otrā daļa par pilsoņu tiesībām un pienākumiem tika noraidīta trešajā lasījumā 1922. gada 5. aprīlī un palika nepieņemta.⁴ Satversme tika publicēta 1922. gada 30. jūnijā⁵ un stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī.⁶

Satversme ir vienīgā Latvijas valsts pastāvīgā konstitūcija. Citas mums nav bijis. Satversme savā gadsimtā ir tapusi par vienu no Latvijas valstiskuma simboliem un identitātes spēka zīmi.

Nedrīkstam aizmirst, ka teju pusi no Satversmes gadsimta Latvija bija okupēta un pilnībā pakļauta svešu totalitāru režīmu kontrolei. Tieši šajā laikā Satversme kļuva par ticības apliecinājumu Latvijas neatkarības atjaunošanai un nacionālās pretošanās kustības tiesisko un politisko pamatu.

Latvijas sūtņi ārvalstīs, kas visu okupācijas laiku nepārtraukti turpināja, tiesiski un starptautiski atzīti, pārstāvēt Latvijas valsti, atsaucoties uz Satversmi, pamatoja okupācijas prettiesiskumu un neatbilstību patiesajai Latvijas tautas gribai. Līdzās starptautisko tiesību argumentiem tas bija viens no pamatiem valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) uzturēšanai un okupācijas neatzīšanai.