Šī raksta mērķis ir aplūkot cietušā institūtu tieši no praktiskās piemērošas prizmas un identificēt problemātiku, kas saistīta ar cietušā institūta tiesību normu reālu piemērošanu administratīvo pārkāpumu procesos iestādēs.
Administratīvās atbildības likums1 ir spēkā jau vairāk nekā divus gadus. Šajā laikā iestādes, kuras ir tiesīgas veikt administratīvā pārkāpuma procesu, ir izveidojušas jaunā regulējuma piemērošas praksi, kā arī identificējušas problēmas Administratīvās atbildības likuma tiesību normu piemērošanā, tostarp saistībā ar cietušā institūta regulējumu.
Latvijas Universitātes 80. starptautiskajā zinātniskajā konferencē Dr. iur. E. Danovskis pievērsa uzmanību cietušā institūta juridiskās nozīmes un nepieciešamības mazināšanai administratīvā pārkāpuma procesā pēc Administratīvā pārkāpuma procesa likuma ieviešanas un aicināja vērtēt cietušā institūta lietderību kopumā, vismaz pārskatot un atsakoties no atsevišķām tajā iekļautām cietušā tiesībām.2
Atsaucoties E. Danovska izteiktajam aicinājumam, šī raksta mērķis ir aplūkot cietušā institūtu tieši no praktiskās piemērošas prizmas un identificēt problemātiku, kas saistīta ar cietušā institūta tiesību normu reālu piemērošanu administratīvo pārkāpumu procesos iestādēs.
Lai iegūtu kopēju priekšstatu par cietušā institūta praktisko pielietojumu iestādēs, kuras ir tiesīgas veikt administratīvā pārkāpuma procesu, autors Iekšlietu ministrijas Informācijas centram pieprasīja statistisko informāciju no Sodu reģistra apakšsistēmas "Administratīvo pārkāpumu procesa atbalsta sistēma".
Saskaņā ar Sodu reģistra apakšsistēmā "Administratīvo pārkāpumu procesa atbalsta sistēma" iekļautajiem datiem laika posmā no Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanās brīža 2020. gada 1. jūlijā līdz 2021. gada 31. decembrim kopumā visās Latvijas iestādēs uzsākto administratīvo pārkāpumu procesu skaits bija 497 310, no kuriem 5550 gadījumos administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros tika pieņemts lēmums par personas atzīšanu par cietušo administratīvā pārkāpuma lietā, savukārt 158 gadījumos pieņemts lēmums par atteikšanos atzīt personu par cietušo. No visiem gadījumiem, kad administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros tika pieņemts lēmums par personas atzīšanu par cietušo vai atteikums atzīt par cietušo, 3646 gadījumos lēmumu pieņēma vienas iestādes viena struktūrvienība – Valsts policijas Rīgas reģiona pārvalde. Savukārt citas šīs iestādes struktūrvienības un pārējās Latvijas iestādes, kurām piešķirta kompetence veikt administratīvā pārkāpuma procesu, kopā pieņēma 2087 šādus lēmumus.3
Vērtējot minētos statistikas datus, secināms, ka iestāžu amatpersonas administratīvo pārkāpumu procesu ietvaros aptuveni 1,15 % gadījumos ir vērtējušas jautājumu un pieņēmušas lēmumu par cietušā statusa piešķiršanu vai nepiešķiršanu kādai personai. Absolūto vairākumu (aptuveni 64 % gadījumu) no šiem lēmumiem ir pieņēmusi vienas iestādes viena struktūrvienība.
Autora vērtējumā, šie dati liecina, ka starp iestādēm, kurām Administratīvā pārkāpuma procesa likumā ir piešķirta kompetence veikt administratīvā pārkāpuma procesu, nav vienotas izpratnes par cietušā institūta vietu administratīvo pārkāpumu tiesībās, tā lietderību un praktisko piemērošanu praksē.
Personas, kurai administratīvā pārkāpuma rezultātā nodarīts kaitējums, noteikšana
Ja aplūko cietušā institūtu administratīvo pārkāpumu tiesībās pēc tā būtības, var secināt, ka tas ir tiesību un pienākumu kopums, kura mērķis ir tiesisko interešu aizsardzība personai, kurai administratīvā pārkāpuma rezultātā radīts kaitējums.
Administratīvās atbildības likuma izpratnē ar vārdu "kaitējums" tiek saprasts gan nodarīts zaudējums, gan nemantisks kaitējums. Šāds vārda "kaitējums" definējums secināms no Administratīvās atbildības likuma 43. panta pirmajā daļā minētā regulējuma.
Administratīvās atbildības likumā nodalīti divi personai nodarītā kaitējuma rašanās veidi, proti, viens veids ir personai nodarītais kaitējums, kas radies amatpersonas vai augstākas amatpersonas prettiesiskas rīcības rezultātā, savukārt otrs veids ir personai nodarīts kaitējums, kas radies administratīvā pārkāpuma rezultātā. Šos kaitējuma rašanās veidus ir svarīgi saprast un spēt nošķirt, jo, lai arī abi no šiem kaitējuma rašanās veidiem rada personai tiesības uz atlīdzinājumu, tikai otrais no šiem kaitējuma rašanās veidiem rada personai tiesības būt par cietušo administratīvā pārkāpuma lietā un ir skatāms cietušā institūta kontekstā.
Autora vērtējumā, Administratīvās atbildības likums kompetentās iestādes amatpersonai uzliek pienākumu aktīvi iesaistīties personas identificēšanā, kurai administratīvā pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums, proti, Administratīvās atbildības likuma 122.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes