ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

[1] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 99. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību un baznīca ir atdalīta no valsts. Reliģiskās pārliecības brīvība garantēta arī Latvijai saistošās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 9. pantā, kurā citstarp uzsvērts, ka tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību ietver arī tiesības nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem (kolektīvi).

Līdz ar to Latvija ir tieši atzinusi gan ikviena tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību, gan arī iezīmējusi Latvijas izvēlēto valsts un baznīcas (reliģisko organizāciju) attiecību modeli, proti, baznīcas šķirtību no valsts, tādējādi īpaši akcentējot reliģisko kopienu autonomiju. Kā atzinusi gan Satversmes tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, demokrātiskā valstī reliģisku kopienu autonomija ir neaizstājama demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamā plurālisma sastāvdaļa un valstij ir pienākums reliģiskās brīvības jomā un attiecībās ar dažādām reliģijām, konfesijām un ticībām īstenot savu varu neitrālā un objektīvā veidā. Gan Satversmes tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī atzinusi, ka reliģiskās pārliecības brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem un ticīgo tiesības uz reliģijas brīvību citstarp paredz arī to, ka valsts nevar nepamatoti iejaukties ticīgo tiesībās brīvi apvienoties savas reliģiskās pārliecības īstenošanai. Turklāt, tā kā reliģiskās pārliecības brīvība ietver arī brīvību savu ticību (reliģiju) praktizēt, apvienojoties ar citiem cilvēkiem, un reliģiskās kopienas tradicionāli un vispārēji darbojas organizētu struktūru formā, šī brīvība ir cieši saistīta un konkretizējama kopsakarā ar biedrošanās brīvību, kas garantēta Satversmes 102. pantā un Konvencijas 11.