Dievam un reliģijā balstītajam pasaules skatījumam piederēja pirmskonstitūciju laiks. Neierobežotās monarha varas leģitimitāte tika pamatota Dieva gribā, tai piešķirot sakrālu autoritāti. Konstitūcijas pieņemšana teju vienmēr bija revolucionāra pasaules pārkārtošana, kas juridiski apstiprināja varas transformāciju no sakrālās Dieva gribas uz laicīgo nācijas (tautas) kā suverēna gribu. Konstitūcijas radīja jaunu pasaules kārtību, kurā nācija (tauta) bija varas leģitimitātes avots un galīgā autoritāte.1
Tomēr arī konstitūciju laikmetā ir palikusi sava vieta reliģijai un Dievam.2 Domas, apziņas un ticības brīvība ir viena no klasiskām personas pamattiesībām, kuru garantē konstitūcijas.3 Tāpat arī demokrātiskas konstitūcijas tiek pieņemtas ar pateicību Dievam vai atzīstot reliģisko priekšstatu ietekmi uz konstitucionālo vērtību ietvaru.4 Līdz ar to demokrātiskas tiesiskas valstis meklē ticības un baznīcas vietu demokrātiskā sabiedrībā, un to parasti nosaka konstitūcija.
Bez ticības jautājumu izlemšanas nav iztikusi neviena demokrātiskas tiesiskas valsts konstitūcija. Arī Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) tie ir klātesoši un par tiem ticis lemts. Šajā rakstā tiks aplūkota Latvijas Satversmes sapulces kā vēsturiskās Satversmes devējas nostāja reliģijas jautājumos, kā arī turpmākā Satversmes attīstība šajā jomā.
Satversmes sapulces perspektīva
Starp daudzajiem "sarežģītajiem" Satversmes projekta jautājumiem, kurus vajadzēja izlemt Satversmes sapulcei, bija arī valsts un baznīcas savstarpējo attiecību konstitucionālo pamatu noteikšana.5 Satversmes sapulcē plašas diskusijas raisīja gan Dieva piesaukšana Satversmes tekstā, gan baznīcas šķiršana no valsts.
Satversmes sapulces vairākums ticības jautājumos bija pragmatiski sekulārs, izvēloties mērenu un līdzsvarotu nostāju. No vienas puses, nevienam neradīja šaubas apziņas un ticības brīvības kā personas pamattiesību atzīšana. No otras puses, pastāvēja piesardzīga skepse Satversmē ietvert specifiskus reliģiskus regulējumus.
Vispārējo Satversmes sapulces vairākuma nostāju debatēs varētu būt precīzi formulējis Ādolfs Klīve, savas frakcijas vārdā uzsvērdams: "Zemnieku savienība, nebūt nebūdama ne pret baznīcu, ne pret ticību, atstāj izšķirt šo jautājumu katram pašam. [..] Izšķirt jautājumu par Dievu un viņa žēlastību ar nobalsošanu ir nedibināti. Izšķirt šādus reliģiskus jautājumus ir katra cilvēka personīga lieta."6 Tas nozīmēja konstitucionālu apziņas un ticības brīvības garantēšanu, valstij paliekot neitrālai baznīcas jautājumos un tos atstājot pašas sabiedrības brīvai izlemšanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes