ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

13. Decembris 2022 /Nr.50 (1264)

Ticības lietas un Satversme
Dr. iur.
Jānis Pleps
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents 

Dievam un reliģijā balstītajam pasaules skatījumam piederēja pirmskonstitūciju laiks. Neierobežotās monarha varas leģitimitāte tika pamatota Dieva gribā, tai piešķirot sakrālu autoritāti. Konstitūcijas pieņemšana teju vienmēr bija revolucionāra pasaules pārkārtošana, kas juridiski apstiprināja varas transformāciju no sakrālās Dieva gribas uz laicīgo nācijas (tautas) kā suverēna gribu. Konstitūcijas radīja jaunu pasaules kārtību, kurā nācija (tauta) bija varas leģitimitātes avots un galīgā autoritāte.1

Tomēr arī konstitūciju laikmetā ir palikusi sava vieta reliģijai un Dievam.2 Domas, apziņas un ticības brīvība ir viena no klasiskām personas pamattiesībām, kuru garantē konstitūcijas.3 Tāpat arī demokrātiskas konstitūcijas tiek pieņemtas ar pateicību Dievam vai atzīstot reliģisko priekšstatu ietekmi uz konstitucionālo vērtību ietvaru.4 Līdz ar to demokrātiskas tiesiskas valstis meklē ticības un baznīcas vietu demokrātiskā sabiedrībā, un to parasti nosaka konstitūcija.

Bez ticības jautājumu izlemšanas nav iztikusi neviena demokrātiskas tiesiskas valsts konstitūcija. Arī Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) tie ir klātesoši un par tiem ticis lemts. Šajā rakstā tiks aplūkota Latvijas Satversmes sapulces kā vēsturiskās Satversmes devējas nostāja reliģijas jautājumos, kā arī turpmākā Satversmes attīstība šajā jomā.

 

Satversmes sapulces perspektīva

Starp daudzajiem "sarežģītajiem" Satversmes projekta jautājumiem, kurus vajadzēja izlemt Satversmes sapulcei, bija arī valsts un baznīcas savstarpējo attiecību konstitucionālo pamatu noteikšana.5 Satversmes sapulcē plašas diskusijas raisīja gan Dieva piesaukšana Satversmes tekstā, gan baznīcas šķiršana no valsts.

Satversmes sapulces vairākums ticības jautājumos bija pragmatiski sekulārs, izvēloties mērenu un līdzsvarotu nostāju. No vienas puses, nevienam neradīja šaubas apziņas un ticības brīvības kā personas pamattiesību atzīšana. No otras puses, pastāvēja piesardzīga skepse Satversmē ietvert specifiskus reliģiskus regulējumus.

Vispārējo Satversmes sapulces vairākuma nostāju debatēs varētu būt precīzi formulējis Ādolfs Klīve, savas frakcijas vārdā uzsvērdams: "Zemnieku savienība, nebūt nebūdama ne pret baznīcu, ne pret ticību, atstāj izšķirt šo jautājumu katram pašam. [..] Izšķirt jautājumu par Dievu un viņa žēlastību ar nobalsošanu ir nedibināti. Izšķirt šādus reliģiskus jautājumus ir katra cilvēka personīga lieta."6 Tas nozīmēja konstitucionālu apziņas un ticības brīvības garantēšanu, valstij paliekot neitrālai baznīcas jautājumos un tos atstājot pašas sabiedrības brīvai izlemšanai.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Egils Levits
Skaidrojumi. Viedokļi
Valsts un baznīca Satversmē
Mihails Volohovs
Skaidrojumi. Viedokļi
Konkordāts – Satversmes vienaudzis
Pirms 100 gadiem līdz ar Satversmi tapa arī Deklarācija par Latvijas valsti, Agrārās reformas likumi, kā arī tika ratificēti miera līgumi ar Vāciju un Krieviju. Tāpat notika aktīvs darbs pie konkordāta starp Svēto Krēslu un Latvijas ...
Inese Runce
Skaidrojumi. Viedokļi
Latvijas un Svētā Krēsla noslēgtais konkordāts Latgales jautājuma perspektīvā
1 komentāri
Mārtiņš Drēģeris
Skaidrojumi. Viedokļi
Pāvesta diplomātija starptautiskajās attiecībās un tiesībās
Divdesmit pirmajā gadsimtā Svētais Krēsls pasaulē ir īpašs suverēns, politiska un reliģiska institūcija, kas valsts galvas – pāvesta – personā apvieno laicīgo un garīgo varu. Romas pāvests joprojām ir persona, kas piesaista ne ...
Ieva Višķere
Skaidrojumi. Viedokļi
Reliģiskās pārliecības brīvība un evaņģēliski luteriskas draudzes nosaukums – Senāta atziņas
AUTORU KATALOGS