Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā ir noteikts, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Šajā pantā nostiprinātās tiesības kopsakarā ar Satversmes 92. panta trešajā teikumā nostiprinātajām taisnīga atlīdzinājuma tiesībām paredz valsts pienākumu nodrošināt gan kaitējuma atlīdzības sistēmu kopumā, gan taisnīgu atlīdzību gadījumos, ja cilvēka veselībai ir nodarīts kaitējums.1 Lai arī ārstniecība ir vērsta uz veselības nodrošināšanu, uzturēšanu un atjaunošanu, tomēr arī šajā procesā cilvēka veselībai var tikt nodarīts kaitējums, jo pat vislabākais ārsts, darba pienākumus veicot ar vislielāko atbildības sajūtu, nav pasargāts no kļūdām.
Pasaulē veiktie pētījumi atspoguļo, ka no visiem hospitalizētajiem pacientiem apmēram divi līdz pieci procenti ārstniecības iestādē gūst kādu kaitējumu savai veselībai, no kura bija iespējams izvairīties.2 Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 4. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka pacientiem ir pieejamas pārredzamas sūdzību procedūras un mehānismi, kas dod iespēju tiem lūgt aizsardzības līdzekļus saskaņā ar ārstniecības dalībvalsts tiesību aktiem, ja sniegtās veselības aprūpes dēļ tiem nodarīts kaitējums. Latvijā šāds mehānisms ir ieviests, izveidojot Ārstniecības riska fondu, kas savu darbību uzsāka 2013. gada 25. oktobrī. Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 16. panta otrajai daļai no Ārstniecības riska fonda pacientam ir tiesības saņemt atlīdzību par viņa dzīvībai un veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kā arī viņam radītiem ārstniecības izdevumiem.
Tā kā ārpustiesas kārtībā jautājums par atlīdzību no Ārstniecības riska fonda tiek izskatīts administratīvajā procesā, tad šādi strīdi nonāk arī administratīvajās tiesās. Senāta Administratīvo lietu departamentā izskatīto lietu skaits ir pietiekams, lai varētu izdarīt secinājumus par vairākiem aspektiem, kas ir saistīti ar šo lietu kategoriju. Rakstā tiks aplūkoti Senāta nolēmumi, kuros iezīmējas metodoloģija, kā tiesā ir izskatāmas šāda veida lietas.
2021. gada 31. maijā stājās spēkā grozījumi Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra noteikumos Nr. 1268 "Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi" (turpmāk – Riska fonda noteikumi), ar kuriem tika precizēta kārtība, kādā tiek izvērtēts personas iesniegums par atlīdzības pieprasījumu attiecībā uz pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī atlīdzību par ārstniecības izdevumiem. Tomēr jāpatur prātā, ka Senāta nolēmumos un arī šajā rakstā Riska fonda noteikumu normas pārsvarā ir aplūkotas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 31. maijam.
Senāta 2022. gada 18. marta spriedumā lietā Nr. SKA-84/20223 norādīts, ka no Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmās daļas un Riska fonda noteikumu 12. punkta izriet, ka lēmuma pieņemšanai par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda ir jāveic turpmāk minētais izvērtējums:
– jāidentificē kaitējums (piemēram, funkciju traucējums, spēju zudums, radītās ciešanas, diskomforts, bailes utt.);
– jākonstatē, vai pastāv cēloniskais sakars starp kaitējumu un ārstniecības personas darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā;
– jāizvērtē, vai kaitējums ir radies ārstniecības personas neprofesionālas rīcības dēļ;
– jāizvērtē, vai pastāv Riska fonda noteikumu 12.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes