Ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts pienākums ir nodrošināt efektīvu aizsardzību personai, kuras tiesiskās intereses ir aizskartas. Viens no aizsardzības mehānismiem ir neatkarīga tiesu vara, kuras konstitucionālā funkcija ir tiesas spriešana. Ir jārada pārliecība, ka tiesību aizskāruma gadījumā persona spēs rast aizsardzību taisnīgā tiesā. Lai radītu šādu pārliecību, tiesai ir vajadzīga sabiedrības uzticība. Uzticoties tiesai, sabiedrība uzticas arī valstij. Viens no elementiem, kas vairo vai – tieši otrādi – mazina sabiedrības uzticību tiesām, ir tiesas spriedums.
Spriedums raksturo tā autoru un rada priekšstatu ne tikai par konkrēto tiesnesi un tiesu sistēmu, bet arī par valsti kopumā.1 Vienlaikus spriedums ir arī mēraukla tam, vai tiesiskā strīda risināšanā ir nodrošinātas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Šīs tiesības ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. pantā, kas paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Līdzīgi arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta 1. punktā paredzēts, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā.
Interpretējot Konvencijas 6. panta 1. punktu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka šī tiesību norma uzliek tiesai pienākumu pamatot savus spriedumus.2 Tā kā Satversmē ietvertās cilvēktiesības ir interpretējamas pēc iespējas atbilstoši starptautisko cilvēktiesību piemērošanas praksei,3 tad tiesas pienākumu pamatot spriedumu nosaka ne vien Konvencijas 6. pants, bet arī Satversmes 92. pants.4 Pamatošanas pienākums ir arī tiesiskā valstī pastāvošs vispārējs tiesību princips. To dēvē par pamatojuma principu, kurš skan šādi – Nihil est sine ratione (nekas nav bez pamatojuma – tulkojums no latīņu valodas).5 Pamatošanas pienākums ir cieši saistīts arī ar valsts varas izmantošanas attaisnojuma nepieciešamību un arī ar tādu tiesiskas valsts aspektu kā padotība likumam un tiesībām. Minētais aspekts liek tiesai ar pamatojuma palīdzību paskaidrot procesa dalībniekiem, augstākas instances tiesai un sabiedrībai, ka spriedums izriet no likuma un tiesībām. Par pamatošanas pienākuma avotu tiek atzīts arī demokrātijas princips. Tas prasa, lai valsts rīcība būtu atklāta un caurskatāma un lai tādējādi tiktu dota iespēja to kontrolēt. Līdz ar to pamatošanas pienākums ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatelementiem, kurš atspoguļojas vairākās konstitucionālajās normās.6 Šāds tiesas pienākums ir paredzēts arī procesuālajos likumos. Piemēram, Administratīvā procesa likuma 246. panta trešā daļa noteic, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam.
Tādējādi nav šaubu, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiesai, lai nodrošinātu lietas objektīvu un taisnīgu izspriešanu, ir pienākums pamatot spriedumu. Ja tiesas spriedumā nav pamatojuma, tas noved pie konstitucionālo tiesību pārkāpuma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes