ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Šajā rakstā tiek apskatīti tiesiskie jautājumi saistībā ar pacienta informēto piekrišanu. Juridiskas dabas jautājumi saistībā ar pacienta informēto piekrišanu Latvijā kļūst arvien aktuālāki, par to liecina Senāta nolēmumi, kā arī nesen izdotā grāmata "Patient Autonomy and Criminal Law", kurā divdesmit Eiropas valstu autori analizē jautājumu par pacienta tiesību aizsardzību cilvēka autonomijas aspektā krimināltiesībās, nobeigumā rosinot paredzēt krimināltiesībās speciālo normu par ārstniecību bez informētās piekrišanas.

Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmajai daļai ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Citiem vārdiem, informētā piekrišana ir priekšnoteikums tam, lai uzsāktu ārstniecību. Informētā piekrišana ir līdzeklis, ar kuru tiek īstenota pacienta autonomija un pašnoteikšanās veselības aprūpē.¹ Personas autonomijas aizsardzība paredzēta starptautiskos tiesību aktos,² kā arī Satversmes 96. pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Satversmes tiesa spriedumā norāda, ka "tiesības uz privāto dzīvi ietver visdažādāko indivīda tiesību aspektus. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārda un identitātes izmantošanu, personas datus un skar citus ar privāto dzīvi saistītus aspektus".³ Atkarībā no faktiskiem un juridiskiem apstākļiem tiesvedības saistībā ar informēto piekrišanu risināmas civiltiesiskā, administratīvā procesa vai krimināltiesiskā kārtībā.

Vēsturisks ieskats pacientu tiesību aizsardzībā krimināltiesībās Latvijā

Pašreizējos apstākļos, kad informētā piekrišana galvenokārt saistās ar atsaucēm uz pēckara laikā pieņemtiem starptautiskiem tiesību aktiem, kā arī Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļas "Cilvēka pamattiesības" normām, Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumiem, var rasties aplams priekšstats, ka prasība pēc pacienta informētās piekrišanas un atbildība par tās neesamību apstākļos, kad tādai jābūt, ir radusies mūsdienās un tikai tagad tiek attīstīta. Šādu priekšstatu par informētās piekrišanas kā indivīda autonomijas izpausmi un vienu no ētikas pamatprincipiem vienīgi mūsdienīgo izcelsmi kliedē kaut vai modernizētais, bet tomēr Hipokrata (ap 460.