ŽURNĀLS Domu mantojums

Valsts prezidenta personībai nelielās valstīs ir īpaši svarīga loma, un tieši prezidentūras praktiskais aspekts ir atslēga visai prezidentūrai un tām cerībām un gaidām, kuras sabiedrība no Valsts prezidenta ierasti gaida vairāk, nekā Satversmē noteikts, – cik vienoti un kādā tonalitātē skan un tiek sadzirdēta prezidenta balss, nosaka arī solista pavadošā grupa jeb prezidenta institūta, Latvijas gadījumā – Latvijas Valsts prezidenta kancelejas, komanda. Valsts prezidenta institūcijas simtā gadskārta ir piemērots brīdis, lai izceltu šīs institūcijas juridiski praktiskos un vēsturiskos aspektus, bet jo īpaši kādu personu, kura visā Latvijas valsts starpkaru periodā nodrošināja, toreiz sauktu par Valsts prezidenta sekretariātu, darbību. Viņa vārds ir Jānis Grandaus.

Zemgaliešu faktors

Jānis Grandaus, tāpat kā visi četri Latvijas starpkara perioda Valsts prezidenta amata pienākumu pildītāji – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Alberts Kviesis un Kārlis Ulmanis, nāca no Zemgales. Lai gan 18 gadu garumā J. Grandaus bija nepastarpināti klātesošs teju pie visiem 20. gadsimta 20.–30. gadu sabiedriski politiskajiem procesiem Latvijā, jo par Valsts prezidenta sekretariāta vadītāju Rīgas pilī viņš strādāja pie visiem četriem Valsts prezidenta amata pienākumu pildītājiem (1922–1940), ziņas par J. Grandauu ir skopas. Viņa vārds Latvijas preses periodikā ir pieminēts viņa amata dēļ, piemēram, saistībā ar darbu Ordeņu kapitulā vai Rīgas pils remontdarbiem, kas sākās 1938. gadā.¹ Intervijas vai izteikumus presē viņš sniedza reti. Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas J. Grandaua dienesta gaitas apraksts, kurā ienumurētas 53 lappuses.²

Jānis Grandaus ir dzimis 1888. gada 12. martā (pēc vecā stila 29. februārī) Dobeles pagasta "Gobās". 1902. gadā pabeidza Bērzbeķes pamatskolu, bet 1905. gadā absolvēja Jelgavas Aleksandra pilsētas skolu, noklausoties vispārizglītojošos kursus Jelgavas reālskolā, un viena kursa eksāmenu izturējis Pēterpils skolotāju institūtā.³ Dienesta gaitas aprakstā atzīmēts, ka J. Grandaua Krievijas valsts dienesta gaitas no 1905. līdz 1918. gadam ir atsevišķā sarakstā. Vēl viens zemgalietis, publicists Žanis Unāms (1902–1989) pēc Otrā pasaules kara trimdā raksta: "Viņā bija kaut kas no taleirāniskām īpašībām. Pret priekšniekiem, vienalga kādiem, viņš bija neatdarināmi pakalpīgs, pret cilvēkiem ar stāvokli, vienalga kādiem, viņš izkusa laipnībās. Kaut arī pirmajos revolūcijas gados viņš pie komunistiem bija bijis atbildīgos amatos, Latvijā atbraucis, viņš ar savām raksturīpašībām pie Čakstes kļuva parprezidenta sekretāru un prata šai amatā noturēties arī vēlāk."⁴ Tieši J. Čakstes faktoram bija noteicošā loma tālākajā J. Grandaua karjerā, jo abi ir sastrādājušies vēl pirms Pirmā pasaules kara, kad J. Čakste uzsāka savas advokāta gaitas, sākotnēji pie advokāta Andreja Stērstes kā palīgs un advokāts (1888–1914). Šajā laikā J. Grandaus strādāja par J. Čakstes sekretāru.⁵ Abi, katrs gan citā laikā, bija mācījušies skolā Jelgavā. Dienesta gaitas aprakstā pie speciālās sagatavošanas ir atzīmēta praktiskā iestāžu administrācija.

Pirms Pirmā pasaules kara, 1911. gada 31. decembrī, J. Grandaus salulājās ar Almu (dzimusi 1891. gada 25. oktobrī kā Brancs). Pārim savu bērnu nebija, un pēc Latvijas valsts nodibināšanas ar Rīgas apgabaltiesas 1926. gada 15. jūnija lēmumu tika nolemts: "1926. gada 21. janvārī dzimušā Aleksandra-Eduarda Kārļa dēla Vilemsona adopciju no Jāņa Grandau un tā sievas Almas Grandau, dzim. Branc, apstiprināt, piešķirot adoptējamam uzvārdu "Grandaus" un tēva vārdu "Jānis"."⁶ Dēls Aleksandrs Grandaus (1926–2016) no 1959. gada strādāja Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā par mūzikas teorijas skolotāju, bet no 1990. gada līdz 1994. gadam par mūzikas teorijas priekšmetu, vispārējās klavierspēles skolotāju un koncertmeistaru Dobeles Mūzikas skolā.⁷

Piecu pantu likums

Bez Satversmē noteiktajām Valsts prezidenta tiesībām un pienākumiem vienlīdz būtiska ir šī amata pienākumu praktiskā īstenošana un iemiesošana dzīvē jeb, izsakoties ar bijušā Igaunijas Republikas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa vārdiem: "Mums ir ļoti, ļoti parlamentāra sistēma: prezidentam nav nekādas izpildvaras, līdz ar to, ja gribi darīt ko vairāk, nevis tikai griezt lentes, tev labi jāapdomā, ko cilvēkiem sacīt.