ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Daudzkārt dzirdētie ievērojamā vācu tiesību zinātnieka Klausa Roksina (Claus Roxin, dz. 1931) vārdi, ka "kriminālprocesuālās tiesības [esot] valsts konstitūcijas seismogrāfs",¹ atspoguļo citādi jau itin labi zināmo triviālo patiesību par sevišķo saikni, kāda pastāv starp konstitucionālo iekārtu un kriminālprocesuālo noregulējumu. Turklāt šajā ziņā – vismaz teorētiskā izpratnes līmenī – teju jau divu gadsimtu garumā nav vērojamas arī nekādas sevišķas izpratnes modifikācijas, ko apliecina, piemēram, vācu zinātnieka Kārļa Mitermaijera (Carl Joseph Anton Mittermaier, 1787–1867) vēl 1856. gadā publicētais viedoklis, ka kriminālprocesa attīstība vērtējama caur tautas politisko, sociālo un morālo apstākļu pārmaiņu prizmu, šīm norisēm vēlāk kondensējoties valsts pamatlikumā.²

Jābūtības izteiksmē teoretizēt par likumdevējvaras, tiesu un izpildu varas funkcionālu līdzāsesību, tādējādi raugoties sekmēt mērenību valsts varas realizēšanā,³ bez šaubām, varētu šķist visnotaļ pievilcīgi arī tāda temata ietvaros kā advokāta loma tiesas procesu efektivizācijā. Galvenokārt jau tālab, ka ideāltipu, kuri praktiski neeksistē un kuru īstenošanas vēlamība tiek sasaistīta ar kādu abstraktu nākamības momentu, modelēšana nesniedz tūlītējus risinājumus reālām problēmām, bet gan deskriptīvā manierē izveido kādā nenoteiktā nākotnes brīdī realizējamu konceptu.⁴ Līdzīgā kārtā tas sakāms par kriminālprocesa efektīvas praktiskās norises modelēšanu in abstracto, jo, vienīgi iztālēm noraugoties uz sistēmiskām problēmām vai pieļaujot, ka atbildība par to risināšanu būtu jāuzņemas advokātiem vai tiesai iztiesāšanas stadijā, tiek veidota mākslota kriminālprocesa izpratne – sākot no procesuālo funkciju nošķīruma praktiskās realizācijas formas un turpinot ar jēgpilnu iespēju nodrošināšanu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, izmantot šīs tai piešķirtās tiesiskuma garantijas. Taču tādā situācijā visa ļodzīgā un nestabilā procesuāli praktiskā konstrukcija, kas slēpjas aiz "glītās" fasādes, tādējādi paliek sekmīgi noslēpta no vairākuma acīm vai katrā gadījumā vismaz no likumdevēja un tiem, kas ar Kriminālprocesa likuma normu piemērošanu nedz pirmstiesas kriminālprocesā, nedz iztiesāšanā nemēdz nodarboties ikdienā.

Līdz ar to faktiskā mūsdienu Latvijas kriminālprocesa problēma ir tā teorētiskā un praktiskā dihotomija – tieksme idealizēt kriminālprocesuālo noregulējumu un tā piemērošanas praksi, vienlaikus sistēmiskus procesuālās kārtības negludumus noveļot uz "neprasmi" godprātīgi piemērot esošo regulējumu vai "ielasīt" nepieciešamo (nereti – kādām interešu grupām arī vēlamo) saturu kārtējos Kriminālprocesa likuma grozījumos.

Vēlreiz atminoties trāpīgo analoģiju par kriminālprocesuālā noregulējuma spēju fiksēt valsts konstitūcijas seismisko stabilitāti, jāatzīmē, ka vēl starpkaru perioda Latvijā – īsi pirms 1934. gada liktenīgajiem notikumiem – IV Saeimas deputāts Mordehajs Nuroks (1884–1962) bilda šādus vārdus: "Satversme ir tautas vissvētākais, sevišķi vēl jaunā valstī. Kad pamati sāk šķobīties, var sagrūt visa valsts ēka."⁵ Šīs tēzes pārnese no konstitucionālās plaknes uz procesuālo normu piemērošanas dimensiju mūsdienās nozīmētu nepieciešamību īstenot objektīvu izvērtējumu, vai šobrīd kriminālprocesuālo attiecību noregulējuma "konstitucionālā seismogrāfa" svārstību frekvences jau neliecina par indivīda pamattiesībām neatbilstošu kriminālprocesa norisi jau tā pašos pamatos, kas tiek īstenota, sapludinot procesuālo funkciju robežas un pakāpeniski atsakoties no gadsimtiem ilgi atzītām apsūdzētā tiesību aizsardzības teorētiskajām nostādnēm.

Aizsteidzoties pa priekšu turpmākajam izklāstam, ir jāteic, ka šāds praksē no konstitucionālajām vērtībām attālināts kriminālprocess Latvijā jau ir sasniedzis savu kritisko punktu, un par visuzskatāmākajām indikācijām šajā ziņā kalpo vismaz divi elementi: diskutablie pēdējo gadu Kriminālprocesa likuma grozījumi un Satversmes tiesas redzeslokā nonākušie šī likuma normu iespējamie konstitucionalitātes defekti. Šajā publikācijā autors gan plašāk pievērsīsies tikai kriminālprocesuālā noregulējuma grozījumu tendenciozitātes un to praktisko konsekvenču analīzei.

Procesuālo funkciju nošķīrums – valsts varas dalīšanas teorijas ideāltipiskā pārnese kriminālprocesuālajās attiecībās

Teorētiskā konstrukcija par valsts varas dalīšanu uzskatāma par vienu no mūsdienu Rietumu civilizācijas būtiskākajām koncepcijām, kuru līdzvērtīgās proporcijās caurstrāvo gan juridiski, gan politiski, gan filozofiskā plaknē risināmi apsvērumi.⁶ Šajā ziņā Satversmes tiesa paudusi viedokli, ka minētās koncepcijas virsmērķis ir "personas brīvības garantiju saglabāšana, lai nepieļautu demokrātiskas tiesiskas valsts modeļa aizstāšanu ar autoritāru režīmu vai vienas personas patvaldību",⁷ kas savukārt nozīmē nepieciešamību sadalīt politisko ietekmi, kāda attiecībā uz dažādām valsts, sabiedrības un indivīda dzīves sfērām piemīt subjektiem, kuriem uzticēta valsts vara. Mērenība šajā procesā panākama, īstenojot savstarpēju kontroli,⁸ līdz ar to demokrātiskas sabiedriskās iekārtas eksistence vistiešākajā mērā ir atkarīga no varas dalīšanas principa teorētisko nostādņu implementēšanas praktiskajā realitātē.⁹ Patlaban aplūkojamā diskursa kontekstā idejiski nevainojamās konstrukcijas realizācijas problēmas visnotaļ uzskatāmi apliecina Latvijā dominējošais relatīvais valsts varas modelis jeb viena valsts varas atzara dominante pār citiem, varas triādē valdošo pozīciju de facto atvēlot Saeimai kā likumdevējam un (vismaz teorētiskā perspektīvā) arī kā augstākajai tautas pārstāvniecības institūcijai.

Autora nolūks nekādā gadījumā nebūtu apšaubīt abu minēto lomu piemitīgumu Saeimas darbam, bet gan atgādināt, ka ideāltipu praktiskais relatīvisms valsts varas īstenošanā nozīmē arī to, ka ar dažādām konstitucionālajām vērtībām īstenotās manipulācijas nereti noris uz visnotaļ "plāna ledus". Tas ir, likumdevējvaras dominante, kas cita starpā īstenojas arī kriminālprocesuālā noregulējuma pārgrozījumos, nozīmē akcentu maiņu ne tikai pārējo valsts varas nesēju funkcionalitātē, tostarp kriminālprocesa ietvaros, bet maina arī Satversmē nostiprināto garantiju ietveršanu gan šajās normās, gan to praktiskās piemērošanas gaitā.