ŽURNĀLS Viedoklis

Prologs lugai trīs cēlienos

Gadu gaitā ir uzkrājušies dažādi apzīmējumi tiesību aizsardzības darbam, kas notiek tiesās. Andris Grūtups rakstīja par tiesāšanos kā mākslu.¹ Rakstnieks ar pseidonīmu Jānis Brūklenis padarīja populāru apzīmējumu "tiesāšanās kā ķēķis".² Dr. iur. Aivars Līcis savulaik norādīja, ka blakus mērķim panākt konkrēta prasījuma apmierināšanu praksē vērojama arī tiesāšanās ar nolūku radīt ilgstošu stresu par atbildētāju izvēlētam upurim, atriebību ar "izvazāšanu pa tiesām" vai pat "tiesāšanos tiesāšanās pēc". Vēl var runāt par tiesāšanos kā avantūru, laimes izmēģināšanu, farsu. Zinātniskajā literatūrā tiek uzskatīts, ka tiesvedības, ko daudzi uztver kā sinonīmu vārdam "tiesāšanās", mērķis ir ar tiesas palīdzību novērst personu tiesību un likumisko interešu aizskārumus noteiktā procesuālā kārtībā. Šādā nozīmē tiesāšanās ir Satversmē noteikto iespēju un tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana. Jāpatur vērā, ka civillietā ir divas puses – prasītājs un atbildētājs. Tiesāšanos uzsāk prasītājs, kurš uzskata, ka aizskartas ir viņa tiesības vai likumīgās intereses. Vēlāk tiesāšanās kļūst par divu pušu sacīksti, kuru uzrauga un vērtē tiesa.

Par to, ka tiesību noskaidrošana un īstenošana var būt ilgstoša un grūta, pārliecināsities, izlasot šo stāstu. Uzzināt vairāk par tiesvedības norisi un sarežģījumiem var būt noderīgi gan jurisprudences studentiem, maģistrantiem un doktorantiem, gan tiesnešiem un advokātiem, gan ikvienam, kurš interesējas par tiesu darbu vai vēlas labāk saprast, par ko īstenībā bija civillieta NBA prasībā pret Latvijas valsti par 12 miljoniem eiro.

Lietas par miljonos eiro izteiktu prasību nav ikdienišķa parādība Latvijas tiesu praksē, taču stāstā aplūkotie juridiskie jautājumi un lietas izskatīšanas gaitas komentāri ļaus lasītājam zinošāk spriest ne vien par konkrētas prasības būtību, bet arī par pierādījumu un argumentu vērtēšanu civilprocesā, kas veido tiesas darba kodolu ikvienā civillietā.

Šīs rindas rakstītas laikā, kad teātra pasaulē aktīvi tika diskutēts par Jaunā Rīgas teātra un citu teātru izrādēm un presē parādījās garākas un īsākas recenzijas, vērtējot aktieru sniegumu, spēju improvizēt, fabulas dinamiku, snieguma kopējo vērtību. Īpaši tika atzīmēta režisora Alvja Hermaņa metode dot vaļu aktieriem pašiem improvizēt, izspēlēt kādu negaidītu iezīmi darbojošās personas rīcībā vai koptēlā. Tādējādi A. Hermanis dažkārt apzināti atsakās iejaukties aktieru jaunradē un nevar droši pateikt, kā beigsies Viļa Daudziņa, Gunas Zariņas vai jauno aktieru stāsts un vai publika svilps vai rīkos stāvovācijas. Izrādes rezultāts nav pārsūdzams kādā augstākā instancē. Tā var beigties ar situāciju, kurā skatītājs paliek neziņā, kā atrisināsies izrādes intriga.

Zināma līdzība saskatāma civillietu iztiesāšanā, un tās pamatā ir jau minētais pušu sacīkstes princips. Katra puse var izvēlēties, kādus argumentus nosaukt, kādus pierādījumus iesniegt un kā tie, viņasprāt, vērtējami. Atšķirība ir tāda, ka pusēm jārīkojas likuma ietvaros un tiesa nav režisors, kas ļauj, brīvi improvizējot, novirzīties no tiesiskuma principiem un neatbild par sasniegto rezultātu. Protams, ka arī teātra izrādes režisors jūt atbildību, piemēram, par loģiku izrādes attīstībā, un nepieļaus absurdas situācijas, taču tiesa nedrīkst ignorēt virsuzdevumu – sniegt taisnīgu un pamatotu strīda atrisinājumu. Tiesas spriedums ir pārsūdzams apelācijas un pie konkrētiem nosacījumiem arī kasācijas kārtībā. Taču tiesas sēdes, par kurām rakstīts šajā stāstā, tik ļoti atgādināja teātri, ka likās pieņemami tieši šo tiesāšanos aplūkot kā trīs cēlienu (pirmā instance, apelācijas tiesvedība, kasācijas process) izrādi ar diviem starpbrīžiem, dodot arī nodaļām attiecīgus nosaukumus.

Gaismas pils būvniecības juridiskais ietvars

Būtība prasībai par vairāk nekā 12 miljoniem eiro, ko NBA 2018. gada 15. janvārī pieteica Latvijas valstij, ir samērā vienkārša: prasītāja paziņo, ka deflācijas apstākļos, kad tirgū būtiski pazeminājās būvdarbiem vajadzīgo materiālu, darbaspēka un mehānismu ekspluatācijas cenas, ir jāatsakās no korekcijām samaksai par objekta būvniecību, kāda noteikta līgumā, un samaksas korekcijām jāpiemēro citi kritēriji. Latvijas valsts esot nepamatoti iedzīvojusies uz cenu samazinājuma rēķina, un tiesai šāda netaisnība jānovērš. Tas būtībā ir līguma saistošā spēka noskaidrošanas jautājums, kas tiesā būtu izdiskutējams stundas laikā. Taču, lai tas kļūtu par ilgstošas tiesāšanās pamatu, prasītāja papildināja prasības pieteikumu vēl ar apgalvojumiem, ka nepareizi ir Centrālās statistikas pārvaldes (turpmāk – CSP) dotie indeksi, ka līgums neatspoguļo prasītājas patieso gribu, ka būvdarbus uzraugošais inženieris ir neobjektīvs un nepilda būvnieku prasības, ka līgums tā izpildes gaitā ticis nepareizi iztulkots utt. Tas noveda pie tiesvedības, kas pirmās instances tiesā prasīja piecas sēdes apmēram 14 stundu garumā, bet apelācijas instances tiesā – septiņas sēdes apmēram 33 stundu garumā, tam sekoja kasācijas sūdzība Augstākajā tiesā.

Par tiesvedības rezultātiem tālāk rakstīts šajā stāstā, bet starta pozīcija ir šāda. Starp Latvijas Republikas Kultūras ministriju, kuras vārdā rīkojās valsts aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"", un pilnsabiedrību "Nacionālā būvkompāniju apvienība"³ 2008. gada 15. maijā tika noslēgts līgums nr. 1-6/33 par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (turpmāk – LNB) ēkas būvdarbu veikšanu saskaņā ar būvprojektu, līgumu, Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem un citiem tiesību aktiem un samaksu par darbu veikšanu kopā 135 302 440,09⁴ latu apmērā ar atrunu, ka samaksājamā summa var tikt koriģēta atbilstoši inflācijas vai deflācijas rādītājiem. Pirms tam ilgstoši notika finanšu plānošanas, iepirkuma un citi priekšdarbi. Līguma pamatā tika likti Starptautiskās inženierkonsultantu federācijas (turpmāk – FIDIC) būvniecības darbu līgumu Vispārīgie noteikumi⁵ un vadlīnijas. Puses vienojās par FIDIC noteikumos paredzēta inženiera pieaicināšanu, izvēloties Luksemburgas kompāniju "Hill International", ar kuru tika noslēgts līgums par vairākiem miljoniem latu par būvniecības uzraudzību atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un LNB ēkas būvdarbu līgumam.

Noslēgtais būvdarbu līgums stājās spēkā, un lielā pacilātībā 2008. gada jūlijā sākās par Gaismas pili nodēvētās Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecība atbilstoši Gunāra Birkerta ilgi lolotajai iecerei. Darbu veikšanas sākuma posmā ekonomikā turpinājās vairākus gadus vērojamā inflācija. Saskaņā ar līgumu samaksa tika veikta atbilstoši ik mēnesi novērtētajiem darbiem (aptverot materiālu, mehānismu ekspluatācijas un darba izmaksas). Ik pa gada ceturksni tika saņemti CSP būvniecības izmaksu indeksi (saīsināti – BII⁶), sagatavoti līdzēju pārstāvju un būvuzraudzību veicošā inženiera ("Hill International") parakstīti norēķinu dokumenti un veiktas attiecīgas samaksas korekcijas. Taču pasaules ekonomikā sākās negaidīti spēcīga krīze, kas smagi skāra arī Latviju. Krīze izraisīja ražošanas un būvniecības darbu samazinājumu, bezdarba palielināšanos, cenu kritumu materiāliem, tehnikas izmantošanai un strādājošo darba atalgojumam. Šos procesus retrospektīvi atspoguļo CSP dati par ekonomiku kopumā, kā arī par būvniecības izmaksu indeksiem vairāku gadu skatījumā. Būvniecības izmaksu indeksi, ko būvniecībai pavisam un atsevišķi par izmaksām materiāliem, darbaspēkam un mehānismu ekspluatācijai fiksē CSP, tas ir, izmaksu attiecība pret bāzes lielumu, kopš 2005. gada bija nepārtraukti kāpuši augšup, 2018. gada vidū sasniedzot 178,6 % pret 2005. gadu. Taču 2008. gada otrajā pusē izmaksu indeksu kāpums apstājās un pēc tam sāka kristies. No CSP sniegtās informācijas redzams, ka, piemēram, 2010. gada trešajā ceturksnī darbaspēka izmaksu indekss bija nokrities līdz 78,1 % pret 2008. gada otrā ceturkšņa līmeni, būvmateriālu izmaksu indekss bija nokrities uz 90,7 %, bet mehānismu ekspluatācijas izmaksu indekss – uz 92,1 %. Būtībā ekonomikas "treknajos gados" uzblīdušo cenu līmenis pakāpeniski atgriezās saprātīgās tirgus ekonomikas robežās.

Līgumā noteiktais bāzes periods bija 2008. gada otrais ceturksnis, savukārt koriģēšanas periodi bija bāzes periodam sekojošie gada kalendārie ceturkšņi. Par 2008. gada trešo ceturksni pasūtītāja atzina maksas palielinājumu, un norēķinos tas tika īstenots. Turpmākajos ceturkšņos bija vērojams indeksu kritums, un NBA atzina CSP dotos datus un attiecīgu samaksas samazinājumu. Kad izmaksu indeksi turpināja kristies, NBA kā darbu veicēja sāka meklēt ieganstus līguma grozīšanai. Tātad atzina līgumā noteikto, bet rosināja grozīt. Neizdevīgums būvdarbu veicējiem gan bija relatīvs, jo, ja krīt izmaksu cenas par materiāliem, nodarbināto darbaspēku un tehnikas izmantošanu, būvniekam ir jāprot to izmantot, lai būvētu lētāk, un ir taisnīgi samazināt maksu par būvobjekta celtniecību.

Lai arī NBA nenoliedza, ka deflācija pastāv un līguma noteikumi ir jāievēro, tomēr naudas plūsmas samazinājums mudināja to meklēt ceļus un argumentus, lai pamatotu, ka tai pienākas vairāk. Līdz pat 2011. gada otrajam ceturksnim NBA neapšaubīja, ka ir piemērojami tieši minētajās izziņās norādītie CSP Būvniecības izmaksu indeksi resursu pamatgrupās. 2010. gada 7. aprīļa vēstulē Nr. NBA-HI-ALA-0483 NBA lūdza inženieri atlikt deflācijas piemērošanu par 2009. gada ceturto ceturksni, neapstrīdot ne deflācijas esamību kā tādu, ne arī izvirzot iebildumus pret konkrētajiem piemērotajiem indeksācijas skaitļiem.

Atšķirīga interpretācija NBA sāka rasties tikai ceturtajā gadā pēc līguma noslēgšanas, kad BII indeksu vērtības ilgstoši bija negatīvas pret bāzes periodu. NBA sāka apgalvot, ka līgums neparedz piemērot minētos indeksus, un sāka izvirzīt prasības piemērot kādu citu no CSP datubāzē atrodamajiem indeksiem, kas būtu tai labvēlīgāks. 2011. gada 16. maijā inženierim adresētajā vēstulē "Līguma punkta 13.8. piemērošana, saskaņā ar punktu 20.1" NBA cenšas to pārliecināt, ka līguma 13.8. apakšpunktā paredzētais un līdz šim piemērotais BII ar kodu RC10 "neatspoguļo Galvenā būvuzņēmēja reālo izmaksu patiesās tendences". Tad jau bija viegli noskaidrot, ka labvēlīgāks no krituma apmēru viedokļa būtu darbaspēka izmaksu indekss no CSP statistikas sociālo procesu sadaļas (CSP lieto terminu "tēma"), kur to apzīmē ar DII, pretstatā līgumā noteiktajam BII. Tajā pašā 2011. gada 16. maija vēstulē prasītāja norāda uz pavisam citu indeksu ar kodu DI02, kas, tās ieskatā, "atspoguļo darba algas patieso attīstību būvniecības nozarē". Uzņēmējs, izpētot CSP datubāzi, atrada arī to, ka pastāv diferencēti indeksi materiālu izmaksām atkarībā no būvobjektu iedalījuma un mazāks šo izmaksu samazinājums ir biroju ēku būvniecībā. Tas pamudināja NBA mēģināt pierādīt, ka Latvijas Nacionālā bibliotēka, šī unikālā būve, ir pielīdzināma biroja ēkai, tika atrasti pat "eksperti", kas paziņoja, ka LNB ir pielīdzināma "augstas klases biroju ēkai". Garos paskaidrojumos tika aizmirsts, ka līgumā ir vienošanās izmantot indeksus, kas raksturo izmaksas būvniecībā valstī kopumā, bez jebkāda dalījuma pa objektu grupām.

2013. gada 20. decembrī notika jaunuzbūvētās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas oficiālas nodošanas akta parakstīšana, kurai, kā parasti, sekoja vēl dažu nepabeigtu darbu izpilde, atklāto trūkumu novēršana, beigu ziņojuma sagatavošana, kuru par šo darbu atbildīgajam inženierim nācās pabeigt bez galvenā uzņēmēja NBA pārstāvju parakstiem (tāda iespēja inženierim noteikta līguma dokumentos).

Jau pēc darbu nodošanas konflikta risināšanā tika iesaistīta arī LNB Uzraudzības padome, kura var dot ieteikumus valdībai, bet nevar izlemt juridisku jautājumu par līguma saturu. Izjūtot būvnieku spiedienu, LNB Uzraudzības padome izlēma aicināt ekspertu. Tādus sameklēja arī NBA. Šie eksperti deva tikai atzinumus, ka labāki vai piemērotāki varētu būt citi indeksi, bet viņi nevar droši apgalvot, ka nepastāv līgumā noteiktie indeksi. No līgumu disciplīnas viedokļa gan jāuzsver, ka labākos varēja meklēt pirms līguma noslēgšanas. Komercdarbība bieži saistīta ar risku, ka kāds līguma noteikums var kļūt mazāk izdevīgs. Ilgus gadus risks īstenojās par labu būvniekiem, taču minētās krīzes dēļ risks pavērsās par labu pasūtītājiem. Tad tomēr princips, ka noslēgtie līgumi jāpilda (pacta sunt servanda), turpina darboties.

Bibliotēkas būvniecība sekmīgi tuvojās nobeigumam. 2013. gada decembrī masu mediji priecīgi vēstīja: šodien, 20. decembrī, projekta būvuzraugs "Hill International" no pilnsabiedrības "Nacionālā būvkompāniju apvienība" pieņēma jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku jeb Gaismas pili un dokumentāciju un atbilstoši 2008. gadā noslēgtajam līgumam uzsāka līgumā noteikto procedūru, lai janvārī ēku varētu nodot ekspluatācijā. Savukārt 2014. gada 6. jūnijā Latvijas Televīzija un Latvijas Radio jau ziņoja, ka "jaunās LNB ēkas pirmā un otrā kārta, kā arī teritorijas infrastruktūra ir pieņemta ekspluatācijā. 2008. gada aprīlī valsts aģentūra "Jaunie trīs brāļi" līgumu par LNB jaunās ēkas būvniecību noslēdza par 135,3 miljoniem latu, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, bet līdz šim projekts valstij izmaksājis jau 135,69 miljonus latu, šogad tam atvēlēti vēl 24,5 miljoni, bet šajā summā neietilpst infrastruktūras otrās kārtas būvdarbi un pārcelšanās izdevumi. Tas nozīmē, ka Gaismas pils kopējās izmaksas pārsniegs 180 miljonus latu".⁷

Melnas darvas karote priecīgajā noskaņojumā

No 2015. gada LNB jau notika vai bija ieplānoti daudzi Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumi, izstādes, konferences, diskusijas, koncerti un citas publiskas norises. Turpretim klusi un negaidīti 2018. gada 15. janvārī NBA iesniedza tiesā prasības pieteikumu pret Latvijas valsti Kultūras ministrijas personā par jau aprakstītajiem prasījumiem kopsummā par 11 449 483,09 eiro, bet oktobrī, grozot prasības pieteikumu, – par 12 134 532,14 eiro. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas sēde tika nozīmēta pēc septiņiem mēnešiem – uz 2018. gada 26. septembri. Civillieta nonāca izskatīšanā Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesei Sandrai Meliņai.

Prasības pieteikums bija izklāstīts uz 20 lapaspusēm ar 39 pielikumiem. Prasības summas aprēķins rādīja, ka pamatparāds veidojas no prasījumiem par tolaik vēl latos it kā nesamaksātām summām, sākot ar 2008. gada ceturto ceturksni – 173 800 LVL, 2009. gada pirmo ceturksni – 495 954 LVL, otro ceturksni – 574 532 LVL utt. Šī prasījuma veidošanās pa posmiem ir svarīga, jo noilgums ir trīs gadi. Paskaidrojumus, kāpēc prasība noraidāma, atbildētāja iesniedza uz 27 lappusēm, lūdzot pievienot arī vairākus tās sagādātus pierādījumu dokumentus, kā arī norādot uz noilguma notecējumu. Līdz ar to tiesnesei bija iespēja gūt priekšstatu par galvenajām atšķirībām pušu pozīcijās un gatavot jautājumus īstās atbildes atrašanai.

Pēc ilgstošas lietas sagatavošanas izskatīšanai, kuras gaitā puses intensīvi sniedza pierādījumus un to atspēkojumus, 2018. gada 26. septembrī sākās lietas izskatīšana, kas beidzās ar sprieduma pasludināšanu 2019. gada 1. martā. Tādējādi četrus gadus kopš objekta nodošanas un desmit gadus kopš būvdarbu uzsākšanas bija sākušies tiesāšanās procesi, kas skāra ļoti būtiskus likumības un tiesu darbu norises jautājumus, kuru dēļ arī tapis šis apjomīgais stāsts. Minētie jautājumi un masu medijos izskanējušie viedokļi par tiesībām apcerēt vai kritizēt tiesnešus, respektīvi, tiesas nolēmumus, spiež mani lietot zinātniskajās publikācijās reti lietoto izteiksmi pirmajā personā ("es" formā) un deklarēt savu ieinteresētību un saistību ar apskatāmo civillietu. Paziņoju, pirmkārt, ka es kā tiesību zinātņu habilitētais doktors (Dr. habil. iur.), profesors un Goda tiesnesis esmu ieinteresēts, lai jebkurš tiesas nolēmums atbilstu Satversmes un citu likumu, kā arī tiesību principu, taisnīguma un godīguma prasībām. Ar šādu ieinteresētību esmu visu mūžu strādājis Latvijas Universitātē, Augstākajā tiesā un Latvijas advokātu kolēģijā.

Otrkārt, paziņoju, ka šajā lietā pārstāvēju atbildētāju – Latvijas valsti Kultūras ministrijas personā un gaidāmais honorārs neliek man atteikties no principiem, likumu pārzināšanas un tiesību izpratnes, kādu esmu paudis daudzās grāmatās, rakstos un konferencēs. Manas vairāk nekā 50 gadu profesionālās darbības laikā tikai divi ir uzdrīkstējušies apgalvot, ka "esmu nopirkts" sagrozīt juridisku jautājumu izpratni, taču viņu pārmetumi no vairākuma puses uzņemti ar nicinājumu (ja nav citu argumentu, tad ķeras pie šāda salmiņa). Tiesnešu ētikas komisija, pastumjot uz laiku malā jautājumus par tiesnešu ētiku, pievērsās profesora un zvērināta advokāta ētikas apcerēšanai, atgādinot man, ka tālajā 1998. gadā brošūrā "Kā nevajag spriest tiesu" esmu izmantojis tiesai neglaimojošu retoriku un tagad kā tiesu sistēmai piederīgai personai ar savu profesora, akadēmiķa un Goda tiesneša titulu būtu jābūt ļoti piesardzīgam, vai, parādoties tiesas zālē, es neradu bažas par iespējamu ietekmi uz tiesnešu neatkarību.⁸ Nebrīnīšos, ja pārmetumi atskanēs arī šī raksta sakarā.

Jāpiebilst, ka vairākiem citiem pazīstamiem juristiem ir nācies piedzīvot nepamatotus uzbrukumus, pat ķengāšanos presē vai mutvārdos daudz biežāk, un tas neliecina par uzbrucēju augstu inteliģenci. Šajā rakstā nāksies runāt vairāk par tiesu varas pārstāvju oficiālo attieksmi pret kritiku un pieļaujamās kritikas saturu, kurā tiesvedības stadijā un kurš to var izteikt un kurš uz to var reaģēt.

Pirmais cēliens. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

Tiesas zāle neatgādina teātri vai tā skatuvi, tā ir samērā neliela telpa, kurā ir galds tiesnesim, malās galdi pušu pārstāvjiem, aizmugurē arī krēsli publikai. Teātri nedaudz atgādināja tas, ka abas puses, kā stiprinot uzbrukuma un aizsardzības pozīcijas, uz saviem galdiem stāvus izvietoja katra savus līdzi atgādātos sešpadsmit sējumus ar lietas materiālu kopijām, bet sev tuvāk – likumu grāmatas un pierakstus. Skatītāju nebija vairāk par pieciem. Visi piecēlās, kad nāca tiesa, tas ir, vienīgā tiesas sastāvu veidojošā tiesnese, pēc viņas mājiena visi apsēdās, tika ieslēgta audio protokolēšanas ierīce un tiesas sēde varēja sākties.

Prasītāju pārstāvēja divi advokāti, kuri starp citu tiesai iesniegtajos un atbildētājas pārstāvju lasītajos dokumentos kā jaunumu būvobjektu klasifikācijā centās ieviest normatīvajos aktos nezināmu kategoriju "augstas klases biroji". Būdams pirms tiesas lasījis lietas materiālus, teikšu, ka prasītāju pārstāvēja divi augstas klases meistari jautājumu sarežģīšanā un demagoģijā. Jautājums par advokātu ētiku tiesas procesā būtu atsevišķas sarunas vērts. Taču turpināsim par tiesas sēdi.

Prasības priekšmets un pamats formulēts vienkārši: atbildētāja nav norēķinājusies pilnībā. Prasām 12 miljonus eiro. Pamats ir Civillikuma 1587. pants (kurā noteikts, ka visi līgumi jāpilda).

Varētu sagaidīt, ka prasītājas pārstāvji pateiks konkrētāk, par ko nav samaksāts un kāpēc tas pienākas. Taču īsi izskaidrojams prasības pamats nebija, visticamāk, tāpēc, ka tas bija samākslots un nepatiess. Izvērstākam pamatojumam prasības pieteikumam ir pievienots neparasti daudz dokumentu, kas vēl līdz tiesas sēdei tika papildināti un, kā jau minēts, kopā ar atspēkojumiem veidoja 16 sējumus. Tie aptvēra ziņas par sarunām līguma sagatavošanas laikā, ignorējot tiesībās atzīto tēzi, ka līdzēju galīgo gribas izpausmi atspoguļo pušu parakstītais līgums. Tie aptvēra tiesas neaicinātu ekspertu atzinumus, ka līgumā indeksācijas un korekcijas jautājumus varēja risināt citādi, tie aptvēra LNB Uzraudzības padomes un ministriju skaidrojumus par samaksas jautājumiem un daudz ko citu. Prasītājas – NBA – advokāti, viens otru nomainot un ievērojot tiesas noteiktos pārtraukumus, kopumā runāja ilgāk par astoņām stundām. Tiesa (tiesnese) klausījās šīs un atbildētājas pārstāvju runas, nemēģinot ievirzīt procesu prasības pamatotības noskaidrošanas gultnē, bet ļaujot abām pusēm izteikties, par ko vēlas.

Sēdē kļuva skaidrs, ka prasītājs galveno uzsvaru liek uz to, ka maksājumu korekcijām piemēroti nepareizi indeksi un ka viņi spēj norādīt uz pareizajiem, un tas būtiski maina izdarāmo korekciju apmērus.

Atvainojos lasītājiem, kuriem nepatīk matemātiskās formulas. Arī man tās ne visai patīk. Taču lietas izpratnei vēlos aicināt lasītājus izmēģināt savus spēkus nelielā eksperimentā. Tas ir šāds: no līguma sastāvdaļas "Speciālie noteikumi" izkopētajā 13.8. apakšpunktā, pirmkārt, atrast vārdu kopas vai vārdus, ar kuriem apzīmēts indekss būvniecības objektu grupai "biroju ēkas"; otrkārt, izvērtēt, vai indekss, kas atrodams CSP statistikas tēmā "Sociālie procesi" un saucas "Darbaspēks", atbilst jēdzienam "Būvniecības izmaksas", paturot vērā, ka CSP datubāzē ir arī tēma "Rūpniecība, būvniecība" un tajā ir indeksi būvniecības izmaksām resursu pamatgrupās, no kurām viena ir darbaspēka izmaksas.

Tātad līguma Speciālo noteikumu 13.8. apakšpunkts noteic: "Saskaņā ar šo apakšpunktu tiek aprēķinātas korekcijas summas, par kurām inflācijas un deflācijas rezultātā palielināma un samazināma Līguma cena par veiktajiem darbiem.

Korekciju summu aprēķinu veikšanai lietoti šādi termini:

bāzes periods – gada kalendārais ceturksnis, kurā tiek noslēgts būvdarbu līgums;

bāzes cenas L₀; M₀; E₀ – Piedāvājumā dotās cenas izmaksu elementiem (resursu pamatgrupām) – attiecīgi darbaspēkam, materiāliem, mehānismiem;

koriģēšanas periodi – bāzes ceturksnim sekojošie gada kalendārā ceturkšņi līdz būvdarbu pabeigšanai, ieskaitot.

Galvenajam būvuzņēmējam papildus maksājamām summām par koriģēšanas periodā veiktajiem darbiem reizi ceturksnī 36 dienu laikā pēc koriģēšanas perioda beigām tiek aprēķinātas korekcijas summas saskaņā ar formulu:

∆Sn = (∆Ln + ∆Mn + ∆En) + (∆Ln x Nsoc.nod.) + (∆Ln + ∆Mn + ∆En) x q

kur:

BnL, BnM, BnE – koriģēšanas perioda indeksi – Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes oficiālie būvniecības izmaksu indeksi resursu pamatgrupām pret bāzes periodu attiecīgi darbaspēkam, materiāliem, mehānismiem koriģēšanas periodā;

n – koriģēšanas perioda kārtas skaitlis.

Korekciju aprēķinos bāzes cenas piemērojamas tādam Būvdarbu apjomam, kādā tas ir akceptēts Inženiera izdotajos starpmaksājuma apstiprinājumos par koriģēšanas periodu."

Nav šaubu, ka Jūs, lasītāj, citētajā punktā neatradāt vārdus "biroja ēkas". Grūtāk varbūt saprast, ka būvdarbu izmaksu korekcijām piemērojami tie indeksi, ko CSP aprēķina tieši attiecībām starp pasūtītājiem un uzņēmējiem atbilstoši valstī noslēgtajiem būvniecības līgumiem. Statistikas tēmā "Sociālie procesi" tiek vāktas ziņas par to, cik saņem būvniecībā strādājošie no saviem darba devējiem pārsvarā uz darba līguma pamata, un to, kā samaksa būvniecībā atšķiras, piemēram, no darba samaksas skolotājiem, medicīnas darbiniekiem u.c. Jautājums ir, vai tiesai vajadzēja noskaidrot šos jautājumus.

Pie vārda tika arī trīs atbildētājas advokāti un ministrijas amatpersona, kura personiski līdzdarbojās līguma noslēgšanā un visā tā izpildes procesā. Arī viņiem runāšanas laiks nebija ierobežots. Klausījos kolēģu skaidrojumos un domāju: vai iebildumi nav skaidri un pārliecinoši? Ko gan pret tiem varētu spriedumā sarakstīt tiesnese, kura, tāpat kā uzklausīja prasītājas pārstāvjus, bez emociju izpausmēm klausījās atbildētājas pārstāvjus, pa retai reizei veicot kādas īsas piezīmes uz papīra lapas.

Kad pēc mēneša saņēmu sprieduma norakstu, jāsaka, kā tautā mēdz teikt: labi, ka sēdēju pie galda, citādi būtu nokritis no pārsteiguma. Tiesa nospriedusi piedzīt no Latvijas Republikas Kultūras ministrijas personā 9 332 402,76 eiro, noraidot prasību tikai daļā par līgumsodu un procentiem.

No sprieduma 30 lapaspusēm divas trešdaļas veido pušu pozīciju atstāsts, motīvu daļa aptver apmēram 10 lapaspuses. Tajā diemžēl atrodami tādi pamatojumi, kas neatbilst ne likuma burtam, ne garam, ne lietas faktiskajiem apstākļiem.

Sāksim ar noilgumu. Tiesa gan citējusi Civillikuma 1901. panta normu, ka periodiskos izpildījumos katram atsevišķam izpildījumam iesākas arī sevišķs noilgums, taču turpinājumā norādījusi, ka Civillikuma 2212. pantā esot definēts uzņēmuma līguma mērķis – konkrēta darba rezultāta radīšana un nodošana pasūtītājam, sekojoši, prasītājs bija apņēmies uzbūvēt konkrētu ēku, bet atbildētājs apņēmās veikt par to attiecīgu samaksu. "Tiesai nav šaubu, ka noslēgtā līguma mērķis ir vienas ēkas uzbūvēšana, līdz ar ko līgumu nevar sadalīt atsevišķās saistībās, kas ir periodiski izpildāmas. Tiesa uzskata, ka līguma noteikumi par starpmaksājumu veikšanu nedod pamatu secinājumam par periodisku izpildījumu un tā pieņemšanu no otras puses saskaņā ar Civillikuma 2222. pantu, kurā noteikts, ka pasūtītājam jāpieņem no uzņēmēja tā izpildītais pasūtījums." (sprieduma 21. lpp.)

Ir taisnība, ka noslēgtā līguma mērķis ir bibliotēkas ēkas uzbūvēšana, taču galīgi nepareizs ir apgalvojums, ka līguma izpilde nevar notikt pa daļām. Tad būvniekiem samaksa pienāktos tikai tad, kad visa ēka būs nodota, kādu daļu gan varētu saņemt avansā.

Līgumā ir strikti noteikta periodiska atsevišķa samaksa, kas līguma Speciālo noteikumu 14.7. apakšpunkta pirmās daļas (c) punktā definēta kā starpmaksājumu apstiprinājumos norādītās summas, kas Latvijas Republikai jāsamaksā 35 dienu laikā. Līguma Speciālo noteikumu 14.8. apakšpunkts noteic: "Ja Pasūtītājs neveic Līgumā paredzētos maksājumus Līgumā noteiktajā laikā un kārtībā, Galvenajam būvuzņēmējam ir tiesības pieprasīt līgumsodu [..]." Arī no līguma 1. pielikuma izriet, ka par samaksas nokavējumu paredzēts līgumsods no laikā nesamaksātās summas par katru kavējuma dienu. Nav tiesa, ka puses nespēja izmērīt, kāda daļa darbu paveikta katru mēnesi un ceturksni. To sekmēja interese saņemt naudu. Bet apliecina starpmaksājumu dokumenti. NBA nevēlējās un būvniecības praksē nav pieņemts, ka par uzbūvētu objektu samaksā tikai beigās. Civillikuma 2223. pantā ir atļauts: "Maksa var būt norunāta kā par visu darbu kopā, tā arī par tā daļām un arī pēc laika." No tā neizriet, ka obligāti jāizvēlas maksāt vienīgi par projekta kārtām vai citādi nošķirtām daļām kā, piemēram, nulles cikla darbiem, korpusa uzbūvēšanu.

Būvdarbu veikšanas gaitā tika sastādīti 72 starpmaksājumu apstiprinājumi ik par gada ceturksni. Tāpēc nekādi nav pamatota tiesas atziņa, ka tie nav periodiski maksājumi un tāpēc tiem nav atsevišķs noilgums. Šādam traktējumam nav par šķērsli atruna Civillikuma 2223. pantā "ja vien uzņēmējs uzņēmies izpildīt visu pasūtījumu", ko prasītāja pārstāvis izvirzīja kā argumentu tam, ka starpmaksājumam nav galīgs raksturs, un, ja to traktēšot citādi, tad nevarēšot atprasīt. Runa ir par tādu ārkārtēju gadījumu, kad līgums tiek izbeigts, bet gala rezultāta nav, kā teikts Civillikuma 2227. pantā – uzņēmēja slimības vai citas nejaušības dēļ. Tad šī atruna ļauj teikt, ka tādā nozīmē tik tiešām starpmaksājumi nav galīgi un var tos atprasīt.

Turpinājumā tiesa, secinot, ka pušu starpā pastāv strīds tikai par līguma Speciālo noteikumu 13.8. apakšpunkta saturu, pievērsusies tā satura vērtējumam (sprieduma 23. lpp.) un atzinusi, ka lietā nav iesniegti pierādījumi vai motīvi tam, ka 13.8. apakšpunktā lietoto vārdu nozīme neatbilst līdzēju gribai vai nesaskan ar to, un tādēļ tekstā lietotie vārdi nebūtu jāņem vērā. Liekas, ka tādā gadījumā šajā virzienā nekas nebūtu darāms vai skaidrojams. Taču sprieduma turpmākās divas lapaspuses veltītas šīs skaidrās normas padarīšanai par neskaidru. Turklāt pieļaujot elementāras loģikas kļūdas.

Lai reaģētu uz tiesas sēdē prasītājas pārstāvju izvērstajām runām par to, ka minētais skaidrais punkts tomēr jāpārbauda, tiesa kā pamatu tādai pārbaudei nosaukusi Civillikuma 1404. pantu, kurā teikts, ka katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma. No šī panta tiesa taisījusi secinājumu: "Sekojoši, tiesai ir pienākums iztulkot līgumu objektīvi, ievērojot Civillikuma 1504.–1510. panta noteikumus." No minētā panta neizriet tāds pārbaudīšanas pienākums, turklāt tiesa jau bija pateikusi, ka lietā nav iesniegti pierādījumi vai motīvi, kāpēc būtu jāmeklē kļūdas skaidri izteiktajā 13.8. punktā. Tiek likta lietā gramatiskās iztulkošanas metode, analizējot kāpēc vārds "indekss" dažās līguma dokumentu vietās ir vienskaitlī, bet citās – daudzskaitlī. Tas, ka katru gada ceturksni piemērojamais indekss gada ietvaros vien ļauj runāt par indeksiem daudzskaitļa formā, neko būtisku nedod. Tas, ka būvniecības izmaksas var indeksēt triju pamatresursu griezumā, tātad indekss darbaspēkam, indekss materiāliem, indekss mehānismiem (jau veidojas daudzskaitlis), vai būvniecībai vispār (CSP izziņās apzīmēts ar "pavisam"), tātad nedalīti resursu pamatgrupu griezumā, arī neko nedod, izņemot iespēju prasītāja pārstāvjiem sniegt retrospektīvu paziņojumu, ka līguma sagatavošanas gaitā apspriests variants par indeksu "būvniecība pavisam", bet pēc pasūtītāja ierosinājuma puses vienojušās par indeksu piemērošanu trīs pamatresursu griezumā. Nekas iztulkojams tiktāl nav. Taču turpinājumā spriedumā ir loģiskā kļūda, par kuru minēts iepriekš. Tiesa, atzīstot, ka var runāt par indeksiem daudzskaitlī, pievēršas indeksu daudzveidīgumam CSP visaptverošajos statistikas datos un norāda uz indeksiem, kas atrodami ārpus līgumā noteiktās robežas, – būvniecības izmaksām. Un, pakļaujoties prasītāja pārstāvju garajiem stāstiem, uzņemas funkciju izvērtēt, vai CSP dotie būvniecības izmaksu indeksi ir labi, pareizi un vai kādi citi, ārpus līgumā noteiktajiem, nav labāki, pareizāki. Pretēji CSP, Ekonomikas ministrijas un auditorsabiedrības "Deloitte Latvija" skaidrojumiem, ka BII vietā neder DII, tiesa uzskatīja, ka šo būtībā ekonomikas, nevis juridisko jautājumu tā tiesīga izlemt citādi. Tā taisījusi "Gada atklājuma 2019" apzīmējuma cienīgu secinājumu: "Tiesa secina, ka gan darbaspēka izmaksu indeksi, gan strādnieku darba samaksas indeksi ir atzīstami par būvniecības (autora izcēlums – KT) izmaksu indeksiem, jo [..]" Tātad DII turpmāk uzskatāms par BII. Šāds līguma teksta grozījums pavērtu ceļu uz prasītājam labvēlīgāku indeksu piemērošanu, kas prasības celšanas brīdī bija redzams no publicētajiem CSP datiem par 2009.–2014. gadu, un būtu pamats arī prasības apmierināšanai.

Lai pamatotu prasības apmierināšanu, tiesa spriedumā norādījusi, ka "līdzēju mērķis, slēdzot līgumu, nedrīkst būt iedzīvošanās uz otra līdzēja rēķina un pretēji līgumā noteiktajam" un ka "no taisnprātības apsvērumiem nevar atzīt par taisnīgu tādu līguma noteikumu interpretāciju, kas ir izteikti labvēlīga tikai vienam līdzējam" (sprieduma 26. lpp.). Šī juridisko patiesību nosaukšana nevietā uzskatāma par nopietnu tiesas kļūdu. Pirmkārt, izskatāmajā lietā nav nekādu pierādījumu par pasūtītāja mērķi iedzīvoties. Līgumu slēdzot, puses drīzāk pieļāva iespējamību, ka turpināsies inflācija, un pasūtītājs piekrita maksāt vairāk. Uzņēmējs neiebilda, ka deflācijas gadījumā samaksu samazina. Komercdarbība ir saistīta ar risku, un likumā nav noteikts, ka tai pusei, kas, riskam īstenojoties, iegūst vairāk, būtu jādalās ar otru pusi.

Otrkārt, Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecībā vispār nevar runāt par pasūtītāja iedzīvošanos, deflācija smagi skāra visu tautas saimniecību, un no tā cieta arī ienākumi Latvijas valsts budžetā. Bija pat brīdis, kad nācās apsvērt jautājumu par bibliotēkas būvniecības apturēšanu. Tad būvnieki aicināja turpināt darbus, uzsverot, ka cenu kritums ļauj būvēt lētāk.

Treškārt, tiesa ir uzņēmusies līguma noteikumu labvēlības vērtēšanu, lai gan pierādījumu tam nav un darbojas Civillikuma 1587. pants, kas nosaka, ka ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesības atkāpties no līguma. Visbeidzot, tiesa pārmetusi pasūtītājam, ka tas nav pamatojis nelabvēlīgu seku iestāšanos deflācijas dēļ, kas dotu tiesību prasīt nolīgtās atlīdzības samazinājumu. Tas ir vēl viens jaunums attiecībā uz līgumu, kurā ir skaidri noteikts, ka līguma cenas korekcijām izmanto CSP dotos indeksus, tātad nekādi pierādījumi par deflācijas vai inflācijas ietekmi uz līdzējiem nav jāsniedz. Citādi ir, ja uzņēmējs pieprasa lielāku maksu, salīdzinot ar tāmi, par kāda būvniecības mezgla vai darba posma izpildi.

Liekas, ka jau pietiekami daudz piemēru rāda, ka spriedumā ir būtiski defekti. Vispārināti vērtējot, autora ieskatā, tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 190. pantu, jo nav taisījusi likumīgu un pamatotu spriedumu, kā arī Civilprocesa likuma 97. pantu, jo spriedumā nav vispusīgi, pilnīgi un objektīvi novērtējusi pierādījumus lietā. Spriedums lietā ir pamatots ar apstākļiem, kas nav nodibināti ar lietā esošajiem pierādījumiem, bet vairākus lietā nozīmīgus secinājumus tiesa ir izdarījusi, pamatojoties uz pieņēmumiem. Lai arī dažos gadījumos tiesa spriedumā ir norādījusi, ka apgalvotie apstākļi izriet no lietas materiāliem, konkrēti pierādījumi, kas to apliecina, spriedumā netiek norādīti. Turklāt arī vairāki lietā esošie atbildētāja pierādījumi spriedumā vispār netiek pieminēti, kaut arī tie nodibina lietas taisnīgai izspriešanai nozīmīgus ap­stākļus, kā arī atspēko tos apstākļus un apsvērumus, balstoties uz kuriem tiesa ir pamatojusi spriedumu.

Taču spriedums Latvijas Republikas vārdā ir pasludināts, un Kultūras ministrijai jādomā, vai meklēt līdzekļus piespriesto 9,332 miljonu eiro tūlītējai samaksai vai arī turpināt tiesāšanos un lūgt no valsts budžeta naudu valsts nodevas samaksai par apelācijas sūdzību.

Starpbrīdis pārdomām. Atsevišķa sprieduma ietekme uz ticību tiesu varai

Spriedums, kas nogurdinoši gari un tomēr nepilnīgi aprakstīts iepriekšējā nodaļā, liek vēlreiz atgriezties pie jautājumiem par atsevišķa pirmās instances tiesas sprieduma ietekmi uz tiesiskuma līmeni valstī, tiesu autoritāti un ietekmi uz sabiedrības uzticību tiesu varai. Izplatīts un tiesnešu uzturēts ir uzskats, ka atsevišķas kļūdas tiesu darbā ir neizbēgamas, jo tiesnesis arī ir cilvēks. Sens latīņu teiciens vēsta: Errare humanum est.⁹ Tikpat izplatītas līdz pat mūsu dienām ir pamācības: Nesatraucieties! Jo mums ir trīs instanču tiesu sistēma un gan jau galu galā taisnība uzvarēs. Tiesas kļūdas, ja tādas atklājas, parasti novērš apelācijas vai kasācijas instances tiesa attiecīgā procesuālā kārtībā.

Vēl ir aizrādījumi: nejaucieties tiesu darbā. Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Jūs nevarat zināt visus lietas apstākļus. Paudiet savus iebildumus vai šaubas apelācijas vai kasācijas sūdzībā. Civillietā parasti viena puse nav apmierināta ar tiesas spriedumu.

Var piekrist, ka mēdz būt sarežģīti jautājumi, kuru pareizai izšķiršanai nepieciešamas vairākas tiesu instances, kaut vai tādēļ, ka attiecīgā strīda pamatā esošā tiesību jautājumu polemika kļūst detalizētāka un dziļāka ar katru nākamo tiesu instanci. Taču ir arī tādi jautājumi, par kuriem ir skaidri un viennozīmīgi likuma normu noteikumi un par kuru pārkāpšanu var runāt, negaidot galīgo tiesas nolēmumu. Tieši par pēdējiem ir pamats runāt minētajā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumā.

Palūkosimies, kāda radās situācija pēc apskatāmā sprieduma pasludināšanas.

Par prasību tiesā un Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu ziņoja vairāki masu mediji. Jau 2018. gada martā LTV pārraidē "Panorāma" Kultūras ministrijas pārstāve stāstīja, ka starptautiska mēroga inženieris būvuzraugs "Hill International" būvnieku prasību uzskata par papildu finansējuma pieprasījumu, kas nav ne pamatots, ne apmierināms. Par spīti jau ieilgušajam konfliktam šāds būvnieku solis viņam ir pārsteigums, jo darījums starp būvniekiem un valsti esot bijis pilnībā pabeigts.¹⁰ Pēc Vidzemes priekšpilsētas tiesas sprieduma TV raidījumā "Kultūršoks" bija sižets "Vai valstij nāksies samaksāt Gaismas pils būvniekiem vēl 9 miljonus eiro?".¹¹ Būvniecības industrijas pārstāvji, vēloties precizēt no valsts pārvaldes ierēdņu puses izskanējušo informāciju, skaidroja, ka prasība pret valsti nav papildu samaksa, valsts jau esot ietaupījusi 5,5 miljonus eiro.¹² Kultūras ministrija norādīja, ka spriedums tiks pārsūdzēts.¹³

Pirmās instances tiesas spriedums radīja pamatu apgalvojumiem, ka Latvijas valsts neciena likumus un tiesiskumu. Tā kā "apsūdzības" Latvijas valstij izteiktas prasības pieteikumā, kas iesniegts tiesā 2018. gada 15. janvārī, tad jau vairāk nekā gadu un deviņus mēnešus Latvijas valsts ir pabijusi negodīga līguma partnera stāvoklī. Lai turpinātu cīņu par taisnību, Ministru kabinetam nācās īpaši lemt par apelācijas sūdzības iesniegšanai nepieciešamo vairāk nekā 60 tūkstošu eiro iedalīšanu no valsts budžeta, lai samaksātu valsts nodevu. Valsts tiesu sistēma diemžēl būvēta tā, ka atliek tikai paciest šo stāvokli un gaidīt rindā uz taisnīgumu. Personām, kas mēģinās apšaubīt sprieduma pamatotību, draud pārmetumi par mēģinājumu ietekmēt strīda turpmāko risināšanu nākoamajās tiesas instancēs, apvainojumi nekompetencē, materiālā ieinteresētībā u.tml.

Nevar apgalvot, ka Tieslietu ministrija, Augstākā tiesa un citas valsts institūcijas nebūtu norūpējušās par tiesu varas autoritāti un sabiedrisko vērtējumu. 2019. gada novembrī klajā tika laista grāmata "Tiesas un mediju komunikācija",¹⁴ kurā ar zināmu nokavējumu publiskots arī pētījumu centra SKDS 2017. gada pētījums, kura rezultāti nav glaimojoši tiesu varai. Tiesu varas reputācija nekur pasaulē nav sevišķi augsta. Pie tā jau pierasts, tāpat kā pie attaisnojumiem, no kuriem izplatītākie ir, pirmkārt, ka ar tiesas spriedumu reti kad apmierināts ir notiesātais vai civillietā zaudējušais un viņu tuvinieki, otrkārt, ka vērtējumu pauž cilvēki, kuri nezina visus lietas apstākļus, treškārt, ka tiesneši arī ir tikai cilvēki un tāpēc nevar būt nekļūdīgi, ceturtkārt, ka žurnālisti subjektīvu apsvērumu dēļ kaut ko noklusē vai pārspīlē. Taču pētījumā minētie skaitļi, ka 2017. gada nogalē tiesu sistēmai pilnīgi uzticas tikai trīs procenti cilvēku, drīzāk uzticas 36 procenti, bet nemaz vai drīzāk neuzticas 42 procenti, ir patiešām negaidīti slikti.

Neatkarīgi no minētā pētījuma Augstākās tiesas 2019. gada 22. februāra plēnumā tika runāts par ilgstoši vērojamiem trūkumiem tiesu, it sevišķi pirmās instances tiesu, darbā. Lasot Augstākās tiesas plēnuma atreferējumus, uzzinām, ka Administratīvo lietu departamentā 2018. gadā no ierosinātajām lietām zemākas instances tiesas spriedums pilnībā vai daļēji atcelts 54 % gadījumu, lēmums – 34 % lietu, blakus sūdzību kārtībā izskatītajās lietās pērnā gadā atcelto nolēmumu skaits pieaudzis par 8 %. Pierādījumi zemākas instances tiesās tikuši vērtēti salīdzinoši virspusēji, palielinājusies pārāk formāla un gramatiska tiesību normu izpratne. Arī Civillietu departamentā izskatītajās lietās vērojams pārmērīgi liels tādu lietu skaits, kurās nekvalitatīvi izvērtēti lietas apstākļi. Tāds defekts vērojams vismaz trešdaļā atcelto spriedumu.

Komentējot SKDS pētījumu, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs raksta: "Esmu pārliecināts, ka daudzos gadījumos neapmierinātību ar tiesu darbu var mazināt, uzlabojot spriedumu kvalitāti. Nav nekāds noslēpums, ka spriedumi mēdz būt gari un sarežģīti, lai gan daudzas lietas var uzrakstīt vienkāršākā, saprotamākā valodā, tēzes veidā skaidri formulējot sprieduma ratio decidendi, proti, galveno argumentu, kas licis izspriest lietu tieši tā un ne citādi. [..] Te tiesām ir, kur augt, jo pārāk daudz spriedumu ir vienkārši lietas faktisko apstākļu un tiesību normu kompilācija, bet trūkst tā pavediena, kas to visu loģiski un racionāli savieno un noved pie skaidras un gaišas tēzes – kāpēc prasība apmierināta vai noraidīta."¹⁵ Zelta vārdi, kuru attiecināšana uz Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses spriedumu ļauj teikt, ka tas ir tālu no šīm prasībām. Tikai – kam ir tiesības to pateikt?

Nejaucies, kur tevi neaicina

Mēģinājums man kā zinātniekam un zvērinātam advokātam rakstīt par tiesas kļūdām un tiesnešu atbildību sadūrās ar niknu tiesu varas pārstāvju reakciju. Atskatoties uz saviem rakstiem, sapratu, ka piecas publikācijas divu gadu laikā par tiesu darba problēmām ir izraisījušas nepatiku tiesnešu aprindās, jautājumu, kāpēc es tik daudz jaucos tiesu darbā. Spiegojis neesmu, bet ziņām par aprunāšanu vai nosodījumu ir tieksme noplūst. Ko lai dara, ja esmu specializējies civiltiesībās un civilprocesā.

Var saprast, ka negatīvas emocijas tiesnešiem varēja izraisīt, piemēram, kaut vai raksts par tiesnešu atsevišķajām domām.¹⁶ Tajā aplūkoti Augstākās tiesas spriedumi, kas taisīti paplašinātā sastāvā, balsīm sadaloties 9:6, 10:3, 6:13. Rakstā nav niknu uzbrukumu kādam no tiesnešiem, bet izteikta doma, ka valstī nav augstākas tiesu instances, kas spētu atrisināt sevišķi sarežģītus juridiskus jautājumus, un tāpēc paplašinātā sastāvā konkrēto jautājumu vajadzētu apspriest un argumentus izsvērt tik ilgi, kamēr gūta vienprātība. Tiesneši arī ir tikai cilvēki, daži stūrgalvīgāki, daži pielaidīgāki, taču tiesnešu atsevišķās domas var uztvert kā nepietiekamu izdiskutēšanu tiesnešu visaugstākajā līmenī, un tas neveicina ticību tiesu prakses ilgtspējai.

Līdzīgi saērcināt varēja arī raksts, kurā aplūkots jautājums par to, vai konkrētā situācijā tiesnešiem ir tiesības veikt tiesību tālākveidošanu, neaprobežojoties ar apgalvojumu, ka likums, kamēr nav atcelts, ir jāpilda.¹⁷ Pārmetumu varēja sajust vairāki tiesneši, kuri bija izskatījuši sērijveidā savairojušās prasības OCTA apdrošināšanā un burtiski piemērojuši normu, kuru pavisam neilgi pēc raksta par neatbilstošu Satversmei atzina Satversmes tiesa. Rakstā bija analizēti gadījumi, kad par notikušu satiksmes negadījumu transporta līdzekļu vadītāji ir sastādījuši saskaņoto paziņojumu divos eksemplāros, cietušais vienu ir iesniedzis apdrošinātājam un saņēmis atlīdzību, bet vaininieks savējo nav iesniedzis. Apdrošināšanas būtība ir tāda, ka apdrošinātie automašīnu lietotāji ir pasargāti no ceļu satiksmes negadījumos radušos zaudējumu atlīdzināšanas, izņemot gadījumus, kas liecina par viņu ļaunprātību transporta līdzekļu ekspluatācijā. OCTA likuma 41. pants tā brīža redakcijā rādīja, ka izņēmuma veidā regresa prasības var celt tikai pret automašīnu īpašniekiem, kas rīkojušies tīši, rupji pārkāpuši braukšanas aizliegumus (alkohols, narkotiskas vielas, braukšana bez tiesībām u.c.) vai kuri ar savu rīcību kavējuši patiesības noskaidrošanu. Pretstatā šādiem tīšiem, noziedzīgiem vai citādi sabiedriski bīstamiem satiksmes noteikumu pārkāpumiem viens 41. pantā minēts gadījums, proti, saskaņotā paziņojuma neiesniegšana, stipri atšķīrās no pārējiem un paredzēja nopietnas sekas (regresa prasību) par pārkāpumu, kuram nav tādas sabiedriskās bīstamības. Regresa prasības sakarā ar saskaņotā paziņojuma neiesniegšanu nebija bijušas aktuālas desmit gadus, bet uzplūdi sākušies nesen, kad kāds acīgs jurists izlasījis likumu un saredzējis iespēju apdrošinātājiem gūt labumu. Raksta mērķis bija iedrošināt tiesnešus īstenot tiesnešu tiesības, par kuru esību rakstīts Eiropas Savienības Tiesas tiesneša Egila Levita, profesores Daigas Rezevskas un Dr. iur. Gintas Sniedzītes publikācijās. Tagad saprotu, ka tādi raksti varēja izraisīt rūgtumu vai nepatiku, jāatkārtojas, tiesnesis arī ir cilvēks. Taču atgriezīsimies pie jautājuma par zinātnieka lomu tiesu darbā.

Kā redzams no iepriekšējām rindkopām, tiesību profesoram ne reti rodas vēlme izteikties par dažādām juridiskajā literatūrā maz aplūkotām tēmām. To rosina gan sekošana līdzi tiesu praksei, gan esošo un bijušo studentu uzdoti jautājumi vai ziņas par neparastiem procesiem. Lasot informāciju, ka ikgadējā Augstākās tiesas plēnumā atkal jau kuru gadu konstatēti ieilguši trūkumi zemāko tiesu instanču tiesu darbā, tādi kā virspusēja, nekvalitatīva pierādījumu izvērtēšana, pārāk formāla un gramatiska tiesību normu izpratne, man radās jautājums, vai pietiekami tiek izmantotas iespējas saukt pie atbildības nolaidīgus tiesnešus. Radās doma uzrakstīt par to rakstu "Tiesas kļūdas un tiesneša neatkarības robežas". Tāds arī tapa.¹⁸

Apzinoties, ka esmu kā advokāts iesaistījies vienā lietā, sapratu, ka rakstā par tiesu darba problēmām labāk ir norādīt par šādu lietu, lai "Jurista Vārda" lasītāji, daži no kuriem savos komentāros mēdz dalīt autorus nopirktajos un nenopirktajos, varētu nodemonstrēt savu gaišredzību. To arī izdarīju, raksta zemsvītras piezīmē paziņojot: "Daru zināmu, ka esmu advokāts, kas pārstāv Latvijas valsti civillietā ar prasītāju "Nacionālā būvkompāniju apvienība"", solot par konkrēto lietu rakstīt vēlāk, ar atrunu – varbūt. Mani tad interesēja un joprojām interesē jautājums par to, vai tiesneša neatkarība pasargā viņu no atbildības, piemēram, par acīmredzamu likuma panta neizpratni vai sagrozītu piemērošanu, vienas puses argumentu klaju ignorēšanu un pat par spriedumu sarežģīšanu tā, ka A. Strupiša minēto sprieduma ratio decidendi tur nekādi nevar saskatīt. Labi zināma vispārējā nostādne, ka tiesas kļūdas, ja tādas atklājas, novērš apelācijas vai kasācijas instances tiesa attiecīgā procesuālā kārtībā. Tas dažkārt, kā parādīja Augstākās tiesas organizētā maksātnespējas lietu izskatīšanas analīze, noved pie tiesnešu atbildības jautājuma ierosināšanai noteikto divu gadu robežas pārsniegšanas. Vai ātrāk neko darīt nevar?

Turpmākie notikumi parādīja, ka esmu iebraucis aizliegtajā zonā. Mani atmaskoja neviens cits kā Tiesnešu ētikas komisija, ar publikāciju "Jurista Vārdā" blakus tiesnešu ētikas jautājumiem pievēršoties advokāta ētikai. Žurnāla "Jurista Vārds" 2019. gada 14. maija numurā publicēts raksts, kurā vēstīts, ka Tiesnešu ētikas komisija 2019. gada 12. aprīļa sēdē apspriedusi "Jurista Vārdā" publicēto rakstu "Tiesas kļūdas un tiesnešu neatkarības robežas" un uzskata par nepieciešamu paust savu viedokli par šo publikāciju. Šis viedoklis publicēts ar desmit komisijas locekļu parakstiem, tātad kā oficiālas sēdes oficiāls dokuments.

Laikā, kad tika publicēts minētais viedoklis, kāda žurnāla jociņu lapaspusē bija ievietots šāds kādas kundzes bēdu stāsts: "Man galīgi neveicas: putra piedega, vīrs izrādījās krāpnieks, gludeklis izgāja no ierindas. Vismazāk to gaidīju no gludekļa." Mūsu dienās, it sevišķi vēlēšanu kampaņu laikā, apvainojoši izteikumi, dažādi faktu izkropļojumi, ķengāšanās ir kļuvuši par nekontrolējamu parādību. Ar nožēlu un sašutumu esmu vērojis dažādu skribentu paskvilu tiražēšanu un redzējis arī, ka tiem pamatā ir kādu ēnā stāvošu spēku pasūtījums, interese "izslēgt kādu no spēles". Man tādi uzbrukumi bija gājuši secen. Taču, lai nu no kā, bet no Tiesnešu ētikas komisijas gan to gaidīju vismazāk. Var būt, ka sūdzību par tiesnešiem tik maz, ka jāpaplašina darbības lauks uz advokātiem? Komisijas mājaslapā ziņojumos par atzinumiem un skaidrojumiem ieraudzīju, ka laikā no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada septembrim komisija publicējusi tikai vienu atzinumu par tiesneša tiesībām sadarboties ar augstskolu. Mājaslapā nebija ziņu, ka 2019. gada 12. aprīlī būtu notikusi sēde, kurā izstrādāts minētais viedoklis.¹⁹ Varētu pasmaidīt, jo pārmetumi nebija smagi un mani pazīstošie daudzie juristi to dēļ savus uzskatus par mani nemainīs. Bet intrigu radīja kas cits. Lasot Tiesnešu ētikas komisijas viedokli, radās sajūta, ka tas ir pasūtījuma darbs. Kuram gan es varētu būt tā sariebis, ka viņš vai viņa tik pamatīgi izpētītu manu rakstu, lai sameklētu frāzes, kas pierāda, ka rakstīts par sākuma atrunā nosaukto civillietu un tūliņ pat pateiktu, ka diemžēl no tās nav sniegti ne fakti, ne kaut viens arguments pirmās instances sprieduma kritikai. Aizdomīgi pagodinoši likās arī tas, ka kāds centies pat tik ļoti, ka sameklējis manu tālajā 1998. gadā publicēto brošūru "Kā nevajag spriest tiesu" un, kritizējot tās retoriku, atzīmējis, ka tajā vismaz kritika bija pamatota ar argumentiem, taču pēdējā gadījumā argumenti izpaliek.²⁰ Manī pamodās civiltiesību ilgi pārmākts detektīva gars un vēlme parunāties par pretrunām viedokļa izklāstā, paraudzīties acīs komisijas locekļiem, no kuriem daudzi ir mani kādreizējie studenti. Uzrakstīju Tiesnešu ētikas komisijai, to adresējot komisijas priekšsēdētājai Allai Šilovai un viņas vietniecei Dzintrai Amerikai, vēstuli ar pieticīgiem priekšlikumiem beigās. Mans iesniegums skanēja šādi: "Žurnāla "Jurista Vārds" 2019. gada 14. maija numurā ir publicēts raksts, kurā vēstīts, ka Tiesnešu ētikas komisija 2019. gada 12. aprīļa sēdē apspriedusi "Jurista Vārdā" publicēto rakstu "Tiesas kļūdas un tiesnešu neatkarības robežas" un uzskata par nepieciešamu paust savu viedokli par šo publikāciju. Šis viedoklis publicēts ar Jūsu un deviņu komisijas locekļu parakstiem, tātad kā oficiālas sēdes oficiāls dokuments.

Ar interesi izlasīju komisijas viedokli, kas satur daudz pareizu norādījumu par ētikas jautājumiem. Taču rakstā ir skarti arī vairāki jautājumi, kas skar mani kā apspriestā raksta autoru un manas kā advokāta, Dr. habil. iur. un profesora personiskās darbības vērtējumu. Par tiem vēlētos aprunāties ar Tiesnešu ētikas komisijas vadību.

Nenoliedzot, ka Tiesnešu ētikas komisija pēc savas iniciatīvas vai tiesnešu lūguma var skaidrot un analizēt Tiesnešu ētikas kodeksa normas un konsultēt tiesnešus par tiesnešu ētikas jautājumiem, apkopot un publicēt atziņas par ētikas normu interpretāciju un piemērošanu, oficiālais Tiesnešu ētikas komisijas dokuments tomēr izraisa vairākus jautājumus.

Tiesnešu ētikas komisijas dokumentā apgalvots, ka autors norāda, ka raksta tapšanu rosinājusi autora piedalīšanās kā puses pārstāvim strīdā, kas ir izskatīšanas stadijā. Tas neatbilst patiesībai. Raksta sākuma piezīmē ir tikai paziņojums, ka pārstāvu Latvijas valsti civillietā ar prasītāju "Nacionālā būvkompāniju apvienība", un no piebildes redzams, ka tas domāts tiem aktīvajiem žurnāla lasītājiem, kuri, kā novērots praksē, mēdz rakstīt komentārus un dalīt autorus nopirktos un nenopirktos. Ir arī solījums, ka par konkrētu lietu, iespējams, vēlāk varētu būt atsevišķs raksts, kas arī rāda, ka šis raksts nav par konkrētu lietu. Komisijā apspriestajā rakstā ir vispārinātā veidā aplūkoti tiesu darba kvalitātes jautājumi, balstoties uz Augstākās tiesas 2019. gada 29. februāra plēnumā izskanējušajām atziņām, piemēram, ka zemākās instances tiesās pierādījumi tiek vērtēti virspusēji, palielinājusies pārāk formāla un gramatiska tiesību normu izpratne, kas rosinājusi autoru kārtējo reizi atgriezties pie jautājuma par atbildību. Raksts balstīts arī uz citu un visai plašu informāciju par tiesu darbu, kam sekoju līdz kā profesors, zinātnieks, advokāts. Ka šādā veidā ir vajadzība runāt par tiesu darba nepilnībām un tiesnešu atbildības problēmu nesen, uzrunājot Latvijas advokātu ikgadējās kopsapulces dalībniekus, izteicās Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova, pozitīvi novērtējot autora rakstu "Jurista Vārdā".

Pretēji tam Tiesnešu ētikas komisijas dokumentā tas, kas rakstīts par kļūdām tiesnešu darbā vispār, tostarp aplūkojot hipotētisku piemēru, ir interpretēts tā, it kā būtu saistīts ar vienu konkrētas tiesas spriedumu, sagrozot manis rakstīto tekstu tā, ka tieši tajā lietā pirmās instances tiesa izrādījusi simpātijas lielas naudas tīkotājam. Manas pārliecības paušana, ka lielum lielais vairākums tiesnešu strādā labi, tiek pasniegts kā pierādījums tam, ka raksts vērsts pret vienu konkrētu tiesu vai tiesnesi.

Absolūti nepieņemams ir apgalvojums 5. lpp. otrajā slejā: "Tātad autors faktiski kritizē konkrētu pirmās instances tiesas spriedumu lietā, kurā viņš kā zvērināts advokāts ir procesā zaudējušās puses pārstāvis." Turpinājumā iedaļā III Tiesnešu ētikas komisija jau raksta par vērtēšanu, vai publikācija (mans raksts – K.T.) ir adekvāta reakcija uz tiesas spriedumu, ko lietas dalībnieks uzskata par neatbilstošu. Daži no tiem gan vēlējuma formā: "Domājams, ka raksta autors būtu varējis izteikt viedokli par nepieciešamību apsvērt tiesnešu disciplināratbildības stiprināšanu, arī nepieminot konkrēto lietu, jo tās pieminēšana nekādi nepamato vai nepastiprina autora viedokli." (7. lpp. 1. sleja).

Uzskatu, ka manā rakstā nav ne norāžu par tiesas kļūdu izpausmēm vai likuma pārkāpumiem kādā konkrēti norādītā civillietā, ne pat strīda būtības izklāsta.

Līdz ar to man jāizlemj jautājums par to, vai gatavot plašāku sava viedokļa skaidrojumu "Jurista Vārdā" vai varbūt lūgt ētikas komisiju atsaukt ziņas, kas kaitē manai advokāta un zinātnieka reputācijai, vai arī izlikties nepamanījušam šādu neprecizitāti."

Iesnieguma noslēgumā izteicu vēlmi tikties ar Tiesnešu ētikas komisiju. Tikšanās arī notika, pavisam negaidīti piedalījās visi komisijas locekļi, kā arī Tiesnešu biedrības pārstāvis. Saruna gan neveicās. Kad vaicāju, vai bija kāds iesniegums no tiesnešiem vai citas personas, atbilde bija noraidoša. Visi lasījuši, visi bijuši sašutuši, visi kopā rakstījuši viedokli. Kā rakstījuši, vai tiešām nevienam nebija iebildumu, ka šur tur šauts pār strīpu? Rakstījuši esot elektroniskas sarakstes formā. Brošūru "Kā nevajag spriest tiesu" gan dažas bijušās studentes labi atceroties. Pats biju piemirsis, paldies par atcerēšanos. Vai ir sēdes protokols? Esot gan, bet to nevarot rādīt. Saruna beidzās ar komisijas priekšsēdētājas vietnieces Dz. Amerikas vārdiem: "Mēs paliekam pie sava," – un priekšsēdētājas A. Šilovas uzmundrinājumu rakstīt, ja ir konkrēti nopietni tiesnešu pārkāpumi: "Mēs noteikti izskatīsim."

Vārdu sakot, saruna neko nedeva, ja nu vienīgi kādus signālus manai snaudošajai detektīva nojausmai. Pie atkārtotas sarakstes ar Tiesnešu ētikas komisiju vēl atgriezīsimies, bet tagad laiks uz otro cēlienu. Apelācijas sūdzība tika iesniegta…

Otrais cēliens. Rīgas apgabaltiesa. Subjektīva vērotāja iespaidi

Kopš Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas sprieduma pagāja gandrīz četri neziņas un gaidu pilni mēneši. Tuvojās Jāņi un atvaļinājumu laiks. Likumā noteiktajā termiņā Latvijas valsts Kultūras ministrijas personā bija iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā, nežēlodama papīru, bija izvērsti izklāstījusi iebildumus un, ministrijas skatījumā, spriedumā esošās kļūdas un nepilnības. Apelācijas sūdzību bija iesniegusi arī NBA, tā teikt, līdzsvaram, apstrīdot spriedumu daļā par nepiespriesto līgumsodu un procentiem. Attiecīgi abas puses iesniedza tiesai arī paskaidrojumus par otras puses sūdzību.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija trīs tiesnešu sastāvā 20. jūnijā uzsāka civillietas izskatīšanu apelācijas kārtībā. Tās uzdevums bija izskatīt lietu pēc būtības tādā apjomā, kā lūgts iesniegtajās apelācijas sūdzībās. Tas nozīmēja, ka konkrētais strīds šajā lietā izskatāms pilnā apjomā. Nelielu apjukumu NBA pārstāvjiem izraisīja tas, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 429. pantu, ja apelācijas sūdzības iesniegušas abas puses, tad pirmajam paskaidrojumi jāsniedz prasītājam. Taču turpinājums parādīja, ka viņi nebija īpaši noskaņoti atspēkot un graut atbildētājas apelācijas sūdzības motīvus, bet ar paplašinājumiem atkārtoja to savu kopainas zīmējumu, kāds tika sniegts pirmās instances tiesā.

Apelācijas instances tiesā prasītāju pārstāvēja trīs advokāti, un bija jūtams, ka viņi ir noskaņoti visādos veidos paildzināt procesu. Pirmā runātāja paskaidrojumi tika iesniegti gan tiesai, gan pretējai pusei rakstveidā uz 44 lapām, otrs advokāts iesniedza atbildētājai savus paskaidrojumus uz 24 lapām, trešais nevēlējās iesniegt rakstiskus paskaidrojumus. Pirmā runātāja paskaidrojumu sākums ļāva saprast, ka tiesu gaida plašs apskats par to, cik slikti un nepiemēroti ir bibliotēkas būvniecībā izmantotie būvniecības izmaksu korekcijas indeksi un kādi būtu labāki, pareizāki indeksi. Turpinājumā sekoja skaidrojumi, ka noilgums nav iestājies, pēc tam par to, kā veidojas prasības summa, un nobeigumā nedaudz par līguma iztulkošanu. Tāpat kā pirmās instances tiesā daudz tika runāts par faktiem un apsvērumiem, kas neattiecas uz strīda būtību. Tiesa sākumā uzmanīgi klausījās, bet pēc zināma laika tā piesardzīgi un korekti lūdza prasītājas pārstāvjus runāt par prasības priekšmetu un pamatu. Tas neko nemainīja pat pēc atkārtota lūguma un izraisīja domu, ka tiesas iespējas apturēt prasītājas pārstāvju runas plūdus nav sevišķi lielas. Tiesa nevar uzminēt, par ko būs nākamais teikums. Noteikt uzstāšanās ilgumu arī tiesa nevar. Jāuzmanās, lai nedotu pamatu rakstīt kasācijas sūdzību par procesuāla rakstura pārkāpumiem.

Sākotnēji ieplānoto trīs dienu vietā tiesai nācās meklēt laiku papildu sēdēm, un kopumā normālas darbadienas ilgumā bija piecas no septiņām tiesas dienām. Atbildētājas pārstāvji pie paskaidrojumu sniegšanas tika tikai trešajā sēžu dienā un, protams, arī runāja diezgan gari, izskaidrojot lietas apstākļus un pretējās puses kļūdainos apgalvojumus. Taču nepārkāpa principu, ka abām pusēm dotas vienādas iespējas. Sekoja prasītājas jautājumu uzdošana atbildētājai un atbildētājas jautājumi prasītājai pierādījumu apskata ietvaros.

Kad pušu jautājumi un komentāri par tiem jau bija trīs vai četras reizes atkārtojušies, subjektīvajam (ieinteresētajam) klausītājam uzmācās filozofiskas domas par to, ko no šāda tiesas procesa varētu iztirzāt studentu vai maģistrantu nodarbībās, kā arī par to, vai dažkārt ilgo tiesas procesu radītāji nav advokāti un vai nebūtu pamats runāt ne tik daudz par tiesnešu ētiku, bet vairāk par advokātu ētiku. Cik daudz nelielu civillietu varētu paspēt izskatīt, ja pirmajā instancē viss vajadzīgais tiktu noskaidrots nevis piecās darba dienās, bet, teiksim, divās, un lietas izskatīšanai apelācijas instancē patiešām pietiktu ar plānotajām trīs, nevis faktiski patērētajām septiņām dienām. Tieši šādu paildzinājumu dēļ veidojas neizskatīto un izskatīšanu ļoti gaidošo civillietu kalni, kavējas tiesiskuma triumfa brīdis. Klusībā atkārtoju pazīstamo atziņu: nokavēts tiesiskums vairs nav īsts tiesiskums.

Advokātu aprindās nav pieņemts mācīt pretējo pusi, kā rīkoties. Taču varētu publiski padiskutēt kaut vai par šajā tiesas procesā novērotu metodi runāt gari un, ja uzstājas vairāki pārstāvji, sniegt pretrunīgus apgalvojumus. Piemēram, vienu brīdi teikt, ka līgums prasa gramatisku iztulkošanu, bet nedaudz vēlāk teikt, ka līgums ir pilnīgi skaidrs un iztulkošana nav vajadzīga. Tad gadījumā, ja tiesa atzīs, ka iztulkošana nav vajadzīga, bet nāksies rak­stīt kasācijas sūdzību, varēs norādīt: viens no mums taču teica, ka tulkošana ir vajadzīga. Tika lietota arī metode ar daudziem atkārtojumiem pieradināt tiesu pie apšaubāma apgalvojuma, piemēram, ka maksātājs, tātad parādnieks, korekciju procesā ir kreditors vai ka būvdarbus uzraugošais inženieris ir Kultūras ministrijas apmaksāts pilnvarnieks, kura gribas izpaudumi ir uzskatāmi par darba devēja gribu. Itin bieži prasītāja atkārtoja: starp pusēm nav strīda, ka pasūtītāja nav samaksājusi visu līgumā noteikto. Puspatiesība nav patiesība. Protams, pasūtītāja gan nav samaksājusi tik, cik sākotnēji bija ierakstīts līgumā, bet tajā taču bija atruna par korekcijām inflācijas vai deflācijas dēļ. Tātad ir samaksāts tik, cik pienācās.

Pieradināšana pie puspatiesībām vēlāk tika likta lietā, lai apšaubītu starpmaksājumu dokumentus vai inženiera lēmumus par būvniecības norisi. No procesa novilcināšanas viedokļa efektīvs ir milzīgs skaits jautājumu otrai pusei, arī tādu, kas nav saistīti ar strīda priekšmetu un pamatu, bet vienīgi tādēļ, ka puses pārstāvis "vēlas tikt skaidrībā", ko nozīmē tāds vai cits vārds sarakstes dokumentā. Procesa gaitā tika nodemonstrēts arī reti lietots, man liekas, "izmisuma instruments", proti, lietas izskatīšanas vidusdaļā vienam no tiesnešiem tika pieteikts noraidījums. Ne jau par sliktu uzvedību tiesas zālē vai pārtraukumā, bet ar "baltiem diegiem šūtu" pamatojumu. Tiesa bija spiesta taisīt pārtraukumu, lai divi nenoraidītie tiesneši izvērtētu noraidījuma pamatojumu un uzrakstītu savu lēmumu. Noraidījums netika apmierināts.

Vai būtu pareizi izteikt aizdomas par procesa novilcināšanu? Jā! Tas zināmos apstākļos ir izdevīgi pusei, kuras labā ir pirmās instances tiesas spriedums, jo ilgāk saglabājas varbūtība vai ilūzija, ka tā arī paliks. Vilcināšana var būt noderīga mudināšanai uz izlīgumu vai pat spiediena izdarīšanai pa nezināmiem kanāliem. Kā jau teikts, šīs ir subjektīvas emocijas, varbūt vienīgais iemesls ir prozaisks: advokātam ir līgums, pēc kura maksā par nostrādātajām stundām.

Septembra 5. datumā tiesa devās taisīt spriedumu. Ar 2019. gada 4. oktobra spriedumu Rīgas apgabaltiesa NBA prasību pret Latvijas valsti Kultūras ministrijas personā noraidīja pilnībā.

Taču ar to tiesāšanās nebija noslēgta. Latvijas valstij Kultūras ministrijas personā vēl nāksies pabūt neskaidrajā tiesību necienītājas statusā vairākus mēnešus, jo, kā jau bija gaidāms, NBA izmantoja iespēju iesniegt kasācijas sūdzību. Kasācijas sūdzību prasītāja NBA iesniedza uz
46 lapaspusēm, kurās vairākas reizes atkārtojas kategorisks apgalvojums: tāds spriedums nevar būt spēkā. Kasācijas sūdzības iesniegšana nozīmē vienu mēnesi atbildētājas paskaidrojumu iesniegšanai, pēc tam divu trīs mēnešu gaidīšanu, lai uzzinātu, kas nolemts rīcības sēdē, un vēl pēc tam, ja nu tiks lemts skatīt lietu kasācijas kārtībā, grūti paredzams mēnešu skaits līdz spriedumam.

Kopš kasācijas sūdzības iesniegšanas novembra sākumā pagāja pat trīsarpus mēneši, kad 2020. gada 28. februārī Senāta rīcības sēdē tika nolemts ierosināt kasācijas tiesvedību un nodot lietu izskatīšanai rakstveida procesā. Tas nozīmē vēl vairākus neziņas mēnešus.

Tāpēc, gaidot Augstākās tiesas nolēmumu, pakavēsimies pie iepriekš iezīmētā jautājuma par tiesu sistēmas autoritāti un tās apdraudējumiem.

Atgriežoties pie jautājuma par kvalitāti pirmās instances tiesas spriedumā

Divu pretēju spriedumu taisīšana pirmās instances un apelācijas instances tiesā nav retums, svarīgs ir motīvs un pamats, kāpēc nederīgs ir izrādījies pirmās instances tiesas spriedums. No iepriekšējās nodaļās izklāstītā bija redzams, ka prasība par 9,2 miljoniem eiro (kopā ar tiesāšanās izdevumiem 9,332 miljoni) un tās apmierināšanas motīvi aptver vairākus civiltiesību normu interpretācijas jautājumus. Tagad ir iespēja salīdzināt divu tiesu dotās atziņas, paturot vērā arī iespēju, ka iesniegta kasācijas sūdzība un Augstākajai tiesai būs jāsašķiro, kuri argumenti der par kasācijas pamatiem, bet kuri ir vērsti uz lietas apstākļu un pierādījumu jaunu vērtēšanu.

Lasītājs tiek aicināts piedalīties vēl vienā eksperimentā, proti, izvērtēt divu tiesu spriedumos izteiktos argumentus un savas izpratnes līmenī apsvērt, vai pastāv pamats apgabaltiesas sprieduma atcelšanai kasācijas kārtībā. Te nu gan nespēšu atturēties no sava viedokļa paušanas pēc katras iztirzāto jautājumu kopas. Pirms tam daži atgādinājumi par kasācijas tiesvedības uzdevumiem.

Kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normu, pārkāpusi procesuālo tiesību normu vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežu (Civilprocesa likuma 450. panta trešā daļa). Saskaņā ar Civilprocesa likuma 453. pantu kasācijas sūdzībā jānorāda, kādu materiālo tiesību normu tiesa piemērojusi vai iztulkojusi nepareizi, kādu procesuālo normu pārkāpusi un kā tas ietekmējis lietas izspriešanu. Kā pamatoti rakstījusi Augstākās tiesas senatore Edīte Vernuša, kasācijas instances tiesa neizspriež lietu pēc būtības, Senāta kompetencē nav lietas faktisko apstākļu noskaidrošana, pierādījumu pārbaude un vērtēšana. Tas izriet no Civilprocesa likuma 450. panta trešās daļas, un uz to bieži norādīts gan Senāta spriedumos, gan arī Senāta rīcības sēdes lēmumos, ar kuriem atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību.²¹

Lai izlemtu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kasācijas sūdzību izskata Augstākās tiesas rīcības sēdē tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Ja kaut viens no tiesnešiem uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas kārtībā, tiek ierosināta kasācijas tiesvedība. Ja tiesnešu kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma, tad attiecīgi spēkā stājas apelācijas instances tiesas spriedums.

Rīgas apgabaltiesas spriedums būtu pelnījis pilnu pārpublicēšanu, taču, ievērojot raksta apjomu, aprobežosimies ar citējumiem. Salīdzināsim risinājumus šajā spriedumā un nu jau apgabaltiesas atceltajā pirmās instances tiesas spriedumā, vērtējot, vai tie attiecas uz materiālo vai procesuālo normu pareizu piemērošanu, par ko var rak­stīt kasācijas sūdzību, vai varbūt uz lietas faktisko apstākļu noskaidrošanu vai pierādījumu vērtēšanu, kas nav pārbaudāma kasācijas procesā.

Samaksas kārtība saskaņā ar bibliotēkas būvniecības līgumu. Pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļā rakstīts, ka līguma noteikumi par starpmaksājumu veikšanu nedod pamatu secinājumam par periodisku izpildījumu un tā pieņemšanu no pasūtītāja puses, jo noslēgtā līguma mērķis ir vienas ēkas uzbūvēšana, atbildētājs nav argumentējis, kura tieši noslēgtā līguma daļa būtu pielīgta kā atsevišķi izpildāma, lai to varētu atzīt par periodisku izpildījumu. Līgumu nevar sadalīt atsevišķās saistībās, kas ir periodiski izpildāmas. To prasītāja atkārtoja arī apgabaltiesas sēdē.

Apgabaltiesa ir izanalizējusi līguma noteikumus par samaksas kārtību un secinājusi: Līguma Speciālo noteikumu 14. apakšpunktā ir noteikta līguma summa un šīs summas samaksas kārtība, tas ir, samaksu paredzēts veikt ar periodiskiem starpmaksājumiem katru mēnesi un beigu maksājumā. Bez tam noteikta procedūra, kādā inženieris apstiprina starpmaksājumu un beigu maksājuma summas. Līguma Speciālo noteikumu 14.8. apakšpunktā ir paredzēts līgumsods par to, ja atbildētāja neveic minētos maksājumus līgumā paredzētos termiņos.

No lietā esošā Piedāvājuma pielikuma, plānotā finansējuma grafika un LNB būvdarbu kalendārā grafika konstatējams, ka finansējuma plūsma LNB būvniecībai ir nesaraujami saistīta ar noteikta būvdarbu apjoma izpildi noteiktos termiņos un cēloņsakarīgi ar izpildīto darba apjoma apmaksu. Lietas materiālos esošajos starpmaksājumu apstiprinājumos norādīts atskaites periodā paveikto darbu apjoms un par tiem maksājamā naudas summa. Piemēram, 2010. gada jūnija starpmaksājuma apstiprinājums Nr. 21 ar tam pievienotajiem dokumentiem par paveiktajiem darbiem 2010. gada aprīlī, no kura izriet, ka inženieris ar savu parakstu ir apliecinājis dokumentos ietverto datu patiesumu un akceptējis samaksas veikšanu ar starpmaksājumu par paveikto darbu apjomu. Pamatojoties uz šo starpmaksājumu apstiprinājumu, prasītāja ir izrakstījusi 2010. gada 8. jūnija rēķinu Nr. 01-06/2010.

No lietas materiāliem Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka prasītāja nav apstrīdējusi starpmaksājumu apstiprinājumus un tiem pievienoto dokumentu saturu un būtību.

Secinājums. Šis jautājums nav par likuma normas, arī konkrēti minētā Civillikuma 2212. un 2222. panta, nepareizu iztulkošanu no tiesas puses, jo panti atļauj pusēm līgt par apskatāmo jautājumu. Tātad apelācijas instances tiesa ir vērtējusi līguma noteikumus un to īstenošanu un kasācijas instances tiesas kompetencē nav to jauna vērtēšana.

Maksājumu periodiskums un apstrīdēšanas noilgums. Abas tiesas ir vērtējušas noilguma piemērošanai svarīgo jautājumu par to, vai koriģētie starpmaksājumi pēc savas dabas ir periodiski. Pirmās instances tiesa ir noliegusi starpmaksājumu obligāto raksturu un notikušo maksājumu periodiskumu un tāpēc noraidījusi atbildētājas lūgumu piemērot noilgumu (Civillikuma 1901. pants). Šādu pozīciju apgabaltiesā turpināja paust prasītāja. Apgabaltiesa taisījusi pretēju secinājumu un to pamatojusi šādi: "Līguma Speciālo noteikumu 13.8. apakšpunktā noteiktajā kārtībā tiek veikta izpildīto darbu cenas korekcija katrā pagājušajā ceturksnī atkarībā no tā, par cik pagājušajā ceturksnī paveikto darbu izmaksas ir palielinājušās vai samazinājušās inflācijas vai deflācijas ietekmē attiecībā pret atskaites periodu.

Tādējādi tiek precizēts, cik liela naudas summa atbilstoši Līgumam atbildētajai bija jāsamaksā prasītājai par pagājušā ceturkšņa laikā izpildītajiem būvdarbiem – tas ir, jāpiemaksā vai jāietur kādas naudas summas attiecībā par jau veiktajiem maksājumiem pagājušajā ceturksnī. Izmaiņu korekcijas aprēķins un rezultāts tiek atspoguļots sadārdzinājuma apstiprinājumos (piemēram: 2009. gada 6. februāra būvdarbu sadārdzinājuma apstiprinājums par 2009. gada 1. ceturksni lietas 7. sējuma 212. lapa, 2009. gada 7. septembra būvdarbu sadārdzinājuma apstiprinājums par 2009. gada 2. ceturksni lietas 7. sējuma 201. lapa (turpinās uzskaitījums).

Civillietu tiesas kolēģija, izvērtējot visu iepriekšminēto, atzīst, ka noteikta apjoma būvdarbu izpilde atskaites periodā no prasītāja puses, un koriģēts samaksas pretizpildījums no atbildētājas puses par katrā atsevišķā laika posmā veiktajiem darbiem ir Līgumā pielīgts periodisks izpildījums, kur atbilstoši Civillikuma 1901. pantam katram atsevišķam izpildījumam iesākas arī atsevišķs noilgums.

Civillietu tiesas kolēģija no prasības pamatsummas aprēķina tabulas (lietas 11. sējums 16.–95. lapa) konstatē, ka prasītāja apstrīd visus Līguma darbības laikā sastādītos sadārdzinājuma apstiprinājumus, sākot ar 2008. gada 3. ceturksni (ieskaitot) līdz pat 2014. gada 2. ceturksnim (ieskaitot). Tādējādi 2016. gada 27. septembra rēķins faktiski ir pirmais prasītājas izvirzītais prasījums atbildētājai, kurš pārtrauc noilgumu, un tieši šis brīdis ir uzskatāms par atskaites punktu, vērtējot katra periodiskā izpildījuma noilgumu."

Secinājums. Jautājums par Civillikuma 1901. panta
piemērošanu ir atkarīgs no faktiskajiem apstākļiem, respektīvi, no periodisku maksājumu pastāvēšanas. Nav strīda par panta iztulkošanu. Tātad atzinums, ka iestājies noilgums prasībai daļā par 7 209 468,95 eiro, nevar būt par kasācijas pamatu.

Konkrēti līgumā ierakstītie vai pareizākie indeksi. Garākās debates tiesas sēdēs bija par līguma Speciālo noteikumu 13.8. apakšpunktu, kurā noteikti izmaksu indeksācijā lietojamie indeksi. Prasītāja bija meklējusi CSP pārskatos, vai neatradīsies kādi indeksi par būvmateriālu un darbaspēka cenu izmaiņām, kuru kritums būvniecības gados bijis mazāks, nekā specifiski statistikas tēmā "Rūpniecība un būvniecība", kur apkopotas ziņas par izmaksu izmaiņām trijās būvniecības resursu pamatgrupās (indeksi BII). Un atradusi, ka mazākās svārstības bijušas darbaspēka izmaksu apmērā (indeksi DII), vērtējot komersantu darbiniekiem maksātās summas par pašu spēkiem būvēto vienā kopumā ar būvkomersantu maksātajām darba algām, tas ir, izmaksas, kas "jācieš darba devējam kā būvuzņēmējam" (Vidzemes priekšpilsētas tiesas sprieduma 26. lpp.). Tādas ziņas ir statistikas tēmā "Sociālie procesi un darbs". Savukārt dažu gadu statistikā bija atrodamas arī ziņas, ka dārgāki nekā būvniecībā kopumā bijuši būvmateriāli biroju būvniecībā. Tas noveda pie prasītājas centieniem pierādīt, ka LNB unikālā ēka tāda biroju ēka vien ir.

Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieņēma šos prasītājas "atklājumus" un atzina, ka gan darbaspēka izmaksu indeksi, gan strādnieku darba samaksas indeksi atzīstami par būvniecības izmaksu indeksiem un pēc jēgas un mērķa tuvākais raksturojošais indekss ir DII.

Apgabaltiesa šajā jautājumā iedziļinājās vairāk un, izpētījusi četrus spriedumā norādītus dokumentus, spriedumā ierakstīja: "Kā secināms no šiem dokumentiem, "būvniecības izmaksu indekss resursu pamatgrupai "darbaspēks"" un "darbaspēka izmaksu indekss būvniecības nozarē" ir pilnīgi dažādi indeksi, kuri tiek aprēķināti, izmantojot atšķirīgus datu avotus un paredzēti dažādiem mērķiem, kā arī "darbaspēka izmaksu indekss būvniecības nozarē" neietilpst "būvniecības izmaksu indeksā resursu grupai – darbaspēks" kā sastāvdaļa.

Ņemot vērā to, ka puses Līguma Speciālo noteikumu 13.8. apakšpunktā ir vienojušās par "būvniecības izmaksu indeksu resursu pamatgrupām" piemērošanu, prasītājas apgalvojumi attiecībā par "darbaspēka izmaksu indeksa būvniecības nozarei" piemērošanu nerod apstiprinājumu nedz Līguma teksta saturā, nedz jēgā, neskatoties uz prasītājas plaši izvērsto pamatojuma argumentāciju. Pie šādiem apstākļiem nav nozīmes prasītājas izvirzītajiem visdažādākajiem apgalvojumiem un argumentācijai par vienskaitļa vai daudzskaitļa formas lietošanu latviešu valodā, un atsaucei uz Eiropas Savienības tiesību normām, un citiem, jo tas nekādi neietekmē vārdu "būvniecības izmaksu indeksi" saturu, jēgu un nozīmi Līguma tekstā.

Civillietu tiesas kolēģija lietas materiālos nerod pamatotus argumentus tam, kāpēc vārdi "būvniecības izmaksu indeksi resursu pamatgrupām" būtu divējādi saprotami vai neskaidri – šie vārdi ir lietoti pareizā latviešu valodā, atbilst CSP lietotajai terminoloģijai un dzīves laikā gūtā pieredze dod pamatu uzskatīt, ka tos nevar uztvert citādi, nekā ir to gramatiskais saturs, jēga un nozīme (sprieduma 12. lpp.). Vārdus "būvniecības izmaksu indeksus resursu pamatgrupās" latviešu valodā nekādā veidā nevar iztulkot kā vienošanos par "piemērotākā, piemērotāko" izmaiņu indeksu piemērošanu."

Secinājums. Apelācijas instances tiesa ir plaši un rūpīgi izvērtējusi līguma saturu un līguma izpildes gaitu attiecībā uz līguma Speciālo noteikumu 13.8. apakšpunktu, tā jēgu un latviešu valodu. Dots faktisko apstākļu un pierādījumu vērtējums, kura pārvērtēšanu nevar prasīt kasācijas kārtībā. Liekas, ka ar to liekams punkts tiesas resursu un laika tērēšanai. Taču kasācijas sūdzība piešķir strīdam jaunas krāsas.

Rodas jautājums, cik garš un kāds būs process līdz Augstākās tiesas nolēmumam. Gaidot trešo cēlienu, starplaikā pievērsīsimies autora akcijai ārpus apgabaltiesas, taču tiesu varas sistēmā.

Tiesnešu ētikas komisija nesaskata neko ievērības cienīgu

Rīgas apgabaltiesa uzskatāmi nodemonstrēja, ka ir iespējams no prasības pieteikumā haotiski un samāksloti samudžinātiem prasījuma pamatojumiem noskaidrot būtiskos jautājumus, kas nepieciešami atbildes iegūšanai uz prasīto – piedzīt no Latvijas valsts vairāk nekā 12 miljonus eiro un taisīt juridiski un valodnieciski skaidru spriedumu.

Tas liek atgriezties pie jautājuma par pirmās instances tiesnešu darba kvalitāti un iespējamo atbildību. Iepriekš aprakstītais Tiesnešu ētikas komisijas 2019. gada 12. aprīļa viedoklis blakus emocijām izraisīja arī plašāku diskusiju par to, kad par šiem delikātajiem jautājumiem drīkst sākt runāt. Pašā viedoklī jau bija iezīmēts, ka runāt drīkst arī pirms civillietas pilnīgas nobeigšanas, parasti Augstākajā tiesā, tikai nepārkāpjot pieļaujamās robežas, ja nepastāv stabila faktiskā bāze, un ka dzēlīga un sarkastiska izteiksmes veida izmantošana, izsakoties par tiesu, ir vārda brīvības izmantošanas elements. Tā rak­stīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 23. aprīļa spriedumā lietā "Morice v. France", kurā apkopota judikatūra par advokāta vārda brīvību kontekstā ar tiesībām kritizēt tiesas darbu, tiesu neatkarību un tiesu autoritāti.²² Paldies ētikas komisijai! Diskusijā, norādot uz nepamatotiem pārmetumiem advokātam, izteicās zvērināts advokāts Lauris Liepa,²³ kurš rakstīja: "Atzīstot, ka tiesu sistēma nav perfekta un tiesu un tiesnešu darbā ir nepieciešami uzlabojumi, jāpieņem, ka argumentēta kritika ir viens no labākajiem instrumentiem, kā pievērst juristu un sabiedrības uzmanību nepilnībām un veicināt to drīzāku novēršanu. Nav jāgaida, līdz spēkā stāsies nolēmums lietā, lai aicinātu tiesnešu disciplinārās atbildības institūcijas izvērtēt tiesneša rīcību." Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, atzīmējot, ka demokrātisko kultūru vēl turpinām mācīties, izteicās, ka ir saprotama Tiesnešu ētikas komisijas reakcija: ņemot vērā to, ka liela daļa K. Torgāna kritikas rakstā tiek veltīta tieši Tiesnešu disciplinārkolēģijai, visai atklāti norādot uz tās bezzobainību, kas sistēmiski neveicina tiesas nolēmumu kvalitātes augšanu un negodprātības izskaušanu, arī sekoja minētais Tiesnešu ētikas komisijas "atbildes raksts".²⁴ Viņš, atbalstot Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas advokātu kopsapulcē teikto, aicināja arī citus advokātus izmantot runas brīvību un būt pilsoniski drosmīgiem. Zvērināts advokāts Mārcis Krūmiņš, uzsverot, ka viņa komentāros nav iespējas apskatīt visus samilzušos jautājumus, norādīja uz dažām neskaidrībām Tiesnešu ētikas komisijas viedoklī un aicināja turpināt diskusiju.²⁵

Uzmundrinošās atsauksmes iedrošināja vēlreiz traucēt Tiesnešu ētikas komisiju, kura, kā atceraties, apsolīja izskatīt uz faktiem balstītu un argumentētu informāciju par tiesneša darba trūkumiem. Jau biju sapratis, ka drošības labad biežāk jālieto vārdi "iespējams", "manuprāt", "tas ir tikai viedoklis", jo ir taču iespējams, ka arī profesors neizprot kādas Civillikuma vai Civilprocesa likuma normas jēgu vai izprot to sliktāk par tiesnesi.

Apgabaltiesas spriedums, manuprāt, rāda, ka kļūdas pirmās instances tiesas spriedumā par 12 miljoniem eiro, iespējams, ir tādas, ko nedrīkstētu pieļaut pirmās instances tiesa, kurai it kā tiek izvirzītas zemākas prasības, salīdzinot ar apelācijas un kasācijas instances tiesu.

Apgabaltiesa atzina, ka pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdas izskatāmās lietas apstākļu un pierādījumu izvērtējumā, taču atturējās no atbildētājas rosinātā blakus lēmuma taisīšanas un norādīja, ka tiesnešu darba kvalitāti kopumā vērtē tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, balstoties uz saņemtajām atsauksmēm.

Tā kā tiesnešu darba kvalitāti plānveidīgi vērtē grafikā noteiktā secībā, bet ārpuskārtas vērtēšanu var ierosināt Tiesnešu ētikas komisija, izlēmu vērsties tajā ar iesniegumu. Sagatavoju un tai nosūtīju iesniegumu, kas gan iznāca samērā garš, taču, ja jārunā par konkrētiem pārkāpumiem, tad tādu iznāca diezgan daudz un likās vajadzīgi arī skaidrojumi par to dabu. 2019. gada 21. augusta iesniegumā minētais faktiski sasaucas ar šajā rakstā jau izklāstīto. Šajā iesniegumā Tiesnešu ētikas komisijai izteicu aicinājumu veikt pārbaudi par tajā izklāstītajiem faktiem un apstākļiem, pārkāpuma konstatēšanas gadījumā pēc savas iniciatīvas ierosinot disciplinārlietu pret Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi S. Meliņu par šajā iesniegumā minētajiem ētikas normu pārkāpumiem, vai arī sniegt atzinumu par tiesneses pieļautajiem ētikas normu pārkāpumiem un paziņot man par pieņemto lēmumu likumā noteiktajā termiņā un kārtībā.

Pēc divām nedēļām, 5. septembrī, tika saņemta šā­da Tiesnešu ētikas komisijas priekšsēdētāja vietnieces Dz. Amerikas parakstīta atbilde: "Tiesnešu ētikas komisija saņēma Jūsu 2019. gada 21. augusta iesniegumu, kurā lūdzat izvērtēt, vai Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses S. Meliņas rīcība civillietas Nr. C30453918 izskatīšanā un sprieduma taisīšanā atbilst Tiesnešu ētikas kodeksa normām.

Informējam, ka Tiesnešu ētikas komisija, izvērtējot Jūsu iesniegumā minēto, nekonstatēja pamatu jautājuma apspriešanai par tiesneses S. Meliņas iespējamu ētikas normu pārkāpumu pēc komisijas iniciatīvas. Komisija konstatēja, ka iesniegumā izklāstītie apstākļi nenorāda uz tiesneses iespējamu ētikas normu pārkāpumu, bet skar procesuālus jautājumus, kuru izskatīšana nav Tiesnešu ētikas komisijas kompetencē."

Nav pamata apšaubīt, ka apjomīgo iesniegumu varēja izlasīt pāris stundās, pieņemot, ka gan jau pielikumi apstiprina tajā teikto. Zināmas šaubas rodas par to, vai iesniegums tiešām izvērtēts komisijā kā koleģiālā institūcijā. Pieņemsim, ka komisijas priekšsēdētājas vietniece ir tiesīga runāt komisijas vārdā. Taču visvairāk atbildes vēstulē mulsina apgalvojums, ka iesniegumā rakstītais skar procesuālus jautājumus un nesatur norādījumus uz tiesneses iespējamu ētikas normu pārkāpumu.

Apgalvojums, ka iesniegumā izklāstītie apstākļi skar procesuālus jautājumus, ir lielisks piemērs, kā ignorēt sakarības. Der pat medicīnā. Ja slimnieks sūdzas, ka pulss gandrīz stājas, zinoša medmāsa var mierināt, ka no pulsa apstāšanās nekad neviens nav miris. Nomirt var, ja smadzenes vairs nesaņem skābekli vai ir kādi citi nopietni traucējumi. Visa tiesāšanās jeb, zinātniskāk, civilprocess sastāv no procesuālām darbībām, tostarp sprieduma taisīšana, kuram saskaņā ar Civilprocesa likuma 189. pantu jābūt likumīgam un pamatotam, kā to tālāk izvērš 190. pants. Pie taisnīga un pamatota sprieduma ved pareizā likuma pareiza piemērošana, abu pušu argumentu izvērtēšana, argumentēts sprieduma motīvu izklāsts.

Iesniegumā Tiesnešu ētikas komisijai tika konkrēti norādītas kļūdas, kas liecina par samērā elementāru tiesību normu nepareizu piemērošanu vai, ļaunākā gadījumā, normas jēgas un būtības tendenciozu vai apzināti aplamu iztulkojumu. Konkrētu pierādījumu ignorēšana, līguma teksta sagrozīšana nav procesuāli sīkumi, bet ved pie lietas apstākļiem neatbilstoša, tātad nepamatota sprieduma. Civillikuma 2212., 2223. un 1901. panta nepareiza iztulkošana un kļūdaina atsaukšanās uz 2222. pantu nav uzskatāma par vienīgi procesuālu jautājumu, uz kuru Ētikas komisijai nav vajadzības reaģēt.

Iesniegumā aplūkotais ietver ne tikai procesuālus jautājumus, bet arī jautājumus par to, kā tiesa izšķir materiāli tiesisku prasījumu, cik labticīgi un sekmīgi pilda likuma "Par tiesu varu" 1. pantā noteikto "Tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam", ko izvērš šā likuma 17. pants: "Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību" un "konstatēt faktus, pamatojoties uz tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem".

Iespējams, ka iesniegumā ir pārāk gari citēti Bangaloras Tiesnešu ētikas principi, atgādināts, ka Bangaloras Tiesnešu ētikas principu otrā vērtība noteic, ka objektivitātei ir svarīga nozīme tiesneša amata pienākumu pienācīgai veikšanai. Tā attiecas ne vien uz pašiem lēmumiem, bet arī uz procesu, ar kuru tiek pieņemti lēmumi, savukārt sestā vērtība noteic, ka kompetence un rūpība ir priekšnoteikumi tiesneša amata pienākumu pienācīgai veikšanai.

Turpinot par iesniegumā rakstīto. Varēja, protams, skaidrāk raksturot, cik unikāla ir sprieduma motīvu daļā ietvertā atziņa, ka puses, slēdzot līgumu, ir vienojušās izmantot tos indeksus, kas visprecīzāk atspoguļo izmaksu izmaiņas, ar to tiesnese neapšaubāmi ir atkāpusies no līgumā noteiktā, jo aizstājusi konkrēti noteiktu kritēriju – CSP oficiālos būvniecības izmaksu indeksus resursu pamatgrupām – ar izplūdušu un variantus pieļaujošu kritēriju (sprieduma 30. lpp. 8. rindkopa). Šāda patvaļa bija vajadzīga, ja pamatotu uzņēmēja prasīto miljonu piedziņu no pasūtītāja. Vai šāda rīcība uzskatāma par procesuālu jautājumu, kas neskar ētikas komisiju?

Izlietu ūdeni, ka vēsta paruna, nesasmelsi. Šī sarakste ar ētikas komisiju ir tikai neliela epizode tiesu sistēmas 2019. gada kopainā. No tās var smelties gudrību nākotnē tie juristi, kas mēģinās tiesas kļūdu gadījumā iesaistīt Tiesnešu ētikas komisiju. Gudrība ir šāda: nerakstiet gari un nelieciet daudz pielikumu, jo tas rada iespaidu, ka tik daudz nepilnību vienas civillietas izskatīšanā nevar būt. Iespējams, ka varbūt citā valstī, tikai ne Latvijā. Tikmēr Tiesnešu ētikas komisija pilnveido savu darbu, gatavo jaunu Ētikas kodeksu. Varbūt jauns kodekss sekmēs iesniegumu rūpīgāku izvērtēšanu.

Kopsavilkums par apskatīto civillietu

Šis stāsts tiek pārtraukts brīdī, kad nav vēl zināms Augstākās tiesas nolēmums. Taču tas būs jau zināms tad, kad šis raksts kļūs pieejams lasītājiem. Esmu optimists tādā nozīmē, ka taisnība uzvarēs un Rīgas apgabaltiesas spriedums stāsies spēkā negrozīts.

Taču civillieta ir īpatnēja un droši vien tiks pētīta un komentēta vēl daudzu gadu garumā. Kā jau ievadā teikts, tās būtiskie fakti veido itin vienkāršu ainu: līgums, kas sastādīts pēc FIDIC parauga, ir skaidrs, atbilst Latvijas likumiem un tika atbilstoši izpildīts. Līguma izpildi apēnoja globāla rakstura ekonomiski procesi, kuros pēc straujas ar inflāciju saistītas izaugsmes sekoja krīze un deflācija. Komercdarbība, tostarp būvniecība, vienmēr ir saistīta ar risku. Mainoties situācijai, noslēgts līgums var kļūt apgrūtinošāks vai mazāk izdevīgs vienai no pusēm. Tas mudināja būvuzņēmējus, kas ilgu laiku bija pieraduši strādāt inflācijas, respektīvi cenu kāpuma apstākļos, meklēt ceļus, kā mazināt deflācijas ietekmi uz cerēto ieņēmumu un peļņas apmēriem. Lepnumu par paveikto pārmāca vēlme saņemt vairāk. Tika mēģināts panākt papildu samaksu ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzraudzības padomes palīdzību. Nenostrādāja. Nav pierādījumu, bet no samērā drošiem avotiem zināms, ka tika pārbaudīta arī būvniecības industrijas pārstāvju un lobiju ietekme ministrijās un citās valsts institūcijās.

Tad būvniecības industrijas dziļākajos slāņos dzima ideja izmēģināt tiesas ceļu. Lai sagatavotu prasības pieteikumu, kā var noprast, tika ieguldīti ievērojami līdzekļi, izraudzīti juristi, meklēta teorētiskā bāze, piesaistīti pašmāju un ārzemju speciālisti būvniecībā un statistikā, vākti dokumenti. Tas izvērtās apjomīgā prasības pieteikumā ar 38 pielikumiem vairākos sējumos un tiesvedībā vairāku gadu garumā.

Pārdomājot prasītājas advokātu darbību civillietas izskatīšanas laikā, rodas sajūta, ka viņi nevarēja nesaprast, ka viņu izvirzītie līguma un tiesību normu traktējumi ir samāksloti un nepamatoti. Taču viņi centīgi un ar zināmām aktieru dotībām pildīja sava klienta pasūtījumu. Tas, kādas metodes un cik pārspīlētas tiesību normu un līguma noteikumu interpretācijas būtu ētiski sniegt šādā, atļaušos teikt, bezcerīgā situācijā, ir advokātu ētikas jautājums. Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa 2.2. punktā "Uzticamība un personiskais godīgums" noteikts, ka advokāta personiskā cieņa, godīgums un taisnīgums ir tradicionāls advokāta profesijas nosacījums, kas ir obligāts priekšnoteikums attiecībām, kuras balstās uz uzticēšanos. Turpat teikts, ka advokātam jāatturas no tādas uzvedības vai rīcības, kas var apkaunot viņa profesiju, izsaukt šaubas par viņa cieņu, godīgumu, taisnīgumu un uzticamību. Zināmas šaubas izraisa prasītāju pārstāvošo advokātu rīcības atbilstība šīm prasībām, taču man kā advokātu kolēģijas loceklim laikam jāatturas no konkretizēšanas un jānopūšas, ka tiesa, kuras varā ir arī šādu jautājumu pārredzēšana, nesaskatīja sarkanās līnijas pārkāpumus.

Ekonomikas speciālisti brīdina par iespējamu krīzes atkārtošanos. Šī lieta liks līgumu slēdzējiem rūpīgi izdiskutēt inflācijas vai deflācijas ietekmi uz savstarpējām saistībām. Runājot par būvniecību, ir grūti iedomāties, ka izmaksu koriģēšanai līdzēji varētu izvēlēties nevis būvniecības izmaksu indeksus pamatresursu griezumā vai apkopoti (pavisam), bet gan kādus citus kritērijus. Ja netiks būvēta unikāla būve, tad varētu vienoties par indeksiem atsevišķai būvju grupai: noliktavām, dzīvojamajām ēkām, veikaliem vai kam citam, kuru indeksi tiek aprēķināti CSP. Taču apšaubāmi, ka puses vienosies par kaut ko tik maz saistītu ar būvniecības izmaksām kā ūdens līmeņa svārstības Daugavā pie Vanšu tilta.

Nonākam pie virsraksta intrigas – pret ko tad bija šī garā tiesāšanās? Atbilde izskanēja procesa gaitā vairākas reizes, bet tā nevarēja izraisīt sen jau no civilprocesa normām izsvītrotās sekas, proti, neīstās puses aizstāšanu ar īsto vaininieku. Civilprocesa likums nosaka: ja atbildētājs, izrādās, nav atbildīgs par kādiem zaudējumiem vai kaitējumu, tad prasība ir noraidāma. Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecībā notikušo maksājumu izmaiņu vaininiece un stāsta virsrakstā ar burtu D apzīmēta ir deflācija, protams, ar mazo burtu. Tāpat kā Temīda tā ir bezķermeniska parādība, varbūt pat ar skaidrāk redzamu darbību un sekām. Pret to nevar celt prasību un to nevar saukt uz tiesu. Kļūda ir tās vietā par atbildīgo uzskatīt Kultūras ministriju (KM).

Ja vēlaties kaut ko darīt taisnīguma stiprināšanai, tad neuzskatīšu par manu autortiesību aizskārumu, ja mana stāsta virsrakstu pārsvītrosit un vietā ierakstīsit "Tiesāšanās pret deflāciju" un iekavās liksit (bezjēdzīga).

Secinājumi un ierosinājumi

1. Tāpat kā no ūdens piliena daudz var uzzināt par ūdeni veselā jūrā, no vienas tiesu lietas var gūt informāciju par tiesu darba problēmām kopumā. Šajā stāstā aprakstītais nemaina pārliecību, ka lielum lielais tiesnešu vairākums godīgi un kvalitatīvi veic uzticētos grūtos pienākumus. Diemžēl socioloģiskās aptaujas rāda, ka tiesu prestižs ir zems. Daudz kas tiek darīts prestiža celšanai, attīstot komunikāciju ar sabiedrību, skaidrojot tiesu nolēmumus u.c. Taču atziņa, ka karote darvas var sabojāt mucu medus, joprojām apstiprinās. Kamēr laiku pa laikam sabiedrībai kļūs zināmi atsevišķi skandalozi spriedumi, nav lielu cerību, ka uzticība tiesu varai no 40 procentu līmeņa celsies uz augšu. Ne tādēļ, ka kļūdas izslēgt pilnībā nav iespējams, bet gan tādēļ, ka nav jūtama tiesu varas adekvāta nosodoša un uz kļūdu cēloņu analīzi vērsta reakcija. Godīgo tiesnešu vairākums joprojām uzskata, ka pietiek ar to, ka viņi paši strādā kvalitatīvi, bet par citu darbu viņiem neklājas izteikties.

2. Tiesu sistēma kopumā ir izveidojusi cietoksni, pār kuru pacelts tiesnešu neatkarības karogs. Informācija par tiesu praktisko darbību tiek dota skopi – vai nu optimistisku gada pārskatu veidā, vai dozētā anonimizētu spriedumu veidā, vai caur mazu lodziņu (neaizcērtot vairs durvis deguna priekšā) tiesnešu palīgu vai PR amatpersonu paziņojumu veidā. Plašāk pieejamos preses izdevumos (neskaitot "Augstākās Tiesas Biļetenu") rakstošus tiesnešus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Pat unikāli pirmajā grāmatā par tiesas un mediju komunikāciju tiesneši autoru kopumā izrādījās mazākumā. Nu jau ir pierasts, ka svētku dienās pie mājām ir ne tikai valsts karogs, bet arī Eiropas Savienības, Rīgas vai kāds cits karogs. Vai nebūtu laiks arī virs tiesu sistēmas cietokšņa izkārt vēl kādu karogu, piemēram, ilgtspējīgas komunikācijas ar sabiedrību vai tiesu atvērtības dialogam karogu?

3. Pozitīvi būtu vērtējama tieši Tiesnešu ētikas komisijas iesaistīšanās sabiedrības izglītošanas un tiesiskuma izpratnes veicināšanā. Taču pirmā ilgākā laikā komisijas publiskā uzstāšanās "Jurista Vārdā" vairāk izskatījās kā mēģinājums pieklusināt tos, kas ceļ trauksmi par konkrētiem grūti izskaidrojamiem tiesu nolēmumiem. Nav vajadzības gari skaidrot, kāpēc Tiesnešu ētikas komisija ir nosodījusi tiesneša braukšanu ar automašīnu alkohola reibumā vai pārmērīgu valdonīgumu, vadot tiesas sēdi. Turpretim, ja runas sākas par elementāru Civillikuma normu neievērošanu, problēma tiek kvalificēta kā procesuālas dabas jautājums, kuru analizēt vai skaidrot neesot komisijas kompetencē.

4. Svarīga loma tiesu darbā ir zvērinātiem advokātiem. Arī tiem tāpat kā tiesnešiem ir dotas plašas tiesības, liela neatkarība un arī uzlikti daudzi pienākumi. Konkrētu lietu izskatīšanā atsevišķi advokāti nereti balansē uz godīguma un taisnīguma robežas vai pat pārkāpj šo robežu. Par to runā reti, un tas būtu atsevišķi apskatāms citā publikācijā. Liekas, ka advokātu darbā vislielākā vērība tiek veltīta Latvijas zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa 9. punk­tā noteiktajam: pret savas profesijas kolēģiem advokātam jāizturas ar vislielāko cieņu, pieklājību un godīgumu, veidojot labas attiecības ar kolēģiem. Vai tas liedz korekti un argumentēti norādīt par gadījumiem, kad rodas šaubas, vai advokāta rīcība atbilst minētā kodeksa ievadā norādītajam mērķim – sargāt un stiprināt advokāta profesijas nozīmi tiesiskuma un taisnīguma nodrošināšanā, sekmēt advokāta tiesību un pienākumu godprātīgu un kvalificētu īstenošanu?

5. Nepieciešams attīstīt arī pētījumus civilprocesa pilnveidošanas virzienā, piemēram, attiecībā uz tiesnešu iespējām pārtraukt darbības, kas vērstas uz nevajadzīgu par pierādījumiem dēvētu dokumentu pievienošanu lietas materiāliem, reaģēt uz procesa novilcināšanu, neskaitāmiem jautājumiem, ko puses pārstāvis vēlas saprast, par tiesas nepieaicinātu ekspertu atzinumu vērtēšanu, taisnības teikšanas pienākumu, trauksmes cēlēju signālu ceļu līdz atbilstošai reakcijai utt. Protams, uz visiem šādiem jautājumiem atbildes vispārīgu norādījumu veidā jau ir Civilprocesa likumā, Trauksmes celšanas un citos likumos, taču judikatūras veidošanai ir svarīgi analizēt konkrētus piemērus.

P.S. Uz brīdi, kad man vēl ir iespēja iedrukāt informāciju šajā rakstā, ziņu par Augstākās tiesas nolēmumu aplūkotajā lietā vēl nebija. Trešais cēliens norit aiz slēgtām durvīm.

Noslēgumā viens aforisms no teātra kritiķu pieredzes: "Ja vēlies, lai tevi uzslavē par objektīvu recenziju, uzraksti cildinošu apskatu."

Uz komplimentiem neceru.

Rīgā 2020. gada 10. aprīlī