Starp visām aizvadītajā nedēļā pieredzētajām sabiedriski politiskās dzīves turbulentajām norisēm sevišķu uzmanību pelna Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā 16.–17. maijā notikušais Eiropas Padomes (EP) dalībvalstu samits, kas ceturto reizi organizācijas darbības vēsturē pulcināja valstu vadītājus uz diskusijām par demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas nosargāšanu Eiropas kontinentā.
Latvijai samits ir divkārši nozīmīgs tālab, ka valstu rotācijas kārtībā pēc teju 23 gadiem Latvija atkal pārņēmusi prezidentūras, kas ilgs no 17. maija līdz 15. novembrim, pienākumus EP Ministru komitejā. Pirmoreiz prezidentūru EP Ministru komitejā Latvija pārņēma 2000. gada 9. novembrī, turklāt jāatzīmē, ka visnotaļ paradoksālā kārtā daži no uzdevumiem, kam prezidentūras laikā Latvija tolaik apņēmās pievērst uzmanību, bija saistīti gan ar Krievijas Federācijas un Čečenijas Republikas konflikta šķetināšanu un atbalsta sniegšanu likuma varas un cilvēktiesību atjaunošanai, gan ar Baltkrievijas parlamenta vēlēšanām, izsakot cerību, lai vismaz prezidenta vēlēšanas būtu "patiesi brīvas un taisnīgas". Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem sekmīgais prezidentūras laiks EP tuvināja Latvijas integrāciju Eiropas Savienības un NATO valstu kopienā, bet šodien Latvija sevi jau ir apliecinājusi kā uzticamu un spējīgu partneri starptautiskajā arēnā.
EP darbības pamatā liktā atziņa par tiekšanos pēc miera, kas balstītos taisnīgumā un starptautiskā sadarbībā un kas ir vitāla nepieciešamība demokrātiskas civilizācijas saglabāšanai, savu nozīmi un būtiskumu nav zaudējusi arī šodien – laikā, kad piecpadsmito mēnesi Ukrainā turpinās Krievijas īstenotais brutālais karš.
Tamdēļ Latvijas prezidentūras fokuss būs pievērsts jautājumam par agresora saukšanu pie atbildības par kara noziegumiem, izmantojot EP instrumentārijā pieejamos resursus. Šajā ziņā svarīga ir EP dalībvalstu līderu panāktā vienošanās par Krievijas agresijas radīto zaudējumu reģistra izveidi, kam šobrīd jau pievienojušās 44 EP dalībvalstis un Eiropas Savienība, kā arī ASV un Japāna. Reģistra funkcionalitāte ļaus fiksēt Ukrainai, tās infrastruktūrai un iedzīvotājiem radīto kaitējumu un kalpos kā pierādījumu un informācijas krātuve nākamajiem soļiem, lai nodrošinātu pilnu reparāciju izmaksu. Paredzams, ka Latvija varētu veicināt arī plašākas diskusijas par Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska piedāvāto "miera formulu".
Pievēršoties mūsu cilvēktiesību aizsardzības jautājumiem, turpmākās prezidentūras laikā vērtējamais jautājums, kas svarīgs gan iedzīvotājiem, gan tiesību praktiķiem, saistīts ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildi. Praktiski tas ne tikai daudz vairāk attiecināms uz valsts pienākumu iesniedzējiem izmaksāt piespriestās kompensācijas, bet arī saistāms ar to, vai personai vēlāk ir pieejamas jēgpilnas iespējas panākt attiecīga Latvijā notikuša civilprocesa vai kriminālprocesa atjaunošanu. Domājams, ka šajā ziņā Latvijā vēl ir jāveic uzlabojami, par ko liecina nereti vērojamās indikācijas un formālā argumentācija – atteikšanās atjaunot Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma pamatā esošo nacionālo procedūru. Protams, būtu svarīgi arī apsvērt tās reāli īstenojamās darbības, lai jau preventīvi novērstu, ka nacionālajos procesos tiek pieļauti tik būtiski personas tiesību aizskārumi, kas vēlāk kalpotu par pamatu lietas nonākšanai Strasbūrā.
Jācer, ka prezidentūras laikā uzmanība tiks veltīta arī EP ģenerālsekretāra ziņojumam par demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu, kas publicēts šī mēneša sākumā. Latvijas kontekstā daļa no EP fiksētajiem trūkumiem sasaucas ar tiesībsarga ziņojumā par 2022. gadu identificētajiem cilvēktiesību aizsardzības un nodrošināšanas ierobežojumu riskiem veselības aprūpes, juridiskās palīdzības pieejamības, darba drošības un sociālās palīdzības jomās. Vienlaikus EP pievērsusies arī uz mūžu ieslodzīto personu tiesībām. Tiesībsargs šajā jautājumā rosinājis uzlabot uz mūžu notiesāto soda izciešanas apstākļus, veicinot soda izpildes efektivitāti, kas savukārt atbilst EP nostādnei, kas pieprasa nodrošināt iespējas panākt gan de facto, gan de iure turpmākas soda izciešanas pārskatīšanu.
Iespējams, ka turpmākās prezidentūras pusgads varētu kalpot arī kā labs pamudinājums atsvabināties no dažādiem ideoloģiskajiem naratīviem un juridiskā plaknē izvērtēt EP Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā dēvētās Stambulas konvencijas) ratificēšanu, uz ko aicinājusi gan EP, gan tiesībsargs. Kamēr nacionālā līmenī konsenss par šī dokumenta ratifikāciju nav rasts, jāatgādina, ka Eiropas Komisija jau šopavasar nāca klajā ar direktīvas priekšlikumu, kas būtu vērsta uz vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu.