Atsaucoties uz aicinājumu sagatavot publikāciju, kas veltīta jautājumiem par lietas iztiesāšanas veida izvēli kriminālprocesā, ar to saprotot iespējamo mutvārdu vai hipotētisku rakstveida modalitāšu izraudzīšanos, autoram sākotnēji pat nešķita, ka tamlīdzīgas atbildes meklējumi varētu būt tik liels izaicinājums. Savlaicīgi uzsākot darbu pie visnotaļ ierobežota apjoma publikācijas, drīz tapa skaidrs, ka šo uzdevumu nav iespējams paveikt bez pietiekami padziļinātas pievēršanās ne tikai šīs specifiskās tēmas vēsturiskajiem aspektiem, bet arī bez ielūkošanās atsevišķās starpdisciplinārās nozarēs. Vairāk vai mazāk sekmīgi šis uzdevums tika paveikts "Jurista Vārda" tīmekļa platformā "Domnīca" vairākās daļās publicējot plašāku pētījuma versiju,1 tādējādi šeit atlicinot vietu vien dažiem rezumējošiem secinājumiem.
Kriminālprocesuālajā noregulējumā un nu jau arī doktrināros izklāstos izraudzītais apzīmējums tiesvedības norises formas "rakstveida process" veidolā jau pats par sevi izraisa zināmus iebildumus, jo gan vēsturiskā, gan teorētiskā izpratnē tam vismaz iepriekš ticis piedēvēts pavisam cits raksturs un būtība. Citiem vārdiem – rakstiskums jeb rakstveida process jēdziena plašākajā izteiksmē ir viena no neatņemami būtiskākajām inkvizitoriālā kriminālprocesa pazīmēm. Kriminālprocesa doktrīnā, raksturojot šo procesa formu, tā tikusi interpretēta divējādi: a) kā autoritātes principa izpausme, kas saistīta ar publiskās un valsts varas koncentrācijas attīstības elementiem; b) kā reakcija uz turbulentām sabiedriski politiskajām situācijām un/vai īpaši izteiktu kriminogēnās situācijas saasināšanos.2 Proti, abos gadījumos inkvizitoriālā procesa forma tika uzskatīta par īpaši piemērotu instrumentu, lai materializētu aicinājumu pēc ātras, stingras un efektīvas krimināltiesiskās cīņas.3 Tādējādi vēsturiskajās kriminālprocesa modalitātēs, pieaugot tiesību un juridisko konstrukciju sarežģītībai, ir vērojama konsekventa tiekšanās tiesas procesā arvien vairāk nostiprināt rakstiskuma elementus.4 Savukārt tas savā konsekvencē izraisa tiesvedības atklātības jeb publiskuma ierobežošanu – sākot no minimālām atkāpēm un turpinot ar pilnīgu tiesvedības pušu jeb procesuālo oponentu izslēgšanu no tiešas iesaistes nolēmuma pieņemšanas procedūrā.
Šim elementam iegūstot arvien ievērojamāku lomu kriminālprocesā, tika uzsvērts, ka tas faktiski izslēdz kontradiktorisku (tātad – akuzatoriālu) jeb apstrīdēt spējošu pierādījumu pārbaudes procedūru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes