Ingrīda Labucka ir absolvējusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Sākusi darba gaitas kā izmeklētāja, vēlāk bijusi Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese, viņai ir arī darba pieredze advokatūrā. Tieslietu ministre (1998–1999), atkārtoti (2000–2002), Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnese (2004–2020). Līdz šim "Jurista Vārdā" I. Labucka ir publicējusi sešus rakstus, piecas intervijas un vairākus viedokļus. Pirmais raksts – 2002. gadā. Visas publikācijas pieejamas Autoru katalogā juristavards.lv.
Ko jums izdevās paveikt tieslietu ministres amatā, un kādas bija ieceres, kas netika realizētas?
Tieslietu ministres amats ir bijis viens no saistošākajiem posmiem manā dzīvē. Tā kā 1999. gadā Latvija saņēma ielūgumu uzsākt iestāšanās sarunas dalībai Eiropas Savienībā, viss darbs tika pakārtots šim virsuzdevumam. Tieslietu ministrijas pārziņā bija tādi uzdevumi kā likumdošanas harmonizēšana, tiesu neatkarības stiprināšana, pretkorupcijas politika, sabiedrības integrācija un valodas politika, naturalizācijas process. Tas, protams, ir nepilnīgs uzskaitījums, jāmin arī cietumu sistēma, probācijas dienesta izveide, valsts zemes dienests, reliģijas lietas. Gribētu atgādināt, ka tolaik ministrijā strādāja ap 100 darbinieku, ieskaitot tehnisko personālu, un viņiem, kā arī mana biroja cilvēkiem gribētu pateikt paldies par sadarbību, entuziasmu un nesavtību, jo veicamo darbu apjoms bija milzīgs un kopā strādājām garas stundas.
Tagad, kad pagājuši jau 20 gadi, liekas, ka katra diena bija svarīga, tomēr, ja jānosauc dažas lietas, būtu jāpiemin Satversmes grozījumi dalībai Eiropas Savienībā, tiesu datorizācija un tiesu namu pārbūve un modernizācija, tiesnešu apmācība, jo īpaši Eiropas tiesībās un cilvēktiesībās. Vēl – jaunais Kriminālprocesa likums, sabiedrības integrācijas fonds, tika likti pamati Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveidei. Daudz laika pavadīju Briselē, aizstāvot Latvijas pozīcijas, jo īpaši sabiedrības integrācijas un valodas jautājumos, kā arī jautājumos par tiesu neatkarību un cīņu ar korupciju. Sarunu process dalībai Eiropas Savienībā veiksmīgi tika pabeigts 2002. gada decembrī, tas ir tā laika valdības, tostarp Tieslietu ministrijas, nopelns.
Nerealizēta iecere: jaunais tiesu varas likums, ko bija sagatavojusi darba grupa manā vadībā. Šī likumprojekta ass bija spēcīga un neatkarīga Tieslietu padome. Diemžēl tolaik šai iecerei nebija gatava ne tiesu sistēma, ne politiķi.
Lūdzu, dalieties ar pieredzi un atziņām, kuras esat guvusi kā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnese!
Luksemburgā pavadīju un strādāju 16 gadus. Mana galvenā atziņa – tiesneša darbs ir interesantākais un atbildīgākais jurista karjerā. Izskatāmo jautājumu klāsts ir milzīgs, sākot ar civildienestu, intelektuālo īpašumu, tad, protams, konkurences tiesību pārkāpumi, valsts atbalsta jautājumi un daudzi citi. Tas nozīmē, ka tiesas spriešana ir arī nepārtraukta jaunu zināšanu apguve.
Kā jūs vērtējat pārmaiņas Latvijas tieslietu un tiesu sistēmā pēdējos desmit gados?
Tieslietu sistēma nekad un nevienā valstī nav ideāla. Tiesu spriež tiesneši, mēs visi esam tikai cilvēki. Tomēr progress Latvijā ir ievērojams. Jāturpina darbs pie kvalitatīvas mācību programmas izveides, ņemot vērā mūsdienu izaicinājumus, kad mēs tik daudz runājam par vidi, mākslīgo intelektu, datu aizsardzību un daudzām citām jaunām jomām.
Kā jūs vērtējat "Jurista Vārda" lomu juridiskās domu apmaiņas procesā?
Uzskatu, ka izdevuma lomu juridiskās domas attīstībā ir grūti pārvērtēt. Vēlos uzsvērt – ikvienam Latvijas juristam noteikti būtu jāseko līdzi žurnāla publikācijām. Paldies "Jurista Vārdam", ka esat mani aicinājuši sniegt atbildes šajā sadaļā.
Kāpēc jūs izvēlējāties kļūt par juristi? Vai bija padomā arī citas iespējamās profesijas?
Mācoties vidusskolā, sapratu, ka mani profilējošie priekšmeti un arī interese ir vēsture, literatūra, filozofija. Vienmēr esmu bijusi arī sabiedriski aktīva. Ļoti interesēja arī diplomātija, tomēr tolaik tad būtu jāmācās Maskavā, ko nevēlējos. Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte bija likumsakarīga izvēle. Man nekad nav bijis šaubu par izvēlēto profesiju, jo juristam ir tik daudz iespēju pašrealizēties kā nevienā citā profesijā.
Kas dzīvē ir svarīgākais – ģimene, amati, ietekme, varbūt – nauda? Vai piekrītat E.M. Remarka atziņai: nauda nedara laimīgu, bet tā ārkārtīgi nomierina?
Ģimene vienmēr bijusi manas dzīves svarīgākā ass, atbalsts, iedvesmas avots. Manuprāt, harmonija dzīvē un arī karjera nav iespējama bez tuvāko atbalsta. Mūsu ģimenes saites paaudzēs ir bijušas ļoti ciešas. Liels paldies maniem vecākiem un vecvecākiem, kuri nu jau visi ir aizsaulē. Viņi bija man līdzās gan priekos, gan arī bēdās. Bez viņu atbalsta un beznosacījumu mīlestības, jo īpaši bērnu un mazbērnu audzināšanā, iespējams, daudz kas netiktu sasniegts.
Par naudu. Ir jau vien jāpiekrīt Remarka atziņai. Nauda dod arī neatkarības un brīvības sajūtu. Man bija svarīgi nodrošināt cieņpilnu mūža nogali vecākiem, kuru pensija nesedza pat pusi no vajadzībām. Man ir svarīga manu bērnu, mazbērnu izglītība un veselība. Tādējādi varētu teikt, ka finansiālā stabilitāte ir tik tiešām nozīmīga.