ŽURNĀLS Redaktora sleja

Pie lasītājiem dodas žurnāls, kas veltīts profesoram Dītriham Andrejam Lēberam, kuram šī gada sākumā ar konferenci Rīgas pilī tika atzīmēta simts gadu jubileja. Šis izcilais Rīgā dzimušais vācbaltu tiesībzinātnieks savu akadēmisko darbību attīstīja Rietumu pasaulē, vienlaikus neaizmirsdams dzimteni – tobrīd PSRS okupēto Latviju, kopā ar vairākiem citiem starptautisko tiesību speciālistiem nepārtraukti pētīdams Baltijas valstu prettiesiskās okupācijas un aneksijas juridiskos aspektus un atgādinot tos starptautiskajai sabiedrībai. Tieši D.A. Lēbers aktīvi sniedza juridisko palīdzību baltiešu trimdas organizācijām, kas cīnījās par to, lai brīvās pasaules politiķi attiecībās ar PSRS "nepiever acis" uz padomju režīma pakļauto tautu likteņiem un nerīkotos pretēji starptautisko tiesību normām.

Divi spilgtākie apliecinājumi D.A. Lēbera darbībai, kas guva starptautisku rezonansi: viņa 1968. gadā izstrādātais atzinums par Baltijas valstu zeltu, kas pirms okupācijas bija noguldīts Anglijas bankā un par kura izmantošanu vēlāk vienojās Lielbritānijas un PSRS valdības (atzinums tika nosūtīts britu parlamentam, bet pēc neatkarības atjaunošanas Lielbritānija atzina, ka pārkāpusi starptautiskās tiesības un izmaksāja Baltijas valstīm kompensāciju); D.A. Lēbera ieguldījums Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) un Pasaules baltiešu apvienības (PBA) memorandā, kas 1973. gadā tika iesniegts Eiropas Drošības un sadarbības apspriedei (EDSA), kuras viens no uzdevumiem bija apstiprināt pēc Otrā pasaules kara izveidojušās Eiropas valstu robežas (baltiešu memoranda ietekmē ASV un arī citas Rietumvalstis atkārtoti deklarēja, ka tās neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju).¹

Ļoti būtisks bija D.A. Lēbera zinātniskais un praktiskais ieguldījums arī Latvijas neatkarības atgūšanas procesos: tieši viņš un viņa zinātniskās skolas sekotājs Egils Levits palīdzēja Latvijas juristiem saprast starptautisko un konstitucionālo tiesību aspektus, kas bija būtiski, rakstot Neatkarības deklarāciju un izstrādājot valsts kontinuitātes doktrīnu, uz kuras pamata valsts 1990.–1991. gadā atguva neatkarību kā 1918. gadā dibinātā Latvijas Republika, nevis jauna, no PSRS atdalījusies teritorija. No šī koncepta izrietēja gan pilsoņu kopuma un teritorijas noteikšana, gan Latvijas starptautiskās saistības un attiecības, gan Satversmes darbības un visas tiesiskās sistēmas atjaunošana utt.

Latvijas juristu saimei ir svarīgi neaizmirst šādu spilgtu personību ieguldījumu Latvijas tiesiskajā sistēmā, jo bez tā mūsu valsts konstitucionālā iekārta un varbūt pat valsts liktenis varēja būt pilnīgi citāds.

D.A. Lēbera piemērs nenoliedzami liek domāt par to, cik nozīmīgs var izrādīties atsevišķu spilgtu personību un konkrētu iniciatīvu ieguldījums tiesiskas un demokrātiskas valsts attīstības procesos. Šāda personība mūsdienu Latvijā noteikti ir Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks, kurš jau 20 gadus rīko tiesībpolitiskus seminārus, uz domu apmaiņu par Latvijas tiesiskajai sistēmai aktuāliem jautājumiem neformālas "prāta vētras" atmosfērā pulcinot gan likumdevēja, gan izpildvaras, gan tiesu varas pārstāvjus.

Pateicoties A. Dravnieka rīkotajiem semināriem, daudziem ir izdevies gūt izpratni par tiesiskas un demokrātiskas valsts darbības mehānismiem, šo gadu gaitā ir būtiski uz labo pusi mainījusies tiesību piemērošana, Latvijas juristi ir uzzinājuši par vispārējiem tiesību principiem, kopīgi analizējuši Satversmes "pamatnormu" un vienojušies par Satversmes negrozāmā kodola izpratni, diskutējuši par valsts pārvaldes un tiesu varas problēmām un nepieciešamām reformām utt. Ikgadējais konstitucionālo tiesību seminārs ir arī unikāls sava formāta ziņā, kas ļauj ģenerēt idejas, kuru radīšanai formālām darba grupām būtu nepieciešami daudz lielāki resursi un ilgāks laiks, vai arī, iespējams, pie rezultāta vispār nevarētu nonākt. Kādu daļu no šīm idejām semināra dalībniekiem noteikti izdodas vēlāk arī īstenot savas darbības sfērā. Šajā žurnālā publicējam pārskatu par kārtējā konstitucionālās tiesībpolitikas semināra norisi šī gada jūlija pēdējā nedēļā.

Atliek vēlēt – lai Latvijas tiesiskajā sistēmā aizvien rodas un darbojas šādas personības kā D.A. Lēbers un A. Dravnieks!