ŽURNĀLS Viedoklis

Pēdējo nedēļu laikā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta Latvijas kredītiestāžu izsniegto mājokļu iegādes aizdevumu, tautā sauktu arī par hipotekārajiem kredītiem, sadārdzinājumam. Daudzos draugu un ģimenes pasākumos, kā arī darba kolēģu pusdienu pauzēs diskusijas par EURIBOR likmēm un nākotnes prognozēm ir kļuvušas teju par galveno sarunu aktualitāti. Savukārt portālā manabalss.lv jau ir savākts nepieciešamais balsu skaits, lai Saeimā iesniegtu likumprojektu par iepriekš izsniegto kredītu EURIBOR likmju iesaldēšanu.

Abstrahējoties no paša likumprojekta saturiskajām niansēm, minētajā diskusijā mani visvairāk uztrauc dažādu viedokļu līderu vienbalsīgi un kā neapgāžama patiesība paustais, ka iepriekš izsniegto kredītiestāžu aizdevumu procentus Saeima neesot tiesīga mainīt. Piemēram, Latvijas Bankas pārstāve ir norādījusi, ka "mainīt līguma nosacījumus pēc līguma noslēgšanas, tas būtu kā mainīt spēles noteikumus tad, kad spēle sen jau notiek (..)". Lai cik tas absurdi neliktos, arī kredītņēmēju interešu organizācija – Latvijas kredītņēmēju apvienība pauž līdzīgu viedokli. Proti, ka "neviens, visticamāk, arī valsts, nevar iejaukties šajās līgumattiecībās, līdz ar to tikai un vienīgi pats kredīta devējs jeb banka vai kāds cits hipotekārais kreditors var pieņemt lēmumu pārskatīt procentu likmes". Visbeidzot Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja biedrs Artūrs Butāns uzskata, ka ""Euribor" likmes piemērošanā diskusiju objekts varētu būt par to, vai viņu piemērot vai nepiemērot jaunajiem līgumiem, proti, tiem, ko slēdz šobrīd, bet ne pie tādas situācijas, ka tas tiek piemērots visiem, kas ir jau iepriekš līgumā fiksējuši likmes".¹

Kopš 2010. gada, kad padziļināti kā jurists pievērsos iepriekš noslēgtu līgumu ietekmēšanas nosacījumu izpētei, par minēto tēmu esmu sarakstījis vairākas publikācijas, sniedzis atzinumus un viedokļus gan privātajā sektorā, gan arī valsts pārvaldes iestādēm un tiesām. Tādēļ uzdrīkstēšos paust atšķirīgu viedokli par Saeimas tiesībām iesaistīties iepriekš noslēgtu hipotekāro kredītu līgumu procentu regulēšanā.

Visupirms atzīmējams, ka tiesiskā un demokrātiskā valstī nav tāda principa kā sporta spēlēs, ka valsts jeb sabiedrība nedrīkstētu uzsākta čempionāta vai sporta spēles turpmāko norisi aizvadīt pēc citiem noteikumiem. Līdzībās izsakoties – aizliegts ir mainīt jau izspēlēto spēļu rezultātus, bet ne turpmāko spēles norisi. Tas nozīmē, ka tiesiskā valstī atpakaļejoša spēka aizlieguma princips neļauj no bankām atprasīt vai uz pagātni iesaldēt tām jau pārskaitītus kredīta maksājumus, piemēram, 2023. gada jūnijā veiktos kredīta maksājumus. Tomēr nav tāda universāla principa, kas aizliegtu Saeimai aprobežot kredīta procentu apmēru uz nākotni, neatkarīgi no tā, vai kredīta līgums ir parakstīts aizvakar vai pirms pieciem gadiem. Tas ir arī loģiski, jo atšķirībā no sporta spēlēm, kas vidēji ilgst līdz pusotrai stundai, vai sporta čempionātiem, kurā rekordists ir aptuveni mēnesi ilgušais FIFA pasaules kauss futbolā, ar likumiem tiek regulēti sabiedrībai daudz nozīmīgāki un ilgstošāki procesi. Piemēram, hipotekārie kredīti tiek izsniegti uz divdesmit un pat trīsdesmit gadiem, ietekmējot veselu sabiedrības paaudžu finansiālo stabilitāti, kā arī visas valsts attīstību. Ar to es vēlos pateikt, ka no tiesību viedokļa nepastāv pirmšķietami juridiski šķēršļi, kas kavētu Saeimu iepriekš noslēgtu aizdevumu līgumu procentu pārskatīšanā uz nākotni.

Daudz diskutablāks aspekts iepriekš izsniegto kredītu procentu iesaldēšanas izvērtēšanā būs iespējamais kredītiestāžu tiesiskās paļāvības aizskārums. Kredītiestādes, visticamāk, atsauksies uz tiesību normu paredzamību, kas bija spēkā kredītu izsniegšanas laikā un nekādā veidā neierobežoja kredītiestādes noteikt kredīta procentu likmes lielumu un uzbūvi visā kredītu atmaksas termiņā. Tāpat kredītiestāžu nolīgtie eksperti un finanšu nozares lobiji varētu argumentēt, ka pielīgtās procentu likmes ir jāvērtē ilgtermiņā, tās nav iespējams aplūkot atrauti no ekonomikas attīstības cikliem, ka kredītiestādes jau sākotnēji bija ierēķinājušas EURIBOR likmes pieaugumu u.tml. Minētajā sakarā mans galvenais ieteikums tomēr būtu ne tikai rūpīgi pārbaudīt kā neapgāžamus prezentētos komercbanku finanšu datus, bet arī nekautrējoties pieprasīt papildu informāciju un skrupulozi pārliecināties, vai un kādi zaudējumi varētu rasties kredītiestādēm procentu griestu noteikšanas rezultātā. Negūtā peļņa procentu ienākumu aprobežojuma dēļ pati par sevi vien netiek uzskatīta par tiesiskās paļāvības aizsardzības objektu un tādējādi nevar kavēt likumprojekta pieņemšanu. Daudz būtiskāk ir noskaidrot, kāds ir kredītiestāžu faktiskais uzņēmējdarbības modelis kredītu izsniegšanā un vai tām procentu likmju iesaldēšanas dēļ var rasties nenosedzami zaudējumi (piemēram, vai un kādā apmērā kredītiestādes aizņemas finanšu tirgos naudas līdzekļus pēc šodienas procentu likmēm, kas tiek izmantoti jau iepriekš izsniegto kredītu pārfinansēšanai).

Kā izriet no tiesu prakses, lai atzītu, ka iejaukšanās iepriekš noslēgtās līgumattiecībās ir bijusi nesamērīga, ir nepieciešams konstatēt būtisku kaitējumu, kas likuma adresātam nav ļāvis gūt saprātīgu peļņu. Vienlaikus gan ir vērā ņemamas arī pārējās sabiedrības intereses, kuru aizsardzības dēļ ierobežojumi var tikt noteikti. Piemēram, vēl šogad pavasarī Satversmes tiesa noraidīja koģenerācijas stacijas īpašnieka prasību pret valsti par tādas likuma normas atcelšanu, kas neļaujot uzņēmējam gūt sākotnēji apsolīto saprātīgo peļņu par uzcenotas elektroenerģijas pārdošanu divdesmit gadu garumā. Minētajā situācijā uzņēmējam tika dotas daudz konkrētākas garantijas nekā kredītiestādēm – Ministru kabineta noteikumos sākotnēji bija noteikts elektroenerģijas obligātā iepirkuma atbalsts divdesmit gadu garumā, kurš vēlāk tika par pusi laika samazināts.²

Papildus arī jāatceras, ka, gadījumā, ja tiks pieņemti grozījumi EURIBOR likmes iesaldēšanā jau izsniegtajiem kredītiem, tas nebūs nekas unikāls vai ārkārtējs. Līdz šim Saeima vairākkārt ir ietekmējusi jau iepriekš noslēgtu līgumu izpildi uz nākotni. Piemēram, pavisam nesen tika pieņemts jauns Dzīvojamo telpu īres likums, kurš mainīja termiņus iepriekš noslēgtiem ilgtermiņa īres līgumiem, kā arī neatkarīgi no tā, kad tika noslēgti īres līgumi, nekavējoši uzlika jaunus pienākumus un tiesības gan izīrētājiem, gan īrniekiem.³ Tāpat Saeima ir jau pieņēmusi normatīvos aktus, kas saistīti ar iepriekš noslēgto līgumu procentu samaksas ierobežojumu. Tā 2014. gadā Saeima noteica nekavējošu un pilnīgu aizliegumu ar "Parex bankas" bijušajiem īpašniekiem saistītām personām turpināt saņemt procentu maksājumus, kas izrietēja no vairākus gadus seniem aizdevuma līgumiem.⁴ Minētais likums divreiz tika nesekmīgi apstrīdēts Satversmes tiesā, kas atzina Saeimas tiesības iejaukties iepriekš noslēgtās tiesiskajās attiecībās sabiedrības interešu vārdā un pilnībā apturēt procentu maksājumus. Savukārt iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā 2009. gadā Saeima iedzīvotāju nopelnītos banku noguldījumu procentus aplika ar kapitāla pieauguma nodokli pat tajā gadījumā, ja noguldījuma procenti bija uzkrāti vēl pirms grozījumu veikšanas likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli".⁵ Tādējādi Saeimas līdzšinējā pieredze ar iepriekš noslēgtu līgumu pārregulēšanu ir pietiekami plaša un tikai sakāpinātais emocionālais fons, kā arī līgumu ekonomiskā uzbūve atšķir hipotekāro kredītu procentu likmju iesaldēšanu no iepriekš minētajām situācijām.

Rezumējot norādīto, ja Saeimas deputātiem tik tiešām pastāv neviltota politiskā griba palīdzēt hipotekāro kredītu ņēmējiem, tam nav nekādu juridiski nepārvaramu šķēršļu. Tas, kādā veidā kredītņēmēju interešu aizsardzību īstenot – vai nu ierobežojot uz laiku procentu likmes jau izsniegtiem kredītiem, vai nu nosakot virspeļņas nodokli kredītiestādēm un ar iekasētajiem līdzekļiem nosedzot procentu maksas pieaugumu, vai arī paredzot valsts subsīdijas mājsaimniecībām līdzīgi kā energoresursu sadārdzinājuma dēļ, ir tikai juridiskās tehnikas jautājums. Šobrīd bumba ir Saeimas deputātu pusē, un sabiedrībai ir jāseko līdzi likumprojekta turpmākajai virzībai, kritiski izvērtējot visus argumentus.

Autoram nav hipotekāro kredīta saistību par mājokļa iegādi Latvijas Republikas kredītiestādēs.