ŽURNĀLS Numura tēma

Par šo mūsdienīgo pieeju taisnīguma atjaunošanai šajā žurnālā raksta Tieslietu ministrijas ierēdnes (Andas Smiltēnas un Natālijas Lavenieces-Straupmanes publikācija) – skaidrojot terminoloģiskus jautājumus, kā arī aplūkojot koptaisnības izpratni, šīs pieejas vēsturi un mērķus. Lasītājiem tiek piedāvāts arī starptautiski atzīta eksperta Aiana Mardera raksts, kurā viņš aplūko dažādus, tai skaitā ANO, Eiropas Savienības un Eiropas Padomes pieņemtos, normatīvos aktus, kas veicina atjaunojošā taisnīguma sistēmas ieviešanu šo organizāciju dalībvalstīs. Zemgales apgabaltiesas tiesnese Inga Putra dalās ar savu pieredzi, ar izlīgšanas procesa palīdzību veicinot krimināltiesisku konfliktu risināšanu. Valsts probācijas dienesta vadošais eksperts Dr. sc. soc. Anvars Zavackis savā publikācijā atspoguļo izlīgumu organizēšanas pieredzi Valsts probācijas dienestā, kā arī dalās pārdomās par taisnīguma atjaunošanas metožu izmantošanas ietekmi uz sabiedrības kopējo noskaņojumu un sociālo mieru. Rakstu kopu noslēdz Valsts probācijas dienesta vadošā eksperta Elvja Dibaņina apkopotā statistika par šīs institūcijas veiktajiem izlīguma procesiem.

Iepazīstoties ar šiem rakstiem, lasītājs vairākkārt sastapsies ar uzstādījumu, kas paredz apzināti mazināt valsts lomu un iejaukšanos konflikta risināšanā un vainīgā sodīšanā. Tā vietā koptaisnības pieeja paredz veicināt konflikta pušu – gan pāridarītāja, gan cietušā, gan arī plašākas sabiedrības (konflikta pušu tuvinieku, nevalstisko organizāciju u.c.) – apzinātu iesaisti situācijas risināšanā, nodarītā kaitējuma novēršanā vai mazināšanā (kompensēšanā), kā arī pēc iespējas veicināt konflikta pušu iespējas izrunāt pāridarījumu, vainīgajam dodot iespēju izprast savu nodarījumu un to nožēlot, bet cietušajam piedāvājot iespēju ne vien izstāstīt pāridarītājam savus pārdzīvojumus, bet arī, iespējams, piedot.

Veiksmes gadījumā koptaisnības pieeja ne vien normalizē konfliktā tieši iesaistīto personu attiecības, novērš turpmākus konfliktus un noziedzīgus nodarījumus un ļauj pāridarītājam un cietušajam turpmāk funkcionēt vienā kopienā, bet arī dod plašāku pozitīvu ietekmi uz sabiedrību, veicinot sociālo mieru. (Acīmredzot nevar noliegt arī materiālo pusi – valsts resursu ietaupījumu gadījumā, ja konflikts tiek atrisināts bez tiesāšanās "līdz pēdējai instancei".)

Šāda pieeja jau vairākas desmitgades aizvien vairāk izplatās daudzās Eiropas valstīs un tur ir devusi pozitīvus rezultātus. Vienlaikus, kā norāda A. Zavackis, Latvijā atjaunojošā taisnīguma metodes tiek pielietotas samērā nesen un pagaidām nav drošu, statistikā balstītu pierādījumu, ka tās konfliktā iesaistītās puses ietekmē pozitīvi ilgtermiņā.

Jāizsaka cerība, ka šis "Jurista Vārda" tematiskais laidiens vairos interesi un izpratni par koptaisnības metodēm starp Latvijas tiesnešiem, prokuroriem un juridiskās palīdzības sniedzējiem, kuri var iedrošināt savus klientus izmantot šo pieeju. Izrādās, piemēram, ka Valsts probācijas dienestam ir kapacitāte vadīt vismaz 1400 izlīgumus kriminālprocesā gadā (tā ir viena no atjaunojošā taisnīguma metodēm), taču praksē gada laikā notiek tikai aptuveni 1000 izlīgumu, un tam par iemeslu kalpo intereses un izpratnes trūkums gan juristu vidū, gan plašākā sabiedrībā, kur nereti izlīgums tiek uztverts kā vainīgā iespēja "tikt sveikā cauri".

Koptaisnības meklējumi praksē

Šajā žurnāla laidienā publicētajos rakstos runa galvenokārt ir par atjaunojošā taisnīguma pieeju brīdī, kad problēma jau ir nonākusi līdz konkrētam pāridarījumam – noziedzīgam nodarījumam, kurā ir vainīgais un cietušais.

Tomēr domstarpību risināšanas metodes, kas vērstas uz visu pušu iesaisti, var noderēt ne vien pēc tam, kad konflikts jau ir noticis, bet arī lai novērstu to. Lai aprakstītu vienu šādu veiksmīgu gadījumu, "Jurista Vārds" paviesojās Rīgas 40. vidusskolā, kur pēc klases audzinātājas iniciatīvas un ar Valsts probācijas dienesta piedāvātu atbalstu ir veiksmīgi normalizēta atmosfēra kādā pamatskolas klasē, nepieļaujot situācijas saasināšanos līdz nopietnām problēmām. Ar savu pieredzi, kas gūta šajā situācijā, sarunā ar "Jurista Vārdu" dalījās skolas direktore Jeļena Vediščeva un klases audzinātāja – skolotāja Ludmila Smirnova.

Uzreiz jānorāda, ka attiecību problēmas pusaudžu kolektīvos ir izplatīta problēma visā Latvijā, ne tikai šajā skolā. Gan vietējie, gan starptautiskie pētījumi rāda, ka fiziskās un emocionālās vardarbības ziņā situācija mūsu valstī ir slikta – esam, piemēram, otrajā vietā starp Pasaules veselības organizācijas apzinātajām 45 valstīm bulinga izplatības ziņā (tā ir sistemātiska, atkārtota un apzināta grupas vēršanās pret kādu atsevišķu skolasbiedru).¹

Arī J. Vediščeva un L. Smirnova atzīst, ka skolēnu uzvedības problēmas pastāv un ir īpaši saasinājušās pēc pandēmijas, kad bērni bija ilgstoši izolēti un tiem bija liegta klātienes kontaktēšanās. Problēmu cēloņi varētu būt arī bērnu ilgstošā uzturēšanās "digitālajā pasaulē" un piesliešanās dažādām subkultūrām, piederība kurām tiek demonstrēta arī skolā, un tas nereti noved pie konfliktiem starp šiem grupējumiem.

Pedagoģes norāda arī uz vecāku būtisko lomu bērnu uzvedības koriģēšanā: šobrīd skolā iet to vecāku bērni, kas paši mācījās 20. gadsimta 90. gados – laikā, kad notika strauja atteikšanās no padomju izglītības, tai skaitā disciplinēšanas metodēm, un tās vietā stājās priekšstati par to, ka skolēniem izglītības procesā ir galvenokārt tiesības un nav pienākumu.

Tāpat par konfliktu cēloni gan starp skolēniem, gan viņu vecākiem var kalpot situācijas, kam par pamatu ir iekļaujošās izglītības principi, proti, klasē tiek integrēts impulsīvs bērns, bērns ar veselības vai uzvedības traucējumiem vai arī, piemēram, sevišķi apdāvināts bērns, kuru normālais izglītības process un pārējās klases "temps" garlaiko. Šādas situācijas nereti izraisa citu skolēnu un jo īpaši viņu vecāku asus iebildumus, uzskatot, ka šādi skolasbiedri traucē pārējiem mācīties, un cenšoties panākt viņu aiziešanu no konkrētās klases un skolas. Pedagoģes uzsver, ka šāda bērna atrašanās kolektīvā pieprasa īpašu darbu ne vien no skolotājiem un atbalsta personāla (kura trūkst), bet arī citu skolēnu spēju mācīties sadzīvot. Savukārt skolēnu vecāku attieksmi nosaka viņu pašu izglītība un redzesloks.

Runājot par konkrēto pamatskolas klasi, kuras situācijas risināšanā eksperimentālā veidā palīdzību sniedza Valsts probācijas dienests, skolas direktore un klases audzinātāja uzsvēra, ka "profilakse vienmēr ir labāka par konfliktu", un norādīja, ka šajā gadījumā nopietnu problēmu vēl nebija, tomēr bija to iedīgļi. Atgriežoties no pandēmijas mājsēdes, klases kolektīvā neveidojās pozitīva atmosfēra. Bija izvirzījušies divi neformāli līderi, kas ap sevi pulcināja "grupas" un mēģināja negatīvi ietekmēt citus klasesbiedrus. Visgrūtāk klājās bērniem, kas klasē bija jaunpienācēji. Ar līdzīgām problēmām saskārās arī vairākas citas pamatskolas posma klases, un klašu audzinātāji izvēlējās dažādas risinājumu stratēģijas. Skolotāja Ludmila, izmantojot personiskos kontaktus, nāca ar iniciatīvu izmēģināt probācijas dienesta pielietotās konfliktu risināšanas metodes, kuras šī žurnāla ietvaros tiek sauktas par atjaunojošā taisnīguma jeb koptaisnības pieeju.

Kā uzsver pedagoģes, bērnu kolektīvā ir ļoti sarežģīti pamanīt un novērst emocionālo vardarbību. Tā attīstās starp audzēkņiem prom no skolotāju acīm, piemēram, sociālajos tīklos (draudi, aizskarošas ziņas, fotogrāfijas utt.). Turklāt 6.–8. klases bērni parasti neziņo pieaugušajiem par šādu vardarbību, jo cer, ka vienaudži to pārtrauks un situācija "nolīdzināsies". Tomēr tas reti kad notiek. Pedagogiem un citiem pieaugušajiem ir jābūt sevišķi vērīgiem, jāuztver vismazākās pazīmes, lai pamanītu šādas situācijas un laikus iejauktos.

Probācijas dienesta darbinieki, ar kuriem sazinājās skolotāja Ludmila, piedāvāja konkrētajai klasei nodarbības, kuru mērķis bija pašiem skolēniem mācīties atpazīt konfliktu, saklausīt sevi šajā konfliktā un mācīties sadarboties ar citiem. Bērni mācījās izprast sevi un darboties ar savām emocijām, kā arī sniedza speciālistiem atgriezenisko saikni. Notika četras nodarbības – divas no tām skolā, viena – Valsts probācijas dienestā, bet noslēdzošā – Eiropas mājas telpās. Pedagoģes norāda, ka šī pieredze skolēniem ir bijusi ļoti vērtīga un tai ir arī rezultāti, jo līdz mācību gada beigām atmosfēra klasē bija uzlabojusies un konflikti ievērojami mazinājušies – "problēma tika novērsta iedīglī".

J. Vediščeva atzīst, ka skolēnu attiecību problēmu risināšana skolā primāri ir pedagogu atbildība, viņiem palīdz skolas vadība un skolas psihologs, tehniskie darbinieki. Tomēr tikpat būtiska ir arī vecāku līdzdalība un gatavība iesaistīties, nevis noliegt problēmas. Skola labprāt izmanto arī palīdzību, ko sniedz citas institūcijas, piemēram, katru gadu savus izglītojošos pasākumus piedāvā pašvaldības policija, atbalstu mācību iestādēm sniedz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija utt. Savukārt konkrētās klases audzinātāja – skolotāja L. Smirnova stāsta, ka sadarbība ar probācijas dienesta darbiniekiem skolēniem ir tā patikusi, ka viņi labprāt gribētu šādas nodarbības turpināt.