ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

1977. gadā viens no Eiropas atjaunojošās justīcijas foruma dibinātājiem Martins Raits (Martin Wright) uzrakstīja eseju ar nosaukumu Nobody Came: Criminal Justice and the Needs of Victims.¹ Tajā tika publicēta daļa no vēstules, ko laikrakstam The Times 1976. gada 14. augustā bija atsūtījis kāds garīdznieks. Vēstulē tika aprakstīts, ka pirms diviem mēnešiem garīdznieka māja tika apzagta. Mājas saimnieki bija sagrauti, atgriežoties mājās, kurā valdīja haoss un nekārtība un no kuras bija nozagtas vērtīgas lietas. Garīdznieks minēja, ka noziedzniekiem tiks pievērsta probācijas dienestu, sociālo dienestu un masu mediju uzmanība. Taču neviens nav atnācis pie cietušajiem, neviens nav veltījis viņiem pienācīgu uzmanību, un neviens nav palīdzējis viņiem tikt galā ar viņu dusmām un riebumu.

Šis ir viens no darbiem, kas 20. gadsimta 70. gados aizsāka atjaunojošās justīcijas kustību. Kopš tā laika atjaunojošās justīcijas ideja guva arvien plašāku atzinību un pielietojumu pasaulē. 2018. gada 3. oktobrī Eiropas Padomes Ministru komiteja apstiprināja Ieteikumus CM/Rec(2018)8 dalībvalstīm par atjaunojošo justīciju krimināllietās, mudinot dalībvalstis attīstīt un izmantot atjaunojošo justīciju savās krimināltiesību sistēmās, kā arī izstrādāt inovatīvas atjaunojošās justīcijas pieejas, kas var neietilpt kriminālprocesā.² Pētījumos aizvien vairāk tiek iegūti pierādījumi, kas apliecina atjaunojošās justīcijas efektivitāti.

Latvijas tiesību sistēmā ir atrodami atsevišķi atjaunojošās justīcijas elementi, piemēram, cietušais kā kriminālprocesa dalībnieks un valsts kompensācija cietušajiem. Tāpat gan Kriminālprocesa likumā, gan likumā "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem" ir reglamentēts izlīguma institūts, kas ir raksturīgs atjaunojošajai justīcijai.

2010. gadā veiktajā pētījumā toreizējais Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Andrejs Judins norādīja, ka "pilnā mērā atjaunojošās justīcijas potenciāls netiek novērtēts un tā piemērošana ir nepietiekama gan izplatības, gan sistēmiskuma ziņā".³

Jāsecina, ka kopš 2010. gada situācija nav būtiski uzlabojusies. Piemēram, patlaban Valsts probācijas dienesta resurss ir pietiekams, lai īstenotu starpnieka funkciju 1400 krimināllietās gadā, taču praksē Valsts probācijas dienesta speciālisti piedalās izlīguma noslēgšanā vidēji 1000 lietās gadā.