Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā starptautiskajai sabiedrībai licis uzdot ne vienu vien jautājumu par politisko, ekonomisko, diplomātisko un arī tiesisko attiecību turpināšanu ar Krieviju. Latvija ar Krieviju ir noslēgusi vairākus desmitus divpusējo līgumu, tai skaitā 1993. gada 3. februāra līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās, kura denonsēšana šobrīd ir likumdevēja dienas kārtībā. Šajā viedoklī autori izvērtēs minētā līguma denonsēšanas juridiskos aspektus un dalīsies ar pieredzi tā piemērošanas problemātikā praksē.
Latvijas un Krievijas starpā noslēgto divpusējo līgumu darbības apturēšanas, pārtraukšanas vai denonsēšanas (atšķirības izklāstīsim tālāk) iespējamības jautājumi kļuva aktuāli drīz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Šāda iespējamība sākotnēji tika vērtēta jau 2022. gada 20. aprīļa Saeimas Ārlietu komisijas sēdē.1 Neilgi pēc tam sekoja vairāku ar Krieviju noslēgto divpusējo vienošanos un arī līgumu darbības apturēšana.2
Šobrīd aktualizējies jautājums arī par 1993. gada 3. februāra līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās (turpmāk – Latvijas–Krievijas līgums) denonsēšanu. 2023. gada 22. jūnijā, 51 Saeimas deputātam balsojot "par",3 atbildīgajai Saeimas Ārlietu komisijai tika nodots izskatīšanai likumprojekts "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās denonsēšanu" (turpmāk – Likumprojekts).4
Latvijas–Krievijas līgums teju 30 gadus ir kalpojis un vēl joprojām kalpo kā galvenais instruments tiesiskās palīdzības nodrošināšanai jautājumos, kas skar abas tā līgumslēdzējpuses. Tas paredz dažādu procesuālo darbību izpildes noteikumus civilajās, ģimenes, kā arī krimināllietās. Līgums arī reglamentē jurisdikcijas, piemērojamo tiesību un spriedumu atzīšanas un izpildes jautājumus.
Šajā rakstā vērtēsim Latvijas–Krievijas līguma denonsēšanas juridiskos aspektus, kā arī aprakstīsim līguma piemērošanas prakses gadījumus, kas spilgti apliecina nepieciešamību kritiski raudzīties uz Krievijā taisītu spriedumu atzīšanu un izpildi Latvijā.
1. Latvijas–Krievijas līgums – denonsēt, apturēt darbību vai nesniegt tiesisko palīdzību?
Jautājumi, kas skar valstu starpā noslēgtu starptautisko līgumu (konvenciju) ievērošanu, piemērošanu un iztulkošanu, galvenokārt regulēti 1969. gada Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija).5 Saskaņā ar Vīnes konvencijas 26. pantu "katrs spēkā esošs līgums ir saistošs tā dalībniekiem un ir pildāms godprātīgi". Tomēr Vīnes konvencija paredz arī noteikumus, kuriem izpildoties valstu starpā noslēgtu starptautisko līgumu darbība var tikt pārtraukta vai apturēta (Vīnes konvencijas trešā nodaļa, 54. pants et seq).
Autoru ieskatā, Krievijas īstenotais iebrukums Ukrainā un starptautisko tiesību principiem klajā pretrunā esošā karadarbība citā suverēnā valstī ir pamats Latvijas–Krievijas līguma darbības pārtraukšanai vai vismaz apturēšanai, kā arī atteikumam sniegt tiesisko palīdzību saskaņā ar minētā līguma noteikumiem, ja likumdevējs to tomēr nolemj atstāt spēkā. Līguma darbības pārtraukšana vai apturēšana tiesiski būtu visnoteiktākais risinājums. Tiesiskās palīdzības nesniegšana saskaņā ar minētā līguma noteikumiem savukārt būtu katrā situācijā atsevišķi vērtējama rīcība, tomēr šāda pieeja radītu būtiskus interpretācijas un attiecīgi arī tiesiskās nenoteiktības riskus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes