2023. gada 5. oktobrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2022-34-01 "Par Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmās daļas un likuma "Par sociālo drošību" 2.2 panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam". Satversmes tiesa atzina, ka noteiktais minimālo ienākumu slieksnis kopā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina ikvienai trūcīgai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, jo nesedz pamatvajadzības pēc pārtikas, apģērba, mājokļa, medicīniskās palīdzības un pamatizglītības, iespējām piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē.
Ne juristu lokā, ne sabiedrībā kopumā vairs nav domstarpību par to, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, valsts, kas rūpējas par taisnīgu sociālo kārtību, mazina sabiedrībā sociālās atšķirības, sekmē sociālo iekļaušanu un katrai iedzīvotāju grupai sniedz iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.1 Tomēr – ko mūsdienās nozīmē "cilvēka cienīga dzīve", un cik tālejoši šajā jautājumā ir valsts pienākumi? Vai bez interneta, mobilā telefona un datora mūsdienās ir iedomājama cilvēka dzīve? Un bez ledusskapja un veļas mašīnas? Vai cilvēka cienīga dzīve ir arī tāda dzīve, ja jāēd tikai kartupeļi un makaroni? Vai kafijas tase tiek ieskaitīta cilvēka cienīgā dzīvē? Vai bērnam ir tiesības arī uz konfektēm? Droši vien vairākums no mums uzskata, ka cilvēka cienīga dzīve ietver visu minēto. Bet vai valstij ir pienākums to visu apmaksāt personām, kurām pašām nav atbilstošu ienākumu?
Vērtējot Satversmes tiesas spriedumu nozīmi, vispirms tomēr jāmin 2020. gadā pieņemtie spriedumi četrās lietās, kurās vērtēta sociālās palīdzības sistēma: Nr. 2019-24-03, Nr. 2019-25-03, Nr. 2019-27-03 un Nr. 2020-07-03. Tieši šo spriedumu nozīmi nevar pārvērtēt, jo tie iedibina principus, kā vērtējams tas, vai likumdevējs ir izpildījis pienākumu izveidot sociālās drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Savukārt 2023. gada 5. oktobra spriedums lietā Nr. 2022-34-01 galvenokārt ietver vērtējumu, vai Saeima pēc šo četru spriedumu pieņemšanas ir izpildījusi savus pienākumus sociāli atbildīgā valstī.
Pieteikuma iesniedzēju – divdesmit Saeimas deputātus – šajā lietā pārstāvēja raksta autore, tāpēc šis raksts nepretendē uz objektivitāti, bet drīzāk uz skatījumu no pieteikuma iesniedzēja pozīcijām.
Likuma grozīšana – Saeimas taktika Satversmes tiesā?
No minētajiem četriem 2020. gadā Satversmes tiesas pieņemtajiem spriedumiem konkrētā kontekstā jo īpaši jāmin 2020. gada 25. jūnija spriedums lietā Nr. 2019-24-03, ar kuru par neatbilstošām Satversmes 1. un 109. pantam tika atzītas Ministru kabineta izdotās normas par garantēto minimālo ienākumu līmeni. Pēc šī sprieduma pieņemšanas Saeima 2020. gada 24. novembrī pieņēma grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā un likumā "Par sociālo drošību", nosakot garantēto minimālo ienākumu slieksni konkrētos skaitļos – 109 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 eiro pārējām personām, kā arī paredzēja šī sliekšņa pārskatīšanu ne retāk kā reizi trijos gados.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes