ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Vide un tas, ko cilvēks saprot ar "vidi", uz kuru attiecināms tiesiskās aizsardzības režīms, laika gaitā mainās. Pieaugot izpratnei par dabas vidi un cilvēku mijiedarbību ar to, mainās arī izpratne par nepieciešamo vides aizsardzības tvērumu. Tādēļ nav pārsteiguma, ka, neraugoties uz daudzajiem starptautiskajiem un Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību aktiem, kas regulē vides jautājumus, nepastāv vienošanās par vienotu vides jēdziena definējumu. Vispārīgi definēt jēdzienu "vide" sagādā grūtības arī tas, ka vides jēdziena saturs tiesību aktos var atšķirties atkarībā no konkrētās vides jomas ietvara, kuru attiecīgais tiesību akts regulē.

Vide kā jēdziens pēc būtības var ietvert visu, kas mums ir apkārt, tomēr tiesību efektīvai piemērošanai ir nepieciešams definēt ietvaru, uz kuru attiecas specifiskas tiesību normas. Kā pamatoti norādīts tiesību doktrīnā, "vide" ir centrālais jēdziens vides tiesībās, taču grūti definējams.¹ Problemātiku saistībā ar jēdziena "vide" definēšanu trāpīgi raksturojusi profesore Dr. iur. Ilma Čepāne, norādot uz atšķirīgiem viedokļiem tiesību zinātnē. Daļa autoru uzskata, ka jēdziena "vide" lietošana ir kļuvusi pārāk plaša, tāpēc nepieciešams noteikt tā aprises, savukārt citi norāda uz to, ka pārmērīga šā jēdziena detalizācija normatīvajos aktos neļautu veikt nozīmīgu darbu vides problēmu risināšanā.²

Neatkarīgi no izaicinājumiem, kas saistīti ar vides jēdziena konkretizēšanu tiesību aktos un tiesību zinātnē, tiesai, izskatot konkrētu lietu, kurā nozīme ir vides jēdzienam, ir jāsniedz skaidrs un tūlītējs slēdziens par to, vai minētais jēdziens aptver noteiktu faktisko situāciju. Vides jēdziena konkretizācija ir būtiska arī administratīvo tiesu darbam, jo ar to ir saistītas tiesības vērsties tiesā ar actio popularis jeb populārsūdzību vides lietās.³Vispārējā gadījumā atbilstoši Administratīvā procesa likuma⁴ 31. panta otrajai daļai ar pieteikumu tiesā privātpersona var vērsties tad, ja ir aizskartas vai var tikt aizskartas tās tiesības vai tiesiskās intereses. Savukārt Vides aizsardzības likuma⁵ 9. panta pirmā, otrā un trešā daļa paredz izņēmumu no šīs vispārējās kārtības, nosakot, ka ar pieteikumu tiesā privātpersona (ikviena fiziskā persona vai privāto tiesību juridiskā persona, šo personu apvienība, organizācija vai grupa) var vērsties, aizsargājot sabiedrības intereses vides jomā. Privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumam šajās lietās nav nozīmes.⁶

Attiecīgi likumdevējs ir ieviesis izņēmumu no vispārējās kārtības, kādos gadījumos privātpersona var vērsties administratīvajā tiesā. Skaidrojumu par iemesliem, kādēļ šāds izņēmums, nosakot plašas vides procesuālās tiesības, ir ieviests Latvijas tiesību sistēmā, var atrast citur,⁷ šeit tikai vērts uzsvērt Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) norādīto, ka ar minēto regulējumu likumdevējs, apzinoties vides kvalitātes saglabāšanas un uzlabošanas īpašo nozīmīgumu, ir noteicis, ka ikviena persona vides aizsardzības jautājumos var vērsties tiesā sabiedrības interesēs.⁸ Sabiedrības iesaistīšana vidi ietekmējošu lēmumu pieņemšanā un kontrolē ir vērsta uz mērķa – vides aizsardzība un saglabāšana sabiedrības labā – sasniegšanu, jo, iesaistot vides aizsargāšanā sabiedrību, tiek sekmēta gan iespējami labākā lēmuma pieņemšana, gan skrupulozāka ar vidi saistīto lēmumu tiesiskuma uzraudzība.⁹

Latvijā labvēlīga vide ir konstitucionāli aizsargāta vērtība.¹⁰ Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes¹¹ (turpmāk – Satversme) 115. pantu valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Satversmes 115. pantā garantētās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir aplūkojamas kopsakarā ar Satversmes ievada piektajā rindkopā atklāto ilgtspējas principu – ikviena pienākumu rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Tādējādi no Satversmes 115. panta izriet prasība visos ar vidi saistītajos jautājumos ņemt vērā ne vien tagadējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.¹² Attiecīgi Vides aizsardzības likumā definētais termins "vide" un 9. pantā paredzētās vides procesuālās tiesības piemērojamas caur Satversmes 115. panta un ievadā norādītā prizmu. Satversmes 115. panta tvērumā ietilpst pēc būtības tādas pašas procesuāla rakstura vides tiesības, kādas garantētas arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEK) Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem¹³ (turpmāk – Orhūsas konvencija). Orhūsas konvencijā paredzētās tiesības vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem jeb tā dēvētais trešais pīlārs ietverts Vides aizsardzības likuma 9. pantā.

Vides aizsardzības likuma 9. panta pirmā daļa aizsargā sabiedrības tiesības uz vides informāciju. Vides aizsardzības likuma 9. panta otrā daļa aizsargā sabiedrības tiesības piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā un plānošanas dokumentu sagatavošanā, kuri var ietekmēt vidi. Savukārt Vides aizsardzības likuma 9. panta trešā daļa aizsargā sabiedrības tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvos aktus vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Tādējādi vides jēdziens iezīmē iespējamos vides jautājumus, sakarā ar kuriem var iesniegt actio popularis administratīvajā tiesā.¹⁴

Šā raksta mērķis ir sniegt ieguldījumu diskusijā par vides jēdziena izpratni, kā arī problemātiku, kas saistīta ar vides lietu identificēšanu, sabiedrībai īstenojot vides procesuālās tiesības. Vienlaikus, apzinoties šā temata daudzšķautņainību, raksts nepretendē atrisināt minētos iz­aicinājumus.

Rakstā ir trīs nodaļas, kurās ieskicēts vides jēdziena plašais tvērums un definēšanas izaicinājumi, analizēta Vides aizsardzības likumā ietvertā termina "vide" legāldefinīcija, kā arī atspoguļota administratīvo tiesu prakse, ieskicējot izaicinājumus, kas saistīti ar vides lietu identificēšanu, lemjot par pieteikumu pieļaujamību.