Salīdzinot ar citām lietām,1 kas saistītas ar Genocīda konvenciju,2 šī lieta atšķiras ar to, ka Ukrainas prasība ir balstīta uz apgalvojumu, ka Krievija esot nepatiesi vainojusi Ukrainu genocīdā un šī iemesla dēļ iebrukusi Ukrainā. Šī oriģinālā prasības uzbūve arī noteica, ka būtībā tā ir sadalāma divos aspektos, pirmkārt, Ukraina lūdz Starptautisko tiesu (Tiesa) atzīt, ka tā nav veikusi genocīdu, un, otrkārt, tā lūdz Tiesu nolemt, ka Krievija, veicot iebrukumu, pati ir pārkāpusi starptautiskās tiesības.
Īsumā 2024. gada 2. februāra sprieduma3 iznākums ir tāds, ka Tiesa noraidīja kā nepieņemamu Ukrainas lūgumu atzīt, ka, pirmkārt, spēka lietošana pret Ukrainu un, otrkārt, 2022. gada 21. februārī veiktā Doņeckas un Luganskas Tautas Republiku atzīšana ir jautājumi, kas ietilpst Genocīda konvencijas piemērošanas jomā. Tomēr Tiesa turpinās izskatīt lietu par to, vai pati Ukraina ir veikusi genocīdu. Jāatgādina, ka šī lieta ir īpaša arī tāpēc, ka tajā ir iestājušās 32 valstis, ieskaitot Latviju, un Latvijas pārstāvji iesniedza savus rakstveida4 un 2023. gada 20. septembra arī mutvārdu apsvērumus šajā lietā.
Sprieduma ievadā Tiesa atgādināja šīs lietas vispārējo kontekstu5 – 26.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes