ŽURNĀLS Redaktora sleja

Kas vieno "Latviešu Avīzes" – pirmo preses izdevumu latviešu valodā, kas Jelgavā sāka iznākt 1822. gadā, un "Bez tabu" – raidījumu, ar kuru mūsu lasītājs nav jāiepazīstina? Dažādos laikus un formātus kopā satur dziņa brīvi saņemt un izplatīt ziņas, nebaidoties plašai publikai darīt zināmus jaunumus tādēļ vien, ka tie ir jaunumi, un nešķirojot, vai tie patiks vai izraisīs sašutumu.

Atšķirībā no "Latviešu Avīžu" skribenta mūsdienu žurnālistu aizsargā universāli atzīta preses brīvība, tomēr svarīgāk par preses brīvības statusu vai rangu tiesību normu hierarhijā ir tas, kā šī brīvība tiek aizsargāta konfliktu situācijās – un it īpaši tiesu nolēmumos. Šī iemesla dēļ ir vērts atgādināt Senāta Civillietu departamenta 1. februāra lēmumu,¹ ar kuru senatoru kolēģija atzina apelācijas instances² tiesas spriedumu par tiesisku un pamatotu un noraidīja kasācijas sūdzību. Tas nozīmē, ka ir stājies spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedums, kurā pagājušā gada oktobrī atbildētājam tika uzlikts pienākums publiski atvainoties prasītājam, atvainošanos publicējot profilā sociālajā tīklā Facebook – proti, turpat, kur iepriekš atbildētājs bija aizskāris prasītāju.

Šī lieta būtībā bija par to, ka atbildētājs savā Facebook profilā bija ievietojis aizskarošus ierakstus par raidījuma "Bez tabu" reportieri. Visi šajā ierakstā izmantotie literārās izteiksmes līdzekļi ir sīki aprakstīti un izsmeļoši analizēti apgabaltiesas spriedumā, kuru, protams, iesakām izlasīt. Plašākā kontekstā šajā lietā no tiesas tika sagaidīta atbilde, vai ir aizsargājams žurnālista gods un cieņa, ja tas ir aizskarts, viņam pildot savu profesionālo pienākumu informēt sabiedrību. Konkrētajā lietā SPA kompleksā tika veidots sižets par to, vai visi iedzīvotāji godprātīgi ievēro pandēmijas laika ierobežojumus. Atbildētājam šajā lietā acīmredzami neiepatikās, ka viņam pandēmijas laikā nācās saskarties ar žurnālistiem, kas vēlas noskaidrot, cik apzinīgi dzīvo līdzcilvēki, ieskaitot atbildētāju, un tas izvēlējās – juridiskā žargonā runājot – aizskart žurnālista godu un cieņu. Ņemot vērā, ka šāda veida apvainojumi padara neciešamu ikdienas dzīvi, šī ir ievērojama judikatūra, ar ko preses brīvība tiek šādā aspektā aizsargāta arī sociālajos medijos.

Otrs minēšanas vērts nolēmums ir Eiropas Savienības Tiesas pirmā ģenerāladvokāta 8. februārī sniegtie secinājumi lietā Real Madrid Club de Fútbol.³ Lietas būtība ir par to, vai dalībvalsts tiesa var atteikties izpildīt citā dalībvalstī pieņemtu tiesas spriedumu, ar kuru avīzei un žurnālistam ir noteikts pienākums atlīdzināt ievērojamu naudas summu, atsaucoties uz to, ka izpildāmais spriedums pārkāpj vārda un preses brīvību.

Konkrēti šajā lietā Spānijas tiesa taisīja nelabvēlīgu spriedumu Francijas avīzei Le Monde un vienam tās žurnālistam par rakstu, kurā tika norādīts uz saikni starp Madrides futbola klubu un kādu ārstu – dopinga tīkla izveidotāju riteņbraukšanā. Spānijas tiesa lēma, ka raksts ir apmelojošs un kaitējis kluba reputācijai, tiesa noteica pienākumu izmaksāt klubam virs 300 000 eiro.

Savos secinājumos – protams, galīgais spriedums šajā lietā vēl ir nedaudz jāuzgaida, un šie secinājumi nesaista lietu iztiesājošo sastāvu – ģenerāladvokāts piedāvā atzīt, ka dalībvalstij ir tiesības atteikties izpildīt šādu nolēmumu, ja tā izpilde acīmredzami noved pie ES Pamattiesību hartas 11. pantā atzītās vārda un informācijas brīvības pārkāpuma. It īpaši ģenerāladvokāts norādīja uz pārmērīgo kompensācijas apmēru – summa, kas personai ir jāmaksā, ir acīmredzami nepamatota, ja šai personai būtu gadiem ilgi jāstrādā, lai to pilnībā samaksātu, vai ja šī summa pārsniedz vairākus desmitus standarta minimālās algas attiecīgajā dalībvalstī. Savukārt juridiskas personas gadījumā kaitējuma atlīdzības summa, ko piemēro preses uzņēmumam, nedrīkst būt tāda, kas apdraud tā finanšu līdzsvaru. Tādējādi, EST ieskatā, Spānijas tiesas nolēmuma reālās sekas ir tādas, ka tas atturētu žurnālistus un laikrakstus no savu pienākumu veikšanas, turklāt ar šo nolēmumu radītās sekas tālu pārsniedz konkrētās tiesvedības apstākļus. Šī iemesla dēļ citas dalībvalsts tiesas ir tiesīgas atzīt šādu nolēmumu par pretēju sabiedriskai kārtībai un to nepildīt.

Gaidīsim galīgo šīs lietas iznākumu un, protams, izmantosim savu vārda un pārējās brīvības, jo nav labāka veida, kā tās nostiprināt un paplašināt.