ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Dezinformācija pati par sevi nav nezināma vai neizpētīta parādība, kas rodas tikai īpašos apstākļos. Mēs ikdienā varam novērot dezinformācijas piemērus dažādos informācijas avotos un kanālos, kā arī saistībā ar dažādiem notikumiem un mērķiem. Tomēr kopš 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām un Brexit dezinformācija ir kļuvusi par aizvien pieaugošu problēmu un diskusiju centrālo elementu saistībā ar sabiedrības šķelšanos un apdraudējumu demokrātiskām vērtībām. Satraukums par dezinformācijas graujošo ietekmi uz demokrātiju un sabiedrību ir ievērojami pieaudzis pēc Krievijas neattaisnojamā un vispārējā iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī, kam ir turpinājusies Krievijas nepārtraukta un stratēģiska dezinformācijas izplatīšana dažādu politisko un militāro mērķu sasniegšanai ne tikai Ukrainā, bet arī citās valstīs, tostarp Latvijā. Tādēļ šā raksta turpinājumā tā autori aprakstīs un salīdzinās Ukrainas un Latvijas izvēlētos līdzekļus un pieredzi dezinformācijas izplatības ierobežošanai informatīvajā telpā.

Latvija

Saeimā vairākkārt ir notikušas diskusijas par iespējām veikt izmaiņas normatīvajos tiesību aktos, lai ierobežotu dezinformācijas izplatību. Piemēram, 2018., 2020. un 2022. gadā tika diskutēts par dažādiem priekšlikumiem viltus ziņu izplatības ierobežošanai.¹ Iepriekš minētās diskusijas noslēdzās bez izmaiņām vai papildinājumiem normatīvajos tiesību aktos saistībā ar dezinformācijas ierobežošanu. Arī pēc 2022. gada 24. februāra normatīvajos aktos nav veikti grozījumi, kas saistīti ar dezinformācijas tiesisko regulējumu.² Līdz ar to Latvijā nav ieviests speciāls dezinformācijas likums vai speciālas tiesību normas, kas paredzētu konkrētu sodu par dezinformācijas izplatīšanu.

Latvijā dezinformācijas apkarošanai tiek izmantotas jau šobrīd spēkā esošās tiesību normas, kā, piemēram, Krimināllikuma 231. pants, kas paredz kriminālatbildību par huligānismu,³ un Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11. pants, kas paredz atbildību par sīko huligānismu. Arī Krimināllikuma 231.¹ pants un 194.¹ pants tiek saistīti ar dezinformācijas izplatības ierobežošanu.⁴ Tādējādi dezinformācijas izplatība Latvijā šobrīd tiek ierobežota ar atsevišķām tiesību normām, kurās nav ietverta tieša norāde uz dezinformāciju, bet kuras tiek interpretētas plaši, par ko kritiski saistībā ar kriminālatbildības noteikšanu jau iepriekš ir izteicies viens no šī raksta autoriem.⁵ Ņemot vērā, ka dezinformācija nereti tiek izmantota kā līdzeklis, lai izplatītu propagandu un naida runu,⁶ teorētiski varētu saskatīt iespēju, ka dezinformācijas izplatīšana kopā ar iepriekš minētajiem izpausmes veidiem varētu veidot arī atsevišķu Krimināllikuma IX un X nodaļā paredzētu noziedzīgo nodarījumu sastāvu.

Informāciju, kas tiek pārraidīta radio un televīzijā un izplatīta audiovizuālā pakalpojumā pēc pieprasījuma, saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu (turpmāk – EPLL) uzrauga Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – NEPLP).