Latvijas Universitātes (turpmāk – LU) Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore Valentija Liholaja jurisprudencei ir uzticīga jau vairāk nekā 60 gadus, un galvenokārt tie veltīti krimināltiesībām un akadēmiskajam darbam savā Alma Mater. Profesore ir autore un līdzautore daudzām grāmatām salīdzināmajās tiesībās, krimināltiesību vispārīgās un sevišķās daļas jautājumos, arī Krimināllikuma atkārtoti izdoto komentāru līdzautore. Viņas krājumā ir tiesu prakses pētījumi, ļoti daudz publikāciju un referātu dažādās konferencēs, tādēļ pilnīgi pamatoti var sacīt, ka sen vairs nav iespējama krimināltiesību apguve, nesatiekoties ar profesori Liholaju un viņas devumu tiesību zinātnei. Par šo mūža darbu pēc Juridiskās fakultātes priekšlikuma 2023. gadā viņai tika piešķirta arī LU Gada balva par zinātniskās skolas izveidi. Novērtējot profesores ieguldījumu akadēmiskajā un zinātniskajā jomā Latvijas krimināltiesībās, kas tostarp izpaudies vairāk nekā 60 publikācijās mūsu žurnālā, arī "Jurista Vārds" Krimināllikuma 25 gadu jubilejas sakarā vēlas godināt Dr. iur. Valentiju Liholaju. Šim nolūkam iztaujājām profesori, šoreiz vairāk ļaujot ieskatīties arī viņas pašas bagātīgajā dzīves gājumā un atziņās par Latvijas krimināltiesību attīstību.
Žurnālisti Jums kā krimināltiesību lietpratējai laiku pa laikam lūdz viedokli saistībā ar kādu aktualitāti, taču plašāki materiāli par Jums kā personību presē vai citos avotos gandrīz nav atrodami. Lūdzu, pastāstiet nedaudz vairāk par sevi!
Neteiksim, ka esmu veca, man labāk patīk apzīmējums "sena", jo esmu dzimusi 1942. gada 24. augustā Latgalē – tagadējā Krāslavas novada Skaistas pagastā, kur arī kopā ar vecākiem, vecvecākiem un māsu, kura mums pievienojās 1946. gadā, pavadīju pirmos deviņus savas dzīves gadus, par kuriem ir vispatīkamākās atmiņas.
Kā jau lauku bērnam šie gadi bija cieši saistīti ar dabu, kontaktiem ar mājlopiem, paaugoties arī ar iesaisti vienkāršākajos lauku darbos. Tā kā dzīvojām turpat vai pašā Sivera ezera krastā, netrūka arī ūdens prieku – peldēšanās un laivu braucienu ar vectēvu makšķerēt zivis. Te arī uzsāku savas skolas gaitas, pabeidzot pirmās divas klases tuvākajā skolā, uz kuru bija jāiet septiņi kilometri turp un tikpat atpakaļ. Jāpiezīmē, ka arī pēc pārcelšanās uz Rīgu pie vecvecākiem tika pavadītas gandrīz visas vasaras, arī tagad cenšamies ar dēla ģimeni katru vasaru kādas dienas pavadīt Latgalē, apmetoties tur esošajos atpūtas namiņos pie kāda ezera.
Sākoties kolektivizācijai un nevēloties stāties kolhozā, tētis 1949. gadā devās uz Rīgu, nākamajā gadā viņam pievienojās mamma, bet 1951. gadā arī mēs ar māsu. Mācības turpināju jau Rīgā septiņgadīgajā skolā, bet, sākot ar astoto klasi, Rīgas 2. vidusskolā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes