Šī gada advokātu kopsapulcē 22. martā Zvērinātu advokātu padome paziņoja lēmumu "par īpašiem nopelniem juridiskās palīdzības sniegšanā" piešķirt Advokatūras Goda zīmi zvērinātai advokātei Annai Norei. Plašāka Latvijas sabiedrība advokāti Nori pamanīja 2023. gada 26. aprīļa raidījumā "Kas notiek Latvijā", kur tika iztirzāti neilgi pirms tam, 16. aprīlī, Jēkabpilī notikušās slepkavības apstākļi: pēc divu gadu intensīvas vajāšanas Leons Rusiņš bija nogalinājis savu bijušo dzīvesbiedri viņas mātes un jaunākā dēla klātbūtnē.
Advokāte Nore, kas pro bono ilgstoši bija sniegusi juridisko palīdzību šai sievietei, cenšoties panākt tiesību aizsardzības iestāžu iesaistīšanos varmākas savaldīšanā, televīzijas raidījumā atklāti runāja par valsts vainu notikušajā – par policijas un prokuratūras vienaldzīgo attieksmi, kuras rezultātā Rusiņa visatļautība gan pret savu upuri, gan līdzcilvēkiem, kas šai sievietei centās palīdzēt, laika gaitā bija tikai pieaugusi un beigu beigās vainagojusies ar slepkavību.
Atbildot uz A. Nores kritiku, ka uz iesniegumu pienācīgā veidā nav reaģējis arī ģenerālprokurors, Juris Stukāns neilgi pēc tam intervijā žurnālam "Ieva"1 kritizēja pašu advokāti – par nepietiekami aktīvu rīcību. Šos ģenerālprokurora izteikumus, kas izraisīja sabiedrības un advokātu sašutumu, pēc Zvērinātu advokātu padomes lūguma 2023. gada jūnijā vērtēja Tieslietu padome, neatrodot pietiekamu pamatu veikt pārbaudi par ģenerālprokurora atbilstību amatam, taču vienlaikus iesakot viņam izvērtēt profesionālo ētiku un rūpīgi izvērtēt turpmākās publiskās runas saturu un formu.
"Jurista Vārds" aicināja A. Nori uz sarunu jau pagājušajā gadā, taču intervijai viņa piekrita tikai šopavasar, tuvojoties slepkavības gadadienai. Žurnāla redakcijā advokāte ieradās ar biezu dokumentu mapi, kurā savāktas liecības par to, kā viņas kliente centusies glābt dzīvību, savai izmisuma situācijai pievēršot dažādu valsts iestāžu uzmanību, bet pretī saņēmusi formālu atrakstīšanos un vienaldzību gan no policijas, gan prokuratūras, gan Tiesībsarga biroja un ģenerālprokurora, gan citām institūcijām.
Šī saruna "Jurista Vārda" redakcijā notika, lai saprastu gan to, kā un kāpēc slepkavība tika pieļauta, gan to, cik adekvāta bija valsts reakcija pēc traģēdijas, gan arī to, vai šobrīd sabiedrības un tiesību aizsardzības iestāžu attieksme pret vardarbību ir mainījusies un vai citas līdzīgi vajātas sievietes varētu cerēt, ka viņas tiks aizsargātas.
Ņemot vērā to, ka Rusiņa upura identitāte jau ir iepriekš izpausta medijos, kā arī to, ka saruna redakcijā izvērtās ļoti personiska un emocionāla, šajā intervijā sauksim nogalināto sievieti viņas īstajā vārdā – Iveta.
Pirmkārt, gribam teikt jums lielu paldies par piekrišanu sarunai. Pirms gada, tūlīt pēc tam, kad Leons Rusiņš bija noslepkavojis savu bijušo dzīvesbiedri Ivetu, kurai jūs kā advokāte centāties palīdzēt aizstāvēties pret vajātāju, jūs bijāt faktiski vienīgā, kas uzdrošinājās pateikt, ka valsts un, konkrēti, tiesību aizsardzības iestādes nebija pildījušas savu pienākumu. Kā jūs tobrīd jutāties un kā jūtaties tagad?
Protams, tas nebija tajā brīdī viegli – ne gluži sacelties, bet tomēr skaļi pateikt gan par policiju, gan prokuratūru. Uz Dombura raidījumu es negribēju braukt: cilvēka vairs nav, ko tur vairs var mainīt? Bet tajā rītā viņi man vēlreiz piezvanīja, un es sapratu – ja neaizbraukšu un nepateikšu, tad neviens cits to neizdarīs. Bija liels izmisums tai brīdī.
Dzīvojot provincē, ir vajadzīga drosme, lai runātu par cilvēkiem, ar kuriem tu ikdienā strādā. Jēkabpils policisti, prokurori, ar kuriem mūsu ceļi visu laiku krustojas, – es par viņiem citādāk neko sliktu nevaru teikt. Bet šī gadījuma sakarā man bija jārunā taisnība. Kas es būtu par advokāti, kas es būtu par cilvēku, ja es būtu klusējusi vai sākusi locīties?
Par Ivetu es nevaru teikt, ka viņa man bija tikai kliente. Iveta bija manas meitas vecumā, nāca pie manis, runāja, es centos palīdzēt, kā varēju. Viņa pati bija ļoti apzinīga, rakstīja visus dokumentus. Kad tu redzi, ka cilvēks izmisīgi cīnās par savu dzīvību, tu taču iesaisties, centies palīdzēt. Kad notika slepkavība, tas bija briesmīgi. Es joprojām neesmu tikusi tam pāri, nespēju nedomāt par savu Ivetiņu.
Un kā jutāties tad, kad ģenerālprokurors pārmeta jums pašai, ka neesat pietiekami daudz izdarījusi?
Ne man kā cilvēkam, ne man kā advokātei tas nevarēja būt patīkami. Es palīdzēju Ivetai bez atlīdzības, ieguldīju savu sirdi un cīnījos par viņas dzīvību. Un tad man pasaka, ka es neesot darījusi pietiekami… Protams, tas bija aizvainojoši. Bet es arī nodomāju tajā brīdī, ka šī amatpersona līdz ar to parāda pati savu bezspēcību – apvainot citu tur, kur vajadzētu izvērtēt pašam savu rīcību. Nolēmu nereaģēt un neiesaistīties. Situācija taču bija viennozīmīga. Cilvēku aizsargā policija un prokuratūra kā uzraudzības iestāde. Ko var izdarīt advokāts? Ne jau advokāts var aizsargāt no vardarbības. Mēs varam rakstīt iesniegumus, lūgt palīdzību, paskaidrot policijai un prokuratūrai situācijas dramatismu, bet aizsardzība ir jāuzņemas tiesībaizsardzības iestādēm.
Vai jūs varat vēlreiz izstāstīt savas klientes stāstu? Cik ilgi viņa dzīvoja draudu ēnā, ko viņa viena un ko kopā ar jums darīja, lai sevi pasargātu?
Slepkavība notika 2023. gada 16. aprīlī. Pirmā pagaidu aizsardzība tika noteikta jau 2021. gadā. Rusiņam sākumā izdevās viņu apvārdot, kā tas nereti šādās situācijās ar upuriem gadās, vai arī piedraudēt, lai iesniegumu atsauc. Tad Iveta atkal iesniedza jaunu pieteikumu. Tas process bija ļoti intensīvs.
Es nezinu, vai Iveta pati uzreiz saprata, bet, kad viņa pie manis 2022. gadā atnāca un sāka stāstīt un rādīt Rusiņa īsziņas, es uzreiz aptvēru, ka šī ir ļoti nopietna situācija. Mudināju Ivetu: draudi ir nopietni, ir jāraksta iesniegumi policijai. Un viņa rakstīja. Es nevaru pateikt, cik kopumā bija iesniegumu, jo daļa palika pie viņas. Bet tās izdrukas, kas ir pie manis, – tā ir ļoti bieza mape. Milzīgs daudzums – vismaz 30.
Iesniegumus rakstīja, protams, arī Slimību profilakses un kontroles centrs, kur Iveta strādāja un kura darbu Rusiņš faktiski paralizēja. Arī blakus esošās otras valsts iestādes – Veselības inspekcijas – darbinieces rakstīja iesniegumus policijai.
2022. gadā no 5. līdz 10. februārim viņš uz Slimību profilakses un kontroles centru piezvanīja vairāk nekā 1000 reizes. Iveta bija ļoti apzinīga, visu pierakstīja. Piemēram, vienā dienā viņa ir fiksējusi pāri par 400 zvaniem. Pie valsts iestādes profiliem Rusiņš internetā rakstīja visādus neķītrus komentārus, draudēja darbiniecēm. Viņas baidījās no Rusiņa, negāja uz darbu klātienē. Cilvēki vienkārši baidījās, joprojām baidās. Es arī baidos. Pie katra mazākā troksnīša man ir par to jādomā. Rusiņš taču zināja, kāda bija mana loma.
Ko jūs zināt par slepkavību?
17. aprīlī bija paredzēta tiesas sēde krimināllietā par ļaunprātīgu tiesas nolēmuma par pagaidu aizsardzību pārkāpšanu. Es zināju, ka Iveta nekad nekur neiet, ir ļoti uzmanīga. Pirms sēdes mums kādu mēnesi varbūt nebija iznācis kontaktēties. Arī Rusiņš bija tā kā pierāvies, pieklusis.
Un tad pēkšņi 17. aprīļa rītā es uzzinu, ka ir notikusi slepkavība. Iveta ar mammu un jaunāko dēlu bija aizbraukusi apkopt lauku kapus uz Variešu pusi – ārpus Jēkabpils. Joprojām nesaprotu, kāpēc viņa to darīja, ņemot vērā Ivetas piesardzību. Uz tā lauku ceļa, atpakaļ braucot, Rusiņš bija viņus apturējis, kā parasti bija viņu izsekojis. Tur Rusiņš arī nogalināja Ivetu. Arī viņas māte guva ievainojumus, jo centās savu vienīgo bērnu aizstāvēt. Šobrīd Ivetas mamma atrodas aprūpes iestādē, jo pēc pārdzīvotā nav spējīga par sevi rūpēties, nemaz nerunājot par mazbērniem. Mazais puisītis slepkavību redzēja, ar viņu joprojām strādā psiholoģe.
Jāsaka, ka Rusiņam visu laiku bija arī palīgi. Ivetas kaimiņiene, kas pie viņas mājas cītīgi slaucīja Rusiņa novietotās mašīnas logus, lai no kameras, kas tur bija iekšā, varētu Ivetu novērot. Mums arī ilgu laiku nebija skaidrs, kur Rusiņš ņem naudu. Pēc slepkavības izrādījās, ka viņš ir nelegāli nodarbināts transporta uzņēmumā un ar īpašnieka ziņu dzīvo šī uzņēmuma teritorijā. Uzzināju arī, ka viņa darba devējs pēc slepkavības bija slēpis lietiskos pierādījumus, pārvietojot tos no Rusiņa "dzīvesvietas" uz savu māju. Gan šī "izpalīdzīgā" kaimiņiene, gan darba devējs pēc slepkavības tika apcietināti, bet pēc tam atbrīvoti. Par tālāko izmeklēšanas gaitu man nav informācijas.
Jūs domājat, ka Rusiņš joprojām ir dzīvs?
Protams. Tādi cilvēki sev neko nenodara, viņš sevi ļoti mīl. Rusiņš vienmēr visu perfekti izskaitļoja un izplānoja – kā šahists. Katru Ivetas kustību izsekoja, visu novēroja, par katru soli sūtīja draudu īsziņas. Cikos viņas puisītis no mājas izgāja, lielākais dēls uz skolu ar autobusu aizbrauca, kad viņa savu mašīnu automazgātavā iebrauca, kad beidza mazgāt. Pavisam neilgi pirms slepkavības bija šī īsziņa par frizētavu, kur viņš rakstīja, lai viņa gatavojas "melnajam maisam". Iveta izdrukāja īsziņas, rādīja man, pievienoja iesniegumiem policijai. Mēs, protams, arī rakstījām lūgumu noteikt viņam psihiatrisko ekspertīzi, kaut gan lielas cerības nelolojām, jo psihopātus par nepieskaitāmiem parasti nenosaka. Man šīs izdrukas ir saglabātas. Lasot bail paliek, bet kas bija jāpārdzīvo viņai, šādas īsziņas saņemot un saprotot, uz ko tas virzās?
Vai Leonam Rusiņam Jēkabpilī bija kāds īpašs statuss, kas viņam ļāva tik ilgi netraucēti darboties? Vai jūs varat izskaidrot policijas attieksmi?
Mēs, protams, neko nevaram pierādīt, bet mana kliente bija pārliecināta, ka kāds policijā sniedz Rusiņam informāciju. Piemēram, Ivetai bija tuva radiniece, kas viņu atbalstīja. Rusiņš agresīvi vērsās pret visiem, kas Ivetai kaut kādā veidā palīdzēja. Tieši šī radiniece bija klāt brīdī, kad Rusiņš pie Rimi veikala ar nazi uzbruka Ivetai. Pēc tam viņš sāka draudēt arī šai Ivetas radiniecei. Kad viņas uzrakstīja iesniegumu policijai, pēc pāris stundām Ivetai zvana Rusiņš un saka viņai tādas lietas, kuras var zināt tikai cilvēks, kurš ir pats lasījis šo iesniegumu.
Jēkabpils ir neliela pilsēta, kurā vairāk vai mazāk visi visus pazīst. Kā varēja gadīties, ka šāds divu gadu terors paslīdēja garām policijai un prokuratūrai un ka nevienam no tiem, kas saņēma daudzos iesniegumus un rosināja kriminālprocesus un administratīvos procesus, neradās kopaina par Rusiņa darbības mērogu?
Tas man nav saprotams. Ir gadījumi, kad upuri cieš, bet klusē un apkārt neviens neko nezina. Iveta tāda nebija, viņa cīnījās par savu dzīvību. Viņa bija ļoti izglītota, ļoti inteliģenta, viņai bija ļoti laba valoda. Parasti viņa atnāca pie mani ar jau uzrakstītu iesniegumu, un man tur gandrīz nekas nebija jālabo, varbūt vienīgi varēju ieteikt pievienot kādus pierādījumus – izdruku vai ko citu.
Šis bija gadījums, kad uz tiesību aizsardzības iestādēm iesniegumi par vienu personu gāja ļoti intensīvi, ļoti daudz un ar ļoti nopietnu saturu. Ar konkrētiem pierādījumiem, ar īsziņu izdrukām – ar nogalināšanas draudiem, ar tekstiem, ka bērnus aizvedīs bagāžniekā un viņus neviens neatradīs, ka māti nogalinās, utt. Mēs pat pie tiesu izpildītāja griezāmies, viņš ar aktu veica īsziņu fakta konstatāciju, lai mēs varam iesniegt policijā. Pievienojām šīs īsziņas arī iesniegumam ģenerālprokuroram. Iesniegumus rakstīja arī jau minētais Slimību profilakses un kontroles centrs, lika klāt izdrukas no iestādes mājaslapas ar Rusiņa perversajiem komentāriem, ko viņš tur bija sarakstījis.
Tie nebija pāris iesniegumi, tie bija ļoti daudzi pamatoti iesniegumi policijai. Kā šo visu kopumu policija varēja neredzēt un neizdarīt secinājumus? Ja vēl varētu pieļaut, ka to neredz atsevišķi policisti, bet kā to pieļāva Jēkabpils policijas priekšnieks Rolands Bērziņš? Kas tas ir? Vienaldzība, bezdarbība?
Es saprotu, ka policijai pašlaik ir ļoti grūti strādāt. To mēs visi zinām. Trūkst kadru, visu laiku notiek reformas. Kad ieej policijas ēkā Jēkabpilī, tur ir pustukšs. Policistu ir ļoti maz, izmeklētājas galvenokārt ir jaunas sievietes ar nelielu pieredzi. Tas nav salīdzināms ar situāciju, kas bija agrāk, kad policists pārzināja savu rajonu, visus pazina. Tomēr es vienalga nesaprotu, kā policija Jēkabpilī varēja neredzēt šo situāciju ar Rusiņu, neaptvert kopainu. Policija taču vairs nav tāda kā agrāk. Mūsdienās cilvēki policijai tomēr uzticas. Ja ir problēmas, tad meklē palīdzību. Un policijai ir jāprot novērtēt riskus katrā konkrētajā gadījumā.
Vai prokuratūra un policija Jēkabpilī atrodas vienā ēkā?
Nē, atsevišķi. Prokuratūra kopā ar tiesu atrodas jaunajā Tieslietu namā Bebru ielas mikrorajonā. Tas ir tieši pilsētas rajons, kur dzīvoja Iveta.
Tajā rajonā daudzi zināja par Rusiņu. Arī krimināllietās bija liecinieki no šī mikrorajona. Viens krietns vīrietis, kurš redzēja, kā Rusiņš uz ielas fiziski uzbrūk manai klientei, apstājās un aizveda ar savu mašīnu Ivetu līdz mājai. Pēc tam, protams, saņēma agresiju pats pret sevi – Rusiņš sāka viņu vajāt sociālajos tīklos, rakstīt visādas nenormālības. Ikviens, kurš nonāca Rusiņa ceļā, kļuva par viņa ienaidnieku.
Varbūt policijas darbiniekiem bija bail no Rusiņa? Arī policistiem ir jāiet mājās tumsā vakarā, un arī policistiem ir bērni.
Tā man negribētos domāt. Tāpēc taču mums ir policija, lai šādus gadījumus risinātu. Mums Jēkabpilī ir bijuši gadījumi, kur policisti ir parādījuši tiešām lielu drosmi un varonību un pat gājuši bojā, cīnoties pret noziedzību. Piemēram, kad notika spēļu zāles "Fēnikss" aplaupīšana. Nedomāju, ka Rusiņš ir ar to salīdzināms. Tieši tāpēc man nav izskaidrojuma, kāpēc tika pieļauta šī slepkavība.
Vai šobrīd, jūsuprāt, attieksme ir mainījusies?
Es domāju, ka attieksme ne vien Jēkabpilī, bet visā valstī ir mainījusies. Arī iepriekš Latvijā ir bijuši līdzīgi ļoti smagi gadījumi, bet šis tomēr īpaši satricināja. Arī valdība un Saeima rīkojās atbildīgi, darīja tajā brīdī, ko varēja. Tika izmaksātas kompensācijas Ivetas bērniem, tika grozīts Krimināllikums, normas par draudēšanu, vajāšanu un pagaidu aizsardzības pārkāpumiem tika mainītas.
Līdz Krimināllikuma grozījumiem maksimālais sods, ko varēja piespriest, bija īslaicīga brīvības atņemšana – līdz trīs mēnešiem, apcietinājumu kā drošības līdzekli – maksimums līdz 30 dienām. Viņam piemēroja tikai vienu apcietinājumu – uz 20 dienām. Ģenerālprokurors intervijā teica, ka šis apcietinājums varbūt esot padarījis Rusiņu agresīvāku. Bet es atceros, kā mana kliente priecājās, ka šajā laikā varēja izņemt bērnu no bērnudārza un aizvest uz rotaļu laukumu, ka vecākais dēls varēja bez bailēm iet pa ielu. Viņa uz īsu brīdi sajutās droši. Kad Rusiņš iznāca no apcietinājuma, Iveta atkal centās uzturēties tikai telpās, bet, ja gāja ārā, tad tikai gaišā laikā un vietās, kur bija daudz cilvēku. Rusiņš vajāja viņu uz ielas, klauvēja naktīs pie loga, kāpa iekšā pa balkonu, biedēja ne vien pašu Ivetu, bet arī bērnus un mammu. Pūta kaut kādu gāzi dzīvoklī iekšā pa logiem, regulāri pārgrieza elektrības un interneta vadus koridorā – nav iespējams mācīties, dzīvoklī nav siltā ūdens. Kaitēja un draudēja, kā vien varēja.
Es lūdzu Ivetai, lai viņa to visu pieraksta un dokumentē, lai fotografē Rusiņu, kad viņš kāpj iekšā balkonā, jo, kamēr atbrauc policija, viņš jau ir aizbēdzis. Viņa to arī darīja, fiksēja, visu aprakstīja iesniegumos policijai. Arī to, ka mazākais dēls no stresa un bailēm par savu mammu naktīs neguļ, sācis vemt. Tas viss taču atstās ietekmi arī uz bērna nākotni. Nemaz nerunājot par to, ka šis pats bērns vēlāk redzēja, kā Rusiņš nogalina viņa māti. Vēl šorīt, pirms nākšanas pie jums, es pārlasīju šos Ivetas iesniegumus un domāju, kā vispār bija iespējams tā dzīvot. Kā viņa varēja to stresu izturēt, naktis neguļot, pēc tam iet uz darbu. Kā es pati, kā jebkurš no mums justos šādā situācijā?
Iveta paniski baidījās, viņai bija izbiedēta zvēra acis. Jau 2022. gadā viņa noteikti saprata, ka nāve viņai burtiski staigā pa pēdām. To nevar ar vārdiem aprakstīt – kā var justies cilvēks šādā situācijā. Ivetas radiniece man vēlāk teica, ka esot saņēmusi no viņas īsziņas, ka viņa ir zaudējusi cerības un ka policijai vairs netic. Viņai burtiski bija nolaidušās rokas.
Ģenerālprokurors man pārmeta, ka mēs neesot pārsūdzējušas procesa virzītāju lēmumus. Jūs domājat, ka šai sievietei viņas situācijā vēl bija spēks pārsūdzēt lēmumus? Vai man būtu bijis pienākums viņu vēl vairāk iesaistīt sarakstē ar iestādēm, no kurām mēs saņemtu kārtējo atrakstīšanos? Mēs tāpat nepārtraukti rakstījām iesniegumus policijai, tā bija informācijas lavīna bez rezultātiem. Mums atteica lūgumu veikt Rusiņam psihiatrisko ekspertīzi, atteica piemērot bargākus drošības līdzekļus, atteica iesniegumu par neslavas celšanu sociālajos tīklos, kur viņš par manu klienti rakstīja šausmīgas, perversas lietas, utt.
Kā jums pašai liekas – kas mudināja Rusiņu šādi rīkoties?
Krimināllietu advokāti noteikti ir redzējuši šāda veida cilvēkus. Es teiktu, ka tie ir psihopāti. Ārēji viņi sevi prot pasniegt ļoti labi, bet patiesībā ir spējīgi uz šausmīgām lietām. Ja ar tādu iznāk dzīvē satikties, ir jābēg neatskatoties.
Šādi cilvēki arī ļoti izbauda savus panākumus. Piemēram, iepriekš Iveta strādāja Jēkabpilī "Mēness aptiekā". Rusiņš nāca uz turieni, traucēja aptiekas darbu, rakstīja briesmīgas, neķītras lietas par Ivetu aptiekas sociālajos tīklos. Viņa saprata, ka rada problēmas savam darba devējam, un aizgāja no turienes. Viņš atsūtīja apmierinātu īsziņu: "Mēness aptiekai" nervi par vāju, man izdevās!
Pēc slepkavības presē parādījās ziņas, ka Rusiņam šīs neesot bijušas pirmās šāda veida attiecības un sieviete, ko viņš bija vajājis iepriekš, arī neesot saņēmusi aizsardzību no valsts iestādēm, emigrējusi uz ārzemēm, kā arī laikam pat algojusi "sitējus", kas viņu aizstāvētu pret Rusiņa agresiju.
Tā bija publikācija žurnālā "Ieva".2 Es to iepriekš nezināju, bet, kad izlasīju, tad sapratu, ka ir runa par man zināmu cilvēku – vienu citu manu klienti civillietā no Preiļu apkārtnes. Kad mēs kārtojām šo mantojuma lietu, es nevarēju saprast, kāpēc šī sieviete tik ļoti slēpj savu atrašanās vietu, lietas kārtošanai ir izsniegusi pilnvaru, pati nebrauc uz tiesu, negrib izpaust savu telefona numuru vai adresi. Izlasot šo interviju, es aptvēru, ka tā ir vēl viena sieviete, kuru ir vajājis Leons Rusiņš un kura cenšas dzīvot inkognito, joprojām no viņa baidīdamās.
Vai jūsu klientei Ivetai arī neradās doma kaut kādā veidā aizbēgt no sava vajātāja prom no Jēkabpils?
Viņai bija smagi materiālie apstākļi. Es to zināju, tāpēc arī viņai nesavtīgi centos palīdzēt. Kopā ar mammu un bērniem Iveta dzīvoja vienistabas dzīvoklītī. Viņas vērtīgākā manta bija uz kredīta paņemtā veļasmašīna. Rusiņš, protams, nekādus uzturlīdzekļus par jaunāko puisīti viņai nemaksāja. Uzsākt dzīvi jaunā vietā šādā situācijā nebija iespējams.
Ko, jūsuprāt, vajadzēja darīt policijai? Kā iestādēm vajadzēja risināt šo situāciju?
Manā ieskatā, Rusiņa uzvedība eskalējās tāpēc, ka viņam neviens neko nevarēja padarīt. Mēs rakstām iesniegumus, policija rosina krimināllietas, bet viņš staigā brīvībā, algotu darbu oficiāli nekur nestrādā, nodokļus nemaksā. Un paliek aizvien pārdrošāks, ciniskāks, nekaunīgāks.
Ko varēja darīt policija? Vai redzot, ka manai klientei tiek regulāri izteikti reāli, konkrēti draudi nogalināt vai nodarīt smagus miesas bojājumus un ka šī situācija visu laiku eskalējas, – vai tad nebija iespējams Rusiņu aizturēt vai apcietināt? Kāpēc tad, kad viņš faktiski paralizēja valsts iestādes – Slimību profilakses un kontroles centra – darbu un policija saņēma attiecīgu iesniegumu, netika rosināts kriminālprocess, piemēram, par huligānismu, bet policija aprobežojās ar administratīvo procesu? Gadījumi mēdz būt visādi. Bet ar dzīves pieredzi un intuīciju tomēr var just, kas tie ir par draudiem un vai tie realizēsies. Ir cilvēki, kas kliedz un draud dzērumā, dusmās. Un ir cilvēki, kas draud ļoti izsvērti, nopietni, rūpīgi plānojot. Tos riskus var nojaust. Policijai Rusiņa gadījumā bija jāsaprot, ka šie draudi ir ļoti nopietni. Bet mūs vienkārši neņēma par pilnu – nu, ko tur, bijušie dzīvesbiedri ķīvējas…
Jāatzīst, ka tajā brīdī šīs Krimināllikuma normas par pagaidu aizsardzības lēmuma pārkāpšanu paredzēja tikai īslaicīgu brīvības atņemšanu, tātad līdz trim mēnešiem, un apcietināšana par kriminālpārkāpumu ir maksimums 30 dienas. Policija un prokuratūra mūsu gadījumā tieši ar to visu laiku arī attaisnojās – ka tas taču nekas nav, ka tas ir tikai kriminālpārkāpums.
Katru reizi, kad Rusiņš pārkāpa tiesas noteikto aizliegumu tuvoties Ivetai, tas bija "tikai" jauns kriminālpārkāpums – Krimināllikuma 168.1 pants. Arī 132. un 132.1 pants – draudi izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojājumu un vajāšana – līdz pagājušās vasaras grozījumiem bija kriminālpārkāpumi. Un kriminālpārkāpumu gadījumā drošības līdzekli – apcietinājumu parasti nepiemēro. Tāda prakse tiešām ir. Kriminālpārkāpumu lietas tiek uzskatītas par nekaitīgām. Tiesas parasti neuzdrošinās šādās lietās būt bargas. Ar to arī visi mūsu gadījumā aizbildinājās. Tagad, kad Krimināllikums ir izgrozīts, esmu Jēkabpilī vienā lietā redzējusi, ka persona tiek apcietināta pagaidu aizsardzības pret vardarbību pārkāpšanas lietā.
Iznāk, ka visa pilsēta noskatījās, kā viens varmāka līdz nāvei vajā savu upuri?
Tā varētu teikt, ka gandrīz visi zināja. Un mēs bijām tikai trīs – Iveta, viņas radiniece, kas sniedza atbalstu, un es. Protams arī mamma, bērni bija kopā ar viņu.
Vai Rusiņš bija agresīvs arī pret jums?
Vienu reizi viņš mani apsaukāja, kad es kā valsts norīkota advokāte krimināllietā piedalījos tiesas sēdē par pagaidu aizsardzības pārkāpšanu. Viņš nebija atnācis uz tiesas sēdi, un tiesa lietas izskatīšanu atlika. Bet Rusiņš turpat ārpusē pie tiesas nama dežurēja, kā parasti uzraugot katru Ivetas soli. Viņas dzīvoklis bija 200 metrus no tiesas nama, turpat Bebru mikrorajonā. Tad nu es prombraucot dzirdēju, ko viņš par mani domā.
Ārpus šī procesa man kā advokātei ar Ivetu nebija vienošanās, viņa vienkārši nāca pie manis un es viņai palīdzēju, kā varēju.
Jūs minējāt, ka abiem jūsu klientes dēliem un mammai valsts izmaksāja kompensācijas. Kā vērtējat šo valsts rīcību?
Pirmkārt, jau prezidents Levits uzreiz pateica, ka tā ir valsts atbildība, pēc tam to ļoti stingri pateica arī prezidents Rinkēvičs. Starp citu, bija iniciatīva arī portālā manabalss.lv par to, ka valstij jāsamaksā klientes bērniem.
Kompensāciju piešķiršana bija ļoti pareiza valsts rīcība. Jo, ja šis gadījums aizietu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu, tas viennozīmīgi būtu Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas otrā panta "Tiesības uz dzīvību" pārkāpums. Policija šajā gadījumā viennozīmīgi neveica savus pienākumus, tā bija valsts bezdarbība. Un, ja atceraties, profesore Ineta Ziemele pēc šī notikuma izteicās, ka arī nacionālā likumdošana attiecībā uz šāda veida nodarījumiem nav bijusi pietiekami efektīva. Protams, tāds process prasītu gadus, bet naudu bērniem taču vajag uzreiz. Un kurš uzņemtos šādas lietas vešanu? Tur jābūt ļoti profesionāli uzrakstītam pieteikumam.
Vai jūs piekrītat tiem, kas uzskata, ka Latvijas sodu politika pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi pārāk maiga?
Skaidrs, ka ne jau tikai bargi cietumsodi novērš noziedzību. Es arī piekrītu, ka ir jācenšas noziedzniekus iekļaut atpakaļ sabiedrībā. Bet ir atsevišķi gadījumi – un Leons Rusiņš tāds ir –, kad ir jābūt tiesiskiem līdzekļiem, kā noziedznieku neitralizēt, kā viņu izņemt no sabiedrības, lai viņš neapdraudētu apkārtējos cilvēkus.
Sakiet, vai pašvaldība, pašvaldības policija, sociālais dienests bija iesaistīti šajā situācijā? Vai viņiem nebija pienākums celt trauksmi un palīdzēt risināt šo situāciju?
Tiesa bija noteikusi pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Bērni bija nepilngadīgi, tādēļ lēmums tika paziņots bāriņtiesai. Tika novērtēta situācija, ka bērni atrodas nepārtrauktā stresa situācijā, un piešķirts sociālais pakalpojums – psihologa atbalsts. Savukārt pašvaldības policijai ir citas funkcijas. Šis gadījums tomēr bija Valsts policijas kompetence.
Tomēr nav skaidrs, kāpēc jūs bijāt atstātas vienas šajā situācijā, ja mums valstī ir vesela rinda ar dažādām iestādēm, kas ir radītas cilvēku interešu aizsardzībai. Piemēram, vai Jēkabpils bāriņtiesai, domājot par bērnu labākajām interesēm, nevajadzēja aktīvi rīkoties, vērsties policijā vai prokuratūrā, informēt par policijas bezdarbību prokuroru? Kā viņi varēja neredzēt, ka jūsu klientes bērni atrodas nāves draudu situācijā?
Es nezinu, cik daudz informācijas bija bāriņtiesas rīcībā un vai tās bija pietiekami, lai saprastu, cik briesmīga ir šī situācija. Līdz ar to grūti ir spriest, vai viņi rīkojās profesionāli. Visticamāk, viņiem nebija nekā vairāk par tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzības noteikšanu. Un droši vien viņi bija runājuši arī ar Ivetu kā bērnu mammu.
Manuprāt, diez vai situācija būtu bijusi citādāka, ja arī bāriņtiesa uzrakstītu iesniegumu. Informācijas policijai jau tāpat bija ļoti daudz. Ar šīm lietām tomēr ir jānodarbojas Valsts policijai un prokuratūrai, kur nonāk krimināllietas. Viņi bija tie, ka nesaprata stāvokļa nopietnību.
Ko neizdarīja prokuratūra?
Tā taču ir uzraugošā institūcija – prokurors saņem lietu kriminālvajāšanai, ceļ apsūdzību, nodod tiesai. Jebkurai policijā ierosinātajai lietai ir uzraugošais prokurors. Viņiem bija jāredz policijas bezdarbība, bija jāliek policijai rīkoties, jāsapurina. Es nezinu, kuri konkrēti prokurori tur bija iesaistīti, jo es nekādā veidā tajās krimināllietās nepiedalījos – nedz es biju valsts norīkota, nedz kliente ar mani bija slēgusi vienošanos. Vienīgi par prokuroru Jāni Butleru es zināju, ka viņš uzrauga vienu krimināllietu, tāpēc ar viņu arī centos runāt, teicu, ka šis gadījums tiešām ir ļoti nopietns, draudi ir reāli, un lūdzu, lai viņš iesaistās.
No preses zinu, ka pēc slepkavības uz Jēkabpili brauca Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Aigars Bičušs un atzina, ka viņa praksē šis ir pirmais tāds gadījums.
Kur jūs vēl meklējāt palīdzību, kad nesaņēmāt to policijā un prokuratūrā Jēkabpilī?
2022. gada septembrī Iveta uzrakstīja iesniegumu par dzīvības apdraudējumu un tiesisko aizsardzību ģenerālprokuroram Jurim Stukānam. Iesniegumu pārsūtīja atbildes sagatavošanai Austrumzemgales prokuratūrai, un atbildi sniedza tas pats Jēkabpils prokurors Jānis Butlers. Par šo atbildi jau ir daudz runāts pēc Ivetas slepkavības.
2023. gada janvārī Iveta lūdza palīdzību tiesībsargam. Mēs tiešām vienkārši nezinājām, ko vēl darīt. Tā arī uzrakstījām, ka vēršamies pie tiesībsarga galēja izmisuma apstākļos. Minējām visus iesniegumus policijai, uzrakstījām par to, ka Rusiņš nepārtraukti pārkāpj tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību un vajā Ivetu. Uzdevām jautājumu: cik iesniegumu policijai ir jāuzraksta, lai tā beidzot rīkotos? Iveta tiesībsargam tieši tā arī uzrakstīja: vai Valsts policija rīkosies tikai tad, kad Rusiņš būs viņu noslepkavojis, vai arī viņa no izmisuma būs izdarījusi pašnāvību?
Saņēmām Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītājas Lailas Grāveres atbildi uz deviņām lapām, kur tika vēlreiz pārstāstīti visi mums pašām zināmie fakti par Ivetas daudzajiem iesniegumiem policijai un Rusiņa darbībām. Noslēgumā Ivetai tika sniegts ieteikums "arī turpmāk izmantot valstī noteikto tiesību aizsardzības mehānismu un vērsties ar iesniegumu Valsts policijā", kā arī "kopīgā bērna vislabākajās interesēs" izvērtēt, vai bērna interesēs ir ierobežot tēva saskarsmes tiesības un vai bērnam tomēr nebūtu jāsaņem arī "tēva rūpes un gādība".
Kā jūs uztvērāt šādu Tiesībsarga biroja atbildi? Un ko jūs domājat tagad, kad zināt, ka trīs mēnešus pēc šīs atbildes saņemšanas Rusiņš nogalināja jūsu klienti?
Kā likuma izskaidrojumu bez jebkādas iedziļināšanās Ivetas situācijā. Mēs no Tiesībsarga biroja saņēmām ieteikumu rakstīt iesniegumu policijai, kurai mēs iesniegumus rakstījām nepārtraukti divu gadu garumā.
Valsts iestādes diemžēl tā mūs uztvēra – kā apgrūtinājumu, kas viņus traucē. Atkal jūs te ar savām sūdzībām par kriminālpārkāpumiem! Tā pret Ivetu izturējās. Sākot ar Jēkabpils policijas darbiniekiem Lanu Ašaku, Oļegu Belovu un citiem, kas rakstīja atbildes uz Ivetas iesniegumiem, un beidzot ar prokuroriem, kam šie procesi bija jāuzrauga.
Kāpēc tad mēs rakstījām vēstuli ģenerālprokuroram un tiesībsargam? Tāpēc, ka tiešām bijām izmisumā par policijas bezdarbību un tā bija mūsu pēdējā cerība – ka šīs augstākās amatpersonas darīs kaut ko, lai iedarbinātu tiesību aizsardzības iestādes un liktu darīt to, kas tām ir jādara.
Ja tagad, pēc Ivetas slepkavības, viņas ģimene izlemtu vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā – tieši tas būtu sūdzības pamatā – valsts vienaldzība un bezdarbība, no policista līdz pat augstākajām amatpersonām.
Kā reaģēja kolēģi advokāti pēc jūsu intervijām, kurās kritizējāt tiesību aizsardzības iestāžu darbu?
Pēc tam, kad izskanēja šie ģenerālprokurora Stukāna apvainojumi, man ļoti daudzi zvanīja un atbalstīja, sociālajos tīklos rakstīja – arī tādi juristi, kurus pati nepazinu, viņu vārdus tikai jūsu žurnālā biju lasījusi. Arī manai meitai3 izteica atbalstu. Advokātu padome vērsās Tieslietu padomē, kas izskatīja jautājumu par ģenerālprokurora rīcības ētiku.
Noslēdzot sarunu, pastāstiet par savu ceļu jurisprudencē.
1983. gadā absolvēju Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti. Biju juriskonsulte Jēkabpils sovhoztehnikumā, pēc tam strādāju Jēkabpils agrorūpnieciskajā apvienībā. 1987. gadā man piedāvāja kļūt par Jēkabpils rajona tautas tiesas tiesnesi. Tiesneša amatā nostrādāju piecus gadus, tad nolēmu iet uz advokatūru. 1994. gadā devu zvērināta advokāta zvērestu. Pašlaik esmu individuāli praktizējoša advokāte Jēkabpilī. Konkrētas specializācijas man nav, jo provincē mēs nevaram nodalīt – ņemt tikai krimināllietas vai tikai civillietas. Tomēr vairāk cenšos strādāt ar ģimenes tiesībām un mantojuma lietām.
Kāpēc nomainījāt tiesneša amatu pret darbu advokatūrā?
Tiesneša darbs tomēr prasa īpašu raksturu, zināmu vēsumu. Ja tu nevari gulēt naktīs, domā par katru cilvēku, par kuru tev jālemj, to nevar ilgi izturēt. Man laikam ir par daudz jušanas. Advokātam arī ir grūti, ir ļoti daudz jāstrādā. Tomēr advokāta darbā ir milzīgs gandarījums, jo katru dienu vari izdarīt kaut ko labu, palīdzēt cilvēkiem.
|
Saeima groza Krimināllikumu, reaģējot uz slepkavību Likumprojektu ar priekšlikumu grozīt 132., 132.1 un 168.1 pantu 2023. gada aprīlī iesniedza Saeimas deputāti: Andrejs Judins, Agnese Krasta, Irma Kalniņa, Inese Kalniņa, Hosams Abu Meri un Jānis Patmalnieks. Iniciatīvu deputāti pamatoja ar to, ka šajos pantos noteiktie nodarījumi tiek klasificēti kā kriminālpārkāpumi un par tiem paredzētie sodi neatbilst to kaitīgumam, proti, par šo pantu pārkāpumiem var sodīt ar tikai "īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu". Deputātu mērķis, pastiprinot sodus, bija nodrošināt efektīvāku aizsardzību personām, kurām ir izteikti draudi izdarīt smagu miesas bojājumu vai noslepkavot, kuru drošība ir apdraudēta ar vairākkārtēju vai ilgstošu izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu un personai nevēlamu saziņu, kā arī personām, kurām ar tiesas nolēmumu ir noteikta aizsardzība pret vardarbību. Deputātu ieskatā, šie grozījumi arī veicinātu kriminālprocesa efektivitāti. Ar 2023. gada 15. jūnija Krimināllikuma grozījumiem Saeima nolēma 132. pantā (Draudi izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojājumu), 132.1 pantā (Vajāšana) un 168.1 pantā (Nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšana) paredzētos noziedzīgos nodarījumus noteikt par mazāk smagiem noziegumiem un papildināja šajos pantos noteiktās sankcijas ar iespēju sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam. Krimināllikuma 132.1 pants tika arī papildināts, izveidojot pantam jaunu – otro – daļu, nosakot, ka "par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir pirmajā vai otrajā radniecības pakāpē, vai pret laulāto vai bijušo laulāto, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir vai ir bijis pastāvīgās intīmās attiecībās, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājam ir kopīga (nedalīta) saimniecība, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu". 28. jūnijā grozījumi Krimināllikumā tika izsludināti oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un 15. jūlijā stājās spēkā. |
|
Prezidents Levits aicina noskaidrot amatpersonu atbildību Tūlīt pēc Jēkabpilī notikušās slepkavības kritiku tiesību aizsardzības iestādēm pauda Valsts prezidents Egils Levits, uzsverot, ka upuris izdarīja visu, lai panāktu valsts aizsardzību, taču tā netika dota, un līdz ar to "visa vaina ir valsts pusē". E. Levits uzsvēra, ka saprātīgam likuma piemērotājam šajā situācijā būtu bijis pietiekami likumā noteiktu līdzekļu, lai efektīvi rīkotos. 21. aprīlī E. Levits oficiāli lūdza Valsts policijas priekšniekam Armandam Rukam un ģenerālprokuroram Jurim Stukānam izvērtēt apstākļus, kas saistīti ar to Valsts policijas un prokuratūras amatpersonu rīcību, kuriem, pildot savus dienesta pienākumus, bija zināmas Jēkabpilī nogalinātās sievietes iepriekš iesniegtās sūdzības par apdraudējumu dzīvībai. Vienlaikus E. Levits aicināja Valsts policiju un prokuratūru izvērtēt, kādas iekšējās darbības izmaiņas vai arī izmaiņas ārējos normatīvajos aktos ir nepieciešams veikt, lai līdzīgi gadījumi neatkārtotos.
Prezidents Rinkēvičs aicina piešķirt kompensācijas 2023. gada 31. jūlijā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtīja vēstuli Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, aicinot Ministru kabinetu lemt par vienreizējas kompensācijas piešķiršanu nogalinātās sievietes nepilngadīgajiem bērniem: "Šogad Latviju ir satricinājusi traģēdija, kad dzīvību ir zaudējis cilvēks, kurš valsts aizsardzību tā arī nesagaidīja. Šā gada 16. aprīlī pastrādātā slepkavība Jēkabpilī, kad pēc ilgstošas publiskas un atbildīgajām iestādēm zināmas vajāšanas tika nogalināta nepilngadīgu bērnu māte, diemžēl izgaismoja valsts nespēju pasargāt tās cilvēkus. Sekojošā varas iestāžu – policijas, prokuratūras, tiesas, pašvaldības iestāžu – skaidrošanās un vainīgo meklēšana citur, bet tikai ne pie sevis, spilgti apliecināja – valsts nav spējusi aizsargāt demokrātiskās sabiedrības augstāko vērtību – cilvēka dzīvību." E. Rinkēvičs vērsa valdības vadītāja uzmanību, ka likums "Par valsts kompensāciju cietušajiem" nodrošina fiziskajai personai, kura Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzīta par cietušo, tiesības saņemt valsts kompensāciju par tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu. Valsts prezidenta ieskatā, līdzās šim tiesiskajam mehānismam tieši Jēkabpils slepkavības lietā valstij ir jādara vairāk, parādot, ka valsts ir spējīga uzņemties atbildību, ja kādi tās varas atzari nav spējuši nosargāt cilvēku no apdraudējumiem, par kuriem valsts bija informēta. 2023. gada 15. augustā Ministru kabinets, atsaucoties E. Rinkēviča ierosinājumam, pieņēma rīkojumu "Par vienreizējas ārkārtējas kompensācijas piešķiršanu", nolemjot no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem "piešķirt Tieslietu ministrijai 150 000 euro, lai izmaksātu vienreizēju ārkārtēju kompensāciju 2023. gada 16. aprīlī Jēkabpilī bojā gājušās sievietes diviem nepilngadīgajiem bērniem un mātei 50 000 euro apmērā katram". Praktiskais kompensāciju piešķiršanas risinājums tika uzticēts Tieslietu ministrijai. |
1. Esiet drosmīgas un neklusējiet! Juris Stukāns intervijā Lolitai Lūsei. Ieva, 07.06.2023., Nr. 23, 16.–19. lpp.
2. Policija mani neuztvēra nopietni. Aija Mazure intervijā Aivai Kaneponei. Ieva, 26.04.2023., Nr. 17/18, 12.–13. lpp.
3. A. Nores meita ir patērētāju tiesību lietpratēja Dr. iur. Zanda Dāvida. Viņa ir arī daudzu publikāciju autore žurnālā "Jurista Vārds".