Pagājušajā gadā klajā nāca Oksfordas Universitātes profesora Timotija Gārtona Eša (Timothy Garton Ash) monogrāfija, kuras latviskais tulkojums izdots ar nosaukumu "Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture". Vienlaikus izmantojot gan zinātnieka, gan žurnālista metodes, kā arī iekļaujot savu personīgo pieredzi, kas gūta, gadu desmitiem apceļojot un pētot norises dažādās Eiropas malās (lasot rodas sajūta, ka Ešs gandrīz neticamā veidā ir bijis klāt pilnīgi visur – no protesta mītiņiem līdz politiķu kabinetiem), rakstnieks aizraujošā veidā atgādina lasītājam gan par Dzelzs priekškara sašķelto Eiropu, gan laiku, kad Gorbačovs – Reigans – Tečere pielika punktu Aukstajam karam un kad Eiropu, kā arī visu pārējo Rietumu pasauli saviļņoja cerības uz Kanta sludināto "mūžīgo mieru" starp valstīm un Rietumu vērtībās balstītās liberālās demokrātijas neatgriezenisko uzvaras gājienu sagruvušā komunistiskā režīma valstīs.
Tomēr 20. gadsimta nogales eiforijai nebija lemts ilgi turpināties – jau dažas desmitgades vēlāk draudi un pretstāve atgriezās, un šobrīd, 2024. gada pavasarī, Eiropas kontinentā plosās lielākais militārais konflikts kopš Otrā pasaules kara beigām: Krievijas Federācija ir sen novērsusies no īsu mirkli izmēģinātā demokrātiskas tiesiskas valsts attīstības ceļa un ar spēku cenšas atjaunot impēriju un atpakaļ totalitārisma bedrē ieraut savas kaimiņvalstis, šobrīd – Ukrainu.
Arī šo radikālo virziena un politisko strāvojumu maiņu savā grāmatā aplūko Ešs, tai skaitā izceldams īso "iespēju logu", kas pavērās Centrālās un Austrumeiropas tautām, lai izdarītu stratēģisko izvēli par savu nākotni. No komunistiskās diktatūras un PSRS okupācijas atbrīvotās valstis burtiski atradās krustcelēs, kurās tobrīd bija iespējams gandrīz viss, atlika tikai izvēlēties.
Latvija šogad svin divas nepārvērtējami nozīmīgas 20 gadu jubilejas: 2004. gada 29. martā mēs kļuvām par kolektīvās drošības sistēmas – Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas (NATO) dalībvalsti, bet 2004. gada 1. maijā iestājāmies Eiropas kontinenta demokrātisko valstu politiskajā un ekonomiskajā aliansē – Eiropas Savienībā (ES).
Šo rindu autore, tāpat kā daudzi "Jurista Vārda" lasītāji, atceras Eša aprakstīto ideālistisko cerību laikmetu 20. un 21. gadsimta mijā, kad likās, ka Rietumu pasaules vērtības – demokrātija, likuma vara un cilvēktiesības – kļūs par pamatu "vispasaules" kārtībai un ES vai tai līdzīga valstu sadarbības sistēma stiepsies vismaz līdz Kaukāzam, bet varbūt pat līdz Vidusāzijas stepēm. Šīs cerības nepiepildījās, un jau ilgāku laiku diemžēl rit pretēji procesi – aizvien jaunas valstis ieslīd neslēptā autoritārismā, un pasaulē kopumā atkal veidojas pretstāve starp demokrātiskām un antidemokrātiskām valstu grupām.
Tieši tādēļ īpaši skaidrs kļūst, ka Latvijas tauta un Latvijas politiķi savulaik ir izdarījuši vienīgo pareizo stratēģisko izvēli, lemjot par nešaubīgu pievienošanos "Rietumu klubam". Jāpateicas arī Rietumu politiķiem, kas šos centienus atbalstīja un lēma par Centrālās un Austrumeiropas valstu, tai skaitā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, uzņemšanu NATO un ES (arī par šiem nebūt ne viegli pieņemtajiem lēmumiem daudz interesanta atrodams Eša monogrāfijā, kā arī, protams, citos avotos).
Šis "Jurista Vārda" grāmatžurnāls veltīts Latvijas dalības Eiropas Savienībā pirmajiem 20 gadiem. Redakcija pateicas par milzīgo personisko ieguldījumu šī izdevuma idejas autoriem un virzītājspēkiem, jo īpaši – Vinetai Bei! Tāpat pateicamies visiem ES tiesību lietpratējiem par grāmatžurnālam sagatavotajām vērtīgajām publikācijām, kas mūsu lasītājiem ļaus atskatīties uz Latvijas ceļu līdz iestājai ES, kā arī rosinās domāt par aktuālajiem ES tiesību jautājumiem un nākotnes izaicinājumiem.