ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas¹ (turpmāk – Harta) 37. pants ir tiesību norma, kas vairāku iemeslu dēļ radījusi daudz diskusiju akadēmiskajā vidē. Pirmām kārtām par šā panta juridisko dabu un ietekmi kopējā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību sistēmā, kā arī tā nozīmi tiesību uz kvalitatīvu vidi attīstībā ES. Diskusijas ir raisījis gan 37. panta formulējums, atrodoties Hartā, bet nesaturot skaidru norādi uz tiesību esību, gan tā šķietamā līdzība ar Līguma par Eiropas Savienības darbību² (turpmāk – LESD) 11. pantā jau iekļauto integrēšanas principu, tomēr samērā būtiski atšķiroties no tā.

Šā raksta mērķis ir ieskicēt Hartas 37. panta būtību, pievēršoties tā normatīvajam pamatam (legal basis) un interpretācijas izaicinājumiem, tostarp pirmajiem tā soļiem Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrā. Savukārt EST jaunākā judikatūra par šā panta piemērošanu, kas ieskicē pozitīvas tendences vides tiesību attīstības virzienā,³ paliek nākamajam rakstam.

1. Hartas 37. panta būtība

Hartas 37. pants nosaka, ka "augstam vides aizsardzības līmenim un vides kvalitātei jābūt integrētai Savienības politikā un jābūt nodrošinātai saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu".

Pēc Hartas stāšanās spēkā viens no galvenajiem apspriestajiem jautājumiem vides tiesību attīstības kontekstā bija par to, vai tajā iestrādātais pants, kas veltīts vides aizsardzībai, iekļauj arī tiesības uz kvalitatīvu vidi vai cik lielā mērā tas palīdzētu tādām attīstīties ES līmenī.⁴ Tomēr, kā redzams no 37. panta formulējuma, tajā nav expressis verbis ietvertas tiesības uz kvalitatīvu vidi. Piekrītot tam, ka šim pantam ir potenciāls plašākai tā interpretācijai un piemērošanai,⁵ šā raksta mērķiem autore pieturēsies pie uzstādījuma, kāds izsecināms no Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu⁶ (turpmāk – 2007. gada Skaidrojošais materiāls). Tajā 37. pants minēts kā viens no piemēriem, kur atrodami Hartā formulētie principi.

Hartas 2007. gada Skaidrojošajā materiālā, komentējot Hartas tiesību un principu piemērošanu un interpretēšanu (52. pants), kā arī piemērošanas jomas (51. pants), ir uzsvērts atšķirīgais formulējums, kāds lietots Hartas 51. pantā. No 51. panta pirmās daļas redzams, ka ES iestādēm un dalībvalstīm (kad tās piemēro ES tiesības) Hartā noteiktās tiesības jārespektē (shall respect), bet principi jāievēro (shall observe). Šai atšķirībai, kā tas tālāk redzams no 52. panta, šķietami ir piešķirta juridiska nozīme.⁷ Nepārprotami ir tas, ka tiesības, ja netiek ievērotas, ir aizsargājamas tiesā, attiecīgi uz tām persona var atsaukties tieši, vēršoties tiesā. Savukārt, cik lielā mērā persona var atsaukties tiesā uz Hartā nostiprinātajiem principiem, nav abstrakti un viennozīmīgi atbildams jautājums. 2007. gada Skaidrojošajā materiālā norādīts, ka principi "nedod tiesības tieši vērsties tiesā, lai panāktu Eiropas Savienības vai dalībvalstu iestāžu pozitīvu darbību", tomēr šis skaidrojums neaptver situācijas, kad konkrētais princips ir ieviests ar tiesību aktiem un var kalpot par pamatu rīcības un pienākumu (ne)veikšanas vērtējumam.

No Hartas 37. panta formulējuma ir skaidrs, ka tas satur konkrētus pienākumus ES iestādēm un struktūrām, pieņemot tiesību aktus, kā arī dalībvalstīm, kad tās pārņem un piemēro ES tiesību aktus.⁸ Turklāt, kā jau norādīts iepriekš, saskaņā ar Hartas 52. panta piekto daļu Hartā iekļautie principi ir piemērojami tiesā, interpretējot ES tiesību aktus, kā arī vērtējot to likumību. Tādēļ autore piekrīt tiem autoriem, kas saskata 37. pantā potenciāli spēcīgu lomu juridiskās argumentācijas attīstībā, vērtējot ES iestāžu un dalībvalstu rīcību, piemērojot ES prasības, tostarp attiecībā uz pamattiesību ievērošanu. Vērtējumam jāietver Hartas 37. pantā iekļautās prasības par "augsta vides aizsardzības līmeņa" nodrošināšanu un vides kvalitātes uzlabošanu. Vienlaikus jānorāda, ka, ņemot vērā mūsdienu izaicinājumus vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā, kā arī 2022. gada jūlija ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju 76/300,⁹ pamatota šķiet kritika attiecībā uz to, ka vides jomai veltītajā Hartas pantā nav iekļautas tiesības uz kvalitatīvu vidi un pat ne to būtiska sastāvdaļa, kas atzīta gan starptautiskajās tiesībās, gan nu jau visu ES dalībvalstu tiesību sistēmās.¹⁰ Proti, vides procesuālās tiesības, kas izriet no Orhūsas konvencijas¹¹ un kas atzītas arī kā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā¹² (turpmāk – ECK) aizsargāto tiesību sastāvdaļa.¹³

Tajā pašā laikā tas, ka Hartā nav iekļautas vides tiesības, tostarp procesuālās tiesības, nenozīmē, ka tādas ES tiesību sistēmā nepastāv. To tvēruma un juridiskā pamata analīze ir atsevišķa raksta vērta tēma un šoreiz ārpus šā raksta tvēruma, vienīgi vērts atzīmēt, ka tās ievērojami attīstījušās un nostiprinājušās caur ES tiesas judikatūru un tādiem ES tiesību principiem kā ES normu tiešā iedarbība (direct effect)¹⁴ un efektīva tiesību aizsardzība, arī kāda prasīta saskaņā ar Hartas 47. pantu. Tie ļāvuši atsaukties uz ES vides tiesību normām un tās piemērot dalībvalstu tiesību sistēmās, kuru ietvaros valstīm ir jāno­drošina no ES prasībām izrietošais mērķis sasniegt augstu vides aizsardzības līmeni un kvalitātes uzlabošanos gan gaisa un ūdeņu, gan dabas aizsardzības un citās jomās.¹⁵ Turklāt saskaņā ar Hartas 53. pantu nekas no Hartā noteiktā "nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas attiecīgās to piemērošanas jomās Savienības tiesību aktos un starptautiskajās tiesībās", tostarp ECK un dalībvalstu konstitūcijās. Attiecīgi ar ECK, kā arī ar iepriekš minēto Orhūsas konvenciju nostiprinājušās tiesības ir ES tiesību sastāvdaļa, kuras Hartas piemērošana nedrīkst ierobežot.

2. ES Līgumu vides mērķu un prasību kopums – Hartas 37. panta juridiskais ietvars

Hartas 37. pants balstās uz trim vides jomai būtiskiem ES Līgumu pantiem, kas veido ES vides tiesību kodolu. 2007. gada Skaidrojošajā materiālā ir norādīts, ka 37. pantā "izklāstītie principi ir balstīti uz EK līguma 2., 6. un 174. pantu, ko aizstāj Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punkts un Līguma par Eiropas Savienības darbību 11. un 191. pants. Tā pamatā ir arī dažu valstu konstitūcijās paredzētie noteikumi".

Skaidrojošajā materiālā sīkāk nekas nav komentēts, tādējādi nedodot nekādu papildu juridisku virzienu, kas varētu palīdzēt izprast panta saturu. Iespējams, šis skopais komentārs ir saistīts ar to, ka ES dalībvalstis nevarēja vienoties par konkrētāku, Hartai piemērotāku formulējumu laikā, kad to izstrādāja, tostarp tādēļ, ka ne visās ES dalībvalstīs tiesības uz kvalitatīvu vidi bija atzītas kā pamattiesības. Minētā panta izstrādes laikā (pirms 2000. gada) notika plašas diskusijas starp ES dalībvalstīm, Komisiju u.c. iesaistītajām pusēm, mēģinot vienoties par normu, tostarp, vai tajā iekļaujamas individuālas tiesības vai drīzāk interešu aizsardzība caur pienākumiem ES iestādēm un dalībvalstīm. Tā, piemēram, Vācija iestājās par vides aizsardzības panta formulēšanu caur valstīm noteiktu pienākumu, līdzīgi kā noteikts tās konstitūcijā.¹⁶ Rezultātā, kā uzsvērts akadēmiskajās diskusijās, dalībvalstis apzināti (vai nē) ir atstājušas 37. panta satura atklāšanu EST, tostarp iekļaujot vairākus ES tiesībās nedefinētus terminus un konceptus.¹⁷

Labākai Hartas 37. panta tvēruma izpratnei vērts īsumā apskatīt visu trīs pantu būtību, uz kuriem balstās 37. pants un kuru ietvaros veidojas un attīstās šā panta piemērošanas prakse.¹⁸ Vienlaikus jāatzīmē, ka arī to pantu tvērums, uz kuriem balstās Hartas 37. pants, nav konstants, bet attīstītas un paplašinās. Minēto ietekmē arī jauni izaicinājumi, kas jārisina ES līmenī, lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni, ko apņēmusies ES, papildinot Eiropas Savienības līgumu¹⁹ (turpmāk – LES) ar šādu mērķi.

2.1. LESD 191. pants

LESD 191. pants nosaka ES kompetenci vides un klimata jomā gan ES, gan starptautiskā līmenī. Tā tvērums ir definēts ļoti plaši, nosakot mērķi "saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti", kā arī aizsargāt cilvēku veselību un apdomīgi izmantot dabas resursus, lai panāktu "augsta līmeņa aizsardzību". Ko īsti nozīmē gan LESD 191. pantā, gan Hartas 37. pantā lietotais koncepts "augsta līmeņa aizsardzība", ir jautājums, kas nav viegli atbildams, jo ir grūti abstrakti definējams. Kā izriet no EST judikatūras, "augsta līmeņa aizsardzības nodrošināšana nenozīmē visaugstāko iespējamo aizsardzības līmeni no tehniskā viedokļa".²⁰ Šo tēzi atbalstot, ģenerāladvokāte J. Kokote skaidrojusi, ka šāds uzstādījums izsecināms no formulējuma (tikai "augsta" līmeņa aizsardzība), kā arī no tā, ka LESD 193. pantā dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības uzturēt spēkā vai ieviest vēl stingrākus aizsargpasākumus. Tomēr vienlaikus viņa ir norādījusi, ka LESD 191. panta 2. punktā paredzētais mērķis par augstu aizsardzības līmeni "neaprobežojas tikai ar vienkāršu ārējo kritēriju pārsniegšanu. Drīzāk atbilstoši tam vienmēr jācenšas sasniegt plašāku un labāku vides aizsardzību, pat ja visā pasaulē neeksistētu augstāks aizsardzības līmenis. Proti, aizsardzības līmenis katrā ziņā vairs nav augsts tad, ja pilnīgi bez grūtībām varētu tikt sasniegts vēl augstāks līmenis – to gan nedrīkst sajaukt ar prasību visos gadījumos sasniegt tehniski visaugstāko iespējamo aizsardzības līmeni".²¹

Vērtējot principu par "augstu vides aizsardzības līmeni," var piekrist, ka jebkurš pasākums, ko plāno, ņemot to vērā, jāplāno kā situāciju uzlabojošs.²² Attiecīgi tas ir kā "kustīgs mērķis", atspoguļojot ideju par nepārtrauktu vides aizsardzības uzlabošanu ES. Tādēļ var apgalvot, ka normatīvais pamats, kas veido Hartas 37. panta interpretācijas ietvaru un attiecīgi arī 37. panta tvērumu, ir attīstībā esošs lielums. Tas tiek attīstīts un paplašināts, nākot klāt jauniem izaicinājumiem, kas jārisina ES līmenī, kā arī jauniem zinātnes atklājumiem.

Papildus kompetences definēšanai un mērķim par augstu aizsardzības līmeni LESD 191. panta otrā daļa satur četrus principus, uz kuriem balstās ES vides politika, tostarp noteiktās rīcības un to izvērtēšana, proti, "piesardzības un preventīvās darbības princips, princips, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni, un princips, ka maksā piesārņotājs".²³

Hartas 37. panta sasaiste ar LESD 191. pantu nozīmē gan to, ka Hartas 37. panta saturs atklājams LESD 191. pantā noteikto mērķu ietvaros, gan to, ka Hartas 37. panta interpretācijā un piemērošanā jābalstās uz LESD 191. pantā ietvertajiem principiem.

2.2. LES 3. panta trešā daļa

LES 3. panta trešā daļa, definējot ES mērķus, arī nosaka, ka "Savienības darbība ir vērsta uz to, lai panāktu [..] "vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu". Šāda formulējuma atrašanās LES sadaļā "Kopīgie noteikumi" norāda, ka vides aizsardzības mērķi sniedzas ārpus LESD XX sadaļas "Vide" (kuras ietvaros atrodams 191. pants) un attiecas arī uz citām ES politikām un darbības virzieniem.²⁴ Tāds pats secinājums izriet no Hartas 37. pantā definētā uzstādījuma, kas šajā aspektā ir līdzīgs LES 3. pantā definētajam. Attiecīgi tam ir "transversālās (cross-cutting) integrēšanas īpašības", kas nav ierobežotas ar pasākumiem tikai attiecībā uz vides politiku, gluži pretēji – uzstādījums par "augstu vides aizsardzību" un "vides kvalitātes uzlabošanu" principā attiecas uz visām ES politikām.

2.3. LESD 11. pants

LESD 11. pants definē tā dēvēto "integrēšanas pienākuma principu" kā vispārējo ES tiesību principu.²⁵ Jāatzīmē, ka šī ir norma, kurai Hartas 37. pants līdzinās visvairāk un šīs līdzības dēļ bieži vien tiek apšaubīts, ka 37. pants varētu ienest kaut ko jaunu, jo principā paredz integrēšanas pienākumu, kuru jau nosaka LESD 11. pants. Tomēr to formulējumos ir atšķirības, kuras varētu ļaut nonākt pie citādāka interpretācijas rezultāta. Proti, pirmkārt, LESD 11. pants norāda uz "vides aizsardzības prasībām", kas jāintegrē, "nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības", citās jomās. Savukārt Hartas 37. pants atsaucas uz "augstu vides aizsardzības līmeni", nevis kādām noteiktām "prasībām", kas jāintegrē "Savienības politikā". Juridiskajā literatūrā skaidrots, ka 11. pantā ietvertās "prasības" aptver plašos LESD XX sadaļā (Vide) definētos vides politikas uzstādījumus un principus, tostarp, bet ne tikai par augstu vides aizsardzības līmeni.²⁶ Turklāt tās jāintegrē gan politikā, gan darbībās. Tātad šajā aspektā LESD 11. pants šķietami ir plašāks.

Atšķirībā no LESD 11. panta Hartas 37. pantā, līdzīgi kā LES 3. panta trešajā daļā, ir iekļauts arī pienākums integrēt vides "kvalitātes uzlabošanu", kas, kā vērtēts juridiskajā literatūrā, esot vieglāk interpretējams. Proti, saskaņā ar šo prasību jebkurš pasākums, kas noved pie vides degradēšanas, ir pretrunā 37. panta būtībai.²⁷ Attiecīgi šajā aspektā Hartas 37. pants ir šķietami plašāks.

LESD 11. pants līdzīgi kā Hartas 37. pants pēc būtības nosaka nepārtrauktu citu sektoru politiku iniciatīvu un rīcību "zaļināšanas" (greening) pienākumu, jo vislielāko ietekmi uz vidi atstāj nevis darbības vides aizsardzības jomā (piemēram, ūdens aizsardzība, sugu un biotopu aizsardzība), bet tādas jomas kā transports, lauksaimniecība u.c. sektori. "Zaļināšanas" kontekstā 37. pants būtu attiecināms arī uz pamattiesību tvēruma interpretāciju, arī kā leģitīms tiesību ierobežošanas pamats.²⁸

Vienlaikus abi šie panti atsaucas uz ilgtspējīgu attīstību, tomēr ar atšķirīgu uzsvaru. Ja LESD 11. pantā pienākums integrēt vides prasības ir noteikts kā mērķis, "lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību", tad Hartas 37. pants prasa nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni "saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu". Šāda atšķirīga sasaiste var tikt izmantota dažādu argumentu attīstīšanai atkarībā no tā, caur kādu prizmu skatās uz ilgtspējīgas attīstības principu, proti, vai liekot uzsvaru uz ilgtspēju vai attīstību un attiecīgi mēģinot stiprināt vides aizsardzības līmeni vai arī to vājināt. Nesens piemērs EST praksē liecina par vienas ES dalībvalsts mēģinājumu pārbaudīt koncepta par ilgtspējīgu attīstību līdzsvara punktu, uzsvaru liekot par labu attīstībai, kuras dēļ nedrīkstētu to apgrūtināt ar tādām vides prasībām, kas to traucē (no konkrētās dalībvalsts skatpunkta raugoties). Proti, 2016. gadā Polija apstrīdēja EST 2016. gadā pieņemto Direktīvu 2016/2284 par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu (turpmāk – NEC direktīva), arī norādot, ka "ir pārkāpts līdzsvarotas attīstības princips, jo apstrīdētajā direktīvā paredzētās valstu emisiju samazināšanas saistības esot noteiktas, neņemot vērā sociālo un ekonomisko situāciju, tehnoloģiju attīstību un šo saistību īstenošanas izmaksas dažādās dalībvalstīs un Savienības reģionos". Pamatojot savu prasību, Polija arī norādīja uz Hartas 37. un 51. pantu, kuros esot prasīts ievērot līdzsvarotas [ilgtspējīgas] attīstības principu, izstrādājot ES vides politiku.²⁹ EST, izvērtējot ES likumdevēja lēmumu pieņemšanas pamatotību, pilnībā noraidīja Polijas pārmetumus, savā argumentācijā, lai gan atsaucoties uz 37. pantu, tomēr nepiešķirot tam juridisku nozīmi konkrētā pārmetuma vērtējumā. Konkrētā prasība tika noraidīta, pamatojoties uz neatbilstības nekonstatēšanu 191. panta prasībām (kurā ir atsauce uz pienākumu ņemt vērā arī reģionu līdzsvarotu attīstību, kas pēc būtības bija Polijas viens no galvenajiem argumentiem, uzskatot, ka NEC direktīvas prasību ieviešanai tieši Polijai uzlikts pārmērīgs slogs).³⁰ Kopumā no diskusijas šīs lietas ietvaros var redzēt, cik nozīmīgi ir interpretēt konkrētās prasības, tostarp 37. pantu, ņemot vērā pamatietvaru un tā mērķus, kuru īstenošanai norma ir pieņemta.

Ņemot vērā iepriekš norādītās atšķirības formulējumos, atklāts ir jautājums, vai šīs atšķirības praksē nozīmēs atšķirīgu interpretāciju, piemērojot vienu vai otru pantu. Piemēram, par to, kas jāintegrē citās jomās, balstoties uz LESD 11. pantu, bet – kas uz Hartas 37. pantu. Tāpat jautājumus raisa, vai ilgtspējas principa "veicināšana" (LESD 11. pants) vai "atbilstība" (Hartas 37. pants) varētu radīt citādas juridiskas sekas, piemērojot attiecīgos pantus.

Līdz šim formulējumu atšķirības vairāk ir saistījušas juristu uzmanību akadēmiskās diskusijās, tādēļ vērtējams ir jautājums: vai EST piešķīrusi kādu nozīmi iepriekš minētajām atšķirīgajām niansēm? Tomēr vēl būtiskāks ir jautājums: vai Harta sniegs kādu pozitīvu pienesumu vides tiesību attīstībā, it īpaši vides aizsardzībai?

3. Harta un vides aizsardzība

Vides tiesību attīstībā, tostarp vides aizsardzības jautājumu aktualizēšanai, būtiski ir arī citi Hartas panti. Turklāt, kā norādīts arī juridiskajā literatūrā, viens no veidiem, kā attīstīt un uzlabot vides aizsardzību, piemērojot Hartu, ir līdzīgi kā to darījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Proti, "zaļinot" pārējos ECK pantus, ņemot vērā, ka ECK nav atsevišķa panta, kas paredzētu tiesības uz kvalitatīvu vidi.³¹ Līdzīgu attīstību ir pamatoti prognozēt arī attiecībā uz Hartā noteiktajām tiesībām, piemēram, Hartas 2. pantā paredzēto tiesību uz dzīvību tvēruma interpretāciju. Šāda virziena perspektīvu ir piedāvājusi arī ģenerāladvokāte J. Kokote savos secinājumos lietā Craeynest, diskutējot par ES prasībām gaisa kvalitātes jomā un personu tiesībām prasīt no dalībvalsts konkrētu rīcību, lai ievērotu ES Direktīvā 2008/50³² noteiktās prasības par gaisa kvalitātes nodrošināšanu. Šajā lietā ģenerāladvokāte uzsvēra minētajā direktīvā izvirzīto gaisa kvalitātes noteikumu lielo nozīmi, kas "balstīti uz pieņēmumu, ka konkrēto vielu robežlielumu pārsniegšana izraisa lielu skaitu priekšlaicīgas nāves gadījumu".³³ Ģenerāladvokāte J. Kokote norādīja, ka šajos noteikumos par gaisa kvalitāti "ir konkretizēti Savienības pienākumi aizsargāt pamattiesības uz dzīvību saskaņā ar Hartas 2. panta 1. punktu un augstu vides aizsardzības līmeni, kas paredzēts LES 3. panta 3. punktā, Hartas 37. pantā un LESD 191. panta 2. punktā".³⁴ Līdzīgu pieeju var redzēt arī jaunākajā lietā šajā kontekstā, kurā strīds skar dalībvalstu pienākumus nodrošināt ES prasībām atbilstošu gaisa kvalitāti, – lietā C-61/21 JP.³⁵

Analizējot EST judikatūru, kurā Harta ir guvusi atspoguļojumu, novērojams, ka 37. pants manāmi iegūst savu vietu tajā (tomēr krietni atpaliekot no 47. panta par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, bet apsteidzot 2. pantu par tiesībām uz dzīvību). Vienlaikus jāatzīmē, ka daudz biežāk Hartas 37. pants ir atrodams ģenerāladvokātu secinājumos (vairāk par 20 līdz 2024. gada sākumam), bet pagaidām daudz retāk EST spriedumos, lai arī ir spriedumi, kad tajos ir atsauces uz ģenerāladvokāta secinājumu tiem punktiem, kuros analizētas prasības arī Hartas 37. panta gaismā.³⁶

Katrā ziņā EST judikatūras attīstība lielā mērā ir saistīta ar normu interpretāciju, kuras nonāk tās redzeslokā, pateicoties dalībvalstu tiesu uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem. Attiecīgi tas, cik aktīva ir bijusi EST vides tiesību interpretēšanā, tostarp piemērojot 37. pantu, ir saistīts ar valstu tiesu aktivitāti. Ņemot vērā, ka tādu dalībvalstu kā Latvija vides tiesību sistēma lielā mērā balstās uz ES vides prasību pārņemšanu, attīstoties jaunai tiesību jomai pēcpadomju telpā,³⁷ ir pārsteigums, ka jautājumu bijis salīdzinoši maz un pirmo reizi vides tiesību kontekstā saistībā ar dabas aizsardzības regulējumu tikai 2020. gadā. Tomēr tajās lietās fokusā bija nevis Hartas 37. pants, bet gan 17. pants (īpašuma tiesību aizsardzība).³⁸

Nobeiguma vietā

Attiecībā uz Hartas 37. panta pamatelementiem pozitīvi vērtējams tas, ka vides aizsardzībai veltīts pants ir iekļauts Hartā un attiecīgi tam ir perspektīva paplašināt ES tiesību ietvara attīstību caur videi draudzīgu interpretāciju. Proti, arī pamattiesības ir piemērojamas, ņemot vērā pienākumu tiekties uz "augstu vides aizsardzību un kvalitātes uzlabošanu", kā to nosaka 37. pants.

Vienlaikus, ņemot vērā šajā rakstā atspoguļotās atšķirības Hartas 37. panta formulējumā, salīdzinājumā ar tiem ES Līgumu pantiem, uz kuriem balstās 37. pants, kā arī normas par vides aizsardzību atrašanos Hartā, papildus izpētes vērts ir jautājums par tā piemērošanu EST judikatūrā un ES institūciju praksē. Vai formulējumu atšķirības praksē nozīmēs atšķirīgu interpretāciju, piemērojot vienu vai otru pantu? Vai 37. pants dod kādu pievienoto vērtību pamattiesību attīstībai, arī to "zaļināšanai"? Tie ir jautājumi, kas paliek šā raksta turpinājumam, detalizētāk pievēršoties EST judikatūrai, kurā pamazām, bet parādās arī 37. panta piemērošana.

Viss, kas pausts šajā rakstā, ir autores personiskais viedoklis, kas nav saistošs nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā autore strādā vai darbojas.