ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Gatavojot rakstu "Jurista Vārda" grāmatžurnālam, kurā atskatāmies uz sasniegto kā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalsts un iezīmējam konkrētus pamattiesību aktuālos jautājumus ES imigrācijas un patvēruma politikā, vēlamies lasītājiem atgādināt, kādā situācijā dzīvojām un kādus ieguvumus saskatījām pirms iestāšanās ES, ko esam ieguvuši kā ES dalībvalsts un, visbeidzot, kādas ir attīstības perspektīvas un to ietekme uz cilvēku pamattiesību un brīvību ievērošanu migrācijas un patvēruma procedūrās.

Pirms neatkarības atjaunošanas personu iespēja brīvi pārvietoties un izbraukt uz ārzemēm, ar to saprotot teritorijas ārpus PSRS robežām, Latvijas iedzīvotāju vairākumam faktiski nebija iespējama, ceļošanas iespēja varēja aprobežoties ar noteiktām valstīm un attiekties uz režīmam lojāliem, pārbaudītiem cilvēkiem (zinātniekiem, māksliniekiem, speciālistiem darba komandējumos), savukārt patvēruma jautājums bija neērtā tēma un retumis dzirdama kā valsts nodevība pārbēdzēju uz Rietumvalstīm kontekstā.

Situācija valstī kardināli mainījās pēc neatkarības atjaunošanas un iestāšanās ES. Uzņemšana ES nesolīja Latvijai straujas reformas un sabiedrības pārkārtošanos, un bija saprotams, ka paralēli dienas kārtībā esošo problēmu risināšanai – tiesu un valsts pārvaldes reformas uzsākšana, korupcijas apkarošana, iekļaušanās ekonomiskajā un monetārajā savienībā, brīvas personu, pakalpojumu un preču, kapitāla kustības nodrošināšana – būs jauni izaicinājumi gan pašai Latvijai, gan visai ES.

Latvijas galvenais ieguvums, pievienojoties ES, ir demokrātijas un tās tiesiskajā telpā pastāvošo vērtību stiprināšana, kas pakārtoti ir ietekmējis arī imigrācijas un patvēruma politikas veidošanu. Līdzās tam, ka valsts ir rūpīgi sekojusi cilvēka pamattiesību un brīvību standartu iekļaušanai normatīvajā regulējumā, kas skar migrācijas un patvēruma jautājumus, nacionālajā līmenī ir izveidots mehānisms, lai nodrošinātu efektīvu aizskarto tiesību aizsardzības mehānismu – sākot no tiesām līdz Tiesībsarga birojam. Tāpat pamattiesību standartu ievērošanai valstī seko gan ES institūcijas, gan starptautiskās institūcijas, kuru darbības mērķis ir kontrolēt tiesiskuma ievērošanu un cietsirdīgas, necilvēciskas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās nepieļaujamību valstīs.

Neregulārās migrācijas un patvēruma jautājums, mūsuprāt, ir kļuvis par svarīgāko izaicinājumu ES teritorijā ne tikai drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka ir kļuvis par impulsu dalībvalstīm intensīvi meklēt kompromisus, kas kalpotu visas ES interesēm, kā arī pamudinājis ķerties pie nopietnu reformu veikšanas.

Stājoties ES, Latvija pārņēma lielāko daļu ES prasību attiecībā uz brīvu personu kustību, pieņēma Imigrācijas likumu, Patvēruma likumu un vairākus pakārtotus normatīvos aktus, lai Latvijas likumdošana atbilstu ES prasībām uzturēšanās tiesību un patvēruma piešķiršanas jomā.

Kādi tad ir nozīmīgākie Latvijas ieguvumi migrācijas un patvēruma jomā no pievienošanās ES? Pirmkārt, tā ir pievienošanās Šengenas zonai, kas ietver sevī robežkontroles atcelšanu uz ES iekšējām robežām, ārējās robežas kontroles nostiprināšanu un saskaņošanas pasākumus, kopēju īstermiņa uzturēšanās vīzu politiku, Šengenas informācijas sistēmas (SIS) izveidošanu un attīstīšanu, kā arī iespēja saņemt ikvienam Latvijas pilsonim konsulāro atbalstu visās ES dalībvalstu pārstāvniecībās pasaulē. Otrkārt, tā ir efektīvas robežkontroles sistēmas izveidošana. Apstāklis, ka Latvijas ārējā robeža ir arī ES ārējā robeža, ļāvis Latvijai kā ES dalībvalstij saņemt ES finansējumu un instrumentus robežu apsardzei, muitai un kontrolei. Valsts saņemtais finansējums palīdzējis stiprināt Latvijas austrumu robežas apsardzību, paaugstināt Valsts robežsardzes profesionalitāti, kā arī pilnveidot robežkontroles reģionālo un institucionālo sadarbību. Treškārt, ir izveidots efektīvs patvēruma mehānisms. Valsts ir pieņēmusi starptautiskajiem standartiem atbilstošu normatīvo regulējumu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības meklētājiem, kas ietver patvēruma meklētāju pieteikumu izskatīšanas procedūras noteikšanu, efektīvas izraidīšanas sistēmas izveidi, starptautisko aizsardzību ieguvušo personu integrāciju Latvijas sabiedrībā.

Migrācijas un patvēruma sistēmas attīstības perspektīvas

Migrācijas instrumentalizācija, karadarbība Sīrijā un Ukrainā, neregulāro migrantu plūsma no konfliktu skartajām Āfrikas valstīm ir bijuši nozīmīgi impulsi, lai pēdējo astoņu gadu laikā tiktu pārskatīti trūkumi migrācijas un patvēruma sistēmā.¹ Šis process ir rezultējies topošajā Patvēruma un migrācijas paktā,² kura pieņemšana plānota 2024. gada aprīlī un kuru veidos vairāki tiesību akti, kas attieksies uz visiem patvēruma un migrācijas pārvaldības posmiem. Eiropas patvēruma sistēmas reformas mērķis ir izveidot kopēju regulējumu, kas aptver visus patvēruma un migrācijas pārvaldības aspektus, novērst sekundāro kustību un ļaunprātīgu patvēruma sistēmas izmantošanu, panākt, ka sistēma ir efektīvāka un noturīgāka pret migrācijas spiedienu, kā arī sniegt atbalstu visvairāk skartajām dalībvalstīm. Patvēruma un migrācijas pakts ietvers šādas regulas:

a) Eurodac regulu (ES pirkstu nospiedumu datubāze), kas ļaus labāk risināt neatbilstīgas pārvietošanās problēmu un uzraudzīt patvēruma meklētāju un neatbilstīgā situācijā esošu personu pārvietošanos visā ES;

b) Skrīninga regulu, kuras mērķis ir pastiprināt personu kontroli pie ārējām robežām, un nodrošināt, ka neizpildot pareizas ieceļošanas nosacījumus, tiek identificēta pareizā procedūra, piemēram, personas atgriešana tās izcelsmes valstī vai patvēruma procedūras uzsākšana;

c) Patvēruma procedūras regulu, kas noteiks vienotu procedūru, kas dalībvalstīm jāievēro, kad cilvēki lūdz starptautisko aizsardzību. Tā vienkāršos procesuālo kārtību un noteiks standartus attiecībā uz patvēruma meklētāju tiesībām. Ar to plānots ieviest obligātu robežprocedūru, kuras mērķis ir pie ES ārējām robežām ātri novērtēt, vai patvēruma pieteikumi ir nepamatoti vai nepieņemami;

d) Patvēruma un migrācijas pārvaldības regulu, kas ietver noteikumus par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanā un solidaritātes mehānismu, t.i., atbalsts valstīm nesamērīgi liela ieceļotāju skaita gadījumā un elastība dalībvalstīm attiecībā uz savu ieguldījumu izvēli;

e) Pakta piektā daļa ir jauns tiesību akts, ar ko izveidos sistēmu, kas dalībvalstīm ļaus risināt krīzes situācijas patvēruma un migrācijas jomā. Tām būtu atļauts pielāgot konkrētus noteikumus, piemēram, attiecībā uz patvēruma pieteikumu reģistrāciju vai patvēruma robežprocedūru. No otras puses, šīs valstis varētu no ES un tās dalībvalstīm lūgt solidaritātes un atbalsta pasākumus.

Patvēruma un migrācijas paktu veidojošajās regulās ir saskatāmi zināmi riski, tomēr šī raksta ietvaros to izvērtēšanu neveiksim, jo šī tēma ir pelnījusi atsevišķu, plašāku diskusiju.

Pamattiesību izaicinājumi patvēruma jomā

1951. gada 28. jūlija ANO Konvencija par bēgļa statusu un tās 1967. gada 31. janvāra Protokols par bēgļa statusu Latvijai ir saistošs jau no 1997. gada. Savukārt, pildot priekšnoteikumus, lai iestātos ES un nodrošinātu nacionālā regulējuma atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām, Latvija 2002. gadā pieņēma Patvēruma likumu,³ kurā atbilstoši ES regulējumam bija noteikti kritēriji, kādos gadījumos personai var piešķirt ne tikai bēgļa, bet arī alternatīvo statusu. 2002. gadā pieņemtais Patvēruma likums ir zaudējis spēku, un patlaban patvēruma jautājumus regulē Patvēruma likums, kas stājās spēkā 2016. gada 19. janvārī, kurā būtiskas izmaiņas attiecībā uz personas atbilstību bēgļa vai alternatīvajam statusam nav veiktas un nebūs gaidāmas arī Patvēruma un migrācijas pakta ietekmē. Lielākās pārmaiņas attieksies tieši uz procesuālajiem aspektiem un piekļuvi patvēruma procedūrai.

Latvija ilgstoši bija valsts ar samērā nelielu patvēruma meklētāju skaitu un izplatītu sekundāro migrāciju. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes publicētie dati par patvērumu meklētāju skaitu⁴ norāda, ka kopš 1998. gada vislielākais patvēruma meklētāju skaits bija 2017. gadā – 395 personas. Pēc tam šis skaits ik gadu samazinājās, līdz pat 2021. gadam, kad patvēruma meklētāju skaits atkal pieauga līdz 582 personām. Šajā laika posmā reizēm tika konstatētas dažādas neatbilstības starptautisko tiesību normām, piemēram, nepamatota patvēruma meklētāja atzīšana par Krimināllikuma 248. panta subjektu,⁵ kā arī dažādas praktiskas grūtības – nepietiekams sociālais atbalsts vai neskaidri integrācijas pasākumi. Tomēr kopumā Latvija gadu gaitā izveidoja patvēruma sistēmu, kas atbilda gan ES, gan starptautiskajām tiesību normām. Savukārt salīdzinoši nelielais lietu skaits un apstāklis, ka Latvijā patvēruma lietas izskata atsevišķā procesā, bet izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu, ja patvēruma process noslēdzies ar nelabvēlīgu lēmumu, pieņem citā procesā, uz kopējā Eiropas valstu fona ļauj nodrošināt arī gana ātru šo lietu izskatīšanu.

Savukārt 2023. gadā patvēruma meklētāju skaits jau bija pieaudzis līdz 1624 personām. Statistiski tas nozīmē arī mazaizsargāto grupu pārstāvju skaita pieaugumu, piemēram, nepilngadīgie bez pavadības vai personas ar invaliditāti, kuriem attiecīgi ir īpašas vajadzības. Šāds skaita pieaugums arī izgaismo un saasina dažādas ar starptautiskās aizsardzības saņēmēju uzņemšanu un integrāciju saistītas problēmas, piemēram, kvalitatīvu nepilngadīgo bez pavadības pārstāvību un viņu interešu nodrošināšanu gan no tiesiskā viedokļa patvēruma procesā,⁶ gan arī faktiski, apzinoties viņu sadzīves un attīstības vajadzības, tostarp pēc iespējas ātrāk uzsākt izglītības ieguvi, apgūt valodu.

Pēdējos divos gados patvēruma meklētāju Latvijā izcelsmes valstis galvenokārt bija Baltkrievija, Krievija, Afganistāna, Irāna, Irāka, Sīrija un Indija.⁷ Tādējādi secināms, ka daļu no skaita pieauguma radīja personas, kas patvērumu Latvijā lūdza pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, piemēram, norādot uz viņu vajāšanu politiskās pārliecības dēļ vai saistībā ar piederību noteiktai sociālai grupai.⁸ Tomēr galvenokārt patvēruma meklētāju skaita pieaugums saistāms ar situāciju uz Latvijas un Baltkrievijas robežas. Kopš 2021. gada tā ir bijusi iemesls debatēm par nepieciešamību aizsargāt valsts drošību, vienlaikus to samērojot ar cilvēktiesību ievērošanu. Minētā situācija, ciktāl tā attiecas tieši uz tiesībām lūgt patvērumu, sākotnēji tika regulēta ar Ministru kabineta rīkojumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu noteiktā teritorijā un paredzēja absolūtu aizliegumu šajā teritorijā pieņemt patvēruma iesniegumus.⁹ Savukārt pēc tam, kad Administratīvā rajona tiesa vairākās lietās bija pieņēmusi spriedumus, norādot, ka šāds absolūts aizliegums nav samērīgs,¹⁰ Ministru kabinets grozīja rīkojumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu. Grozījumi paredzēja, ka patvēruma pieteikumus attiecīgajā teritorijā var pieņemt robežšķērsošanas vietās un aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā. Spriedumi tika pieņemti, vadoties no ES tiesībām, tiesai norādot, ka dalībvalsts tiesības krīzes situācijā nepiemērot ES tiesību aktus nav pašsaprotamas un jāņem vērā, ka ES sekundārie tiesību akti ietver dažādas krīzes situācijām paredzētas iespējas atkāpties no vispārēji piemērojamiem noteikumiem patvēruma jomā. Vienlaikus tiesa uzsvēra, ka neviena no šīm atkāpēm neļauj dalībvalstij krīzes skartajos reģionos pavisam atteikties no patvēruma iesniegumu pieņemšanas.

2023. gadā Saeima grozīja Latvijas Republikas valsts robežas likumu un Valsts robežsardzes likumu, lai atteiktos no ārkārtējā stāvokļa un nākotnē nepieciešamības gadījumā izsludinātu pastiprinātu robežapsardzības sistēmas darbības režīmu. Patvēruma likums grozīts netika, bet grozījumi Valsts robežsardzes likuma 15. pantā paredz, ka robežsargam ir tiesības neļaut personai ieceļot valstī tam neparedzētā vietā un laikā (ja nepieciešams, atbilstoši iespējām sniedzot personai primāro nodrošinājumu), ja nepastāv objektīvi pamatoti apstākļi, kuru dēļ tūlītēja ieceļošana ir nepieciešama. Kā tas secināms no likumprojekta anotācijas, patvēruma pieprasīšana pati par sevi nav uzskatāma par šādiem objektīvi pamatotiem apstākļiem. Grozījumu pieņemšanas gaitā tika norādīts uz kolīziju starp minēto normu un ES tiesību aktiem, atsaucoties uz iepriekšējo Eiropas Savienības Tiesas praksi.¹¹ Vienlaikus, atskaitot vienu Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada spriedumu,¹² kurā tika vērtēts Lietuvas regulējums, Eiropas Savienības Tiesa nav sniegusi citu vērtējumu par situāciju Baltijas jūras reģionā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā neviens spriedums saistībā ar situāciju uz Latvijas un Baltkrievijas robežas vēl nav pieņemts. Publiski pieejamā informācijā liecina, ka pret Latviju tiesā sagatavošanā ir trīs lietas. Tomēr neatkarīgi no iznākuma konkrētajās lietās nav šaubu, ka Latvijas kontekstā šī situācija ir patiess izaicinājums.

Tāpat liels izaicinājums pēdējos gados Latvijā ir bijusi arī Ukrainas civiliedzīvotāju uzņemšana pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šī arī bija pirmā reize, kad ES tika iedarbināta Pagaidu aizsardzības direktīva. Tā 2022. gadā 4. martā Eiropas Savienības Padome pieņēma īstenošanas lēmumu, ar ko ieviesa pagaidu aizsardzību saistībā ar tādu personu masveida pieplūdumu, kuras kara rezultātā bēg no Ukrainas. Tādējādi, lai gan Ukrainas civiliedzīvotājiem saglabājās iespēja lūgt bēgļa vai alternatīvo statusu arī standarta procedūras ietvaros, lielākā daļa pamatoti izmantoja šo iespēju saņemt pagaidu aizsardzību, kas daudz ātrākā un efektīvākā veidā ļauj iegūt uzturēšanās tiesības, nodrošina piekļuvi darba tirgum, medicīniskajai aprūpei, izglītības ieguvei un cita veida atbalstam. Turklāt jāatzīmē, ka Saeima vēl pirms šī īstenošanas lēmuma jau bija pieņēmusi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumu, tādējādi nacionālā līmenī paužot skaidru politisko atbalstu Ukrainas civiliedzīvotāju uzņemšanai. Likums pēc tam tika regulāri grozīts, gan lai atbilstoši ieviestu ES prasības, gan arī lai reaģētu uz Ukrainas civiliedzīvotāju vajadzībām, kas tika apzinātas laika gaitā. Ukrainas civiliedzīvotāju uzņemšana nenoliedzami sagādā daudz praktisku izaicinājumu un arī aktualizē dažādas jau izsenis pastāvējušas problēmas, piemēram, mājokļu pieejamību, pieeju darba tirgum un iekļaušanu izglītības sistēmā, tomēr no tiesiskā viedokļa regulējums personām kopumā bija ļoti labvēlīgs. Tostarp arī uz vairāku citu ES dalībvalstu fona.

Mākslīgā intelekta un biometrijas tehnoloģiju izmantošanas perspektīvas ES robežkontroles sistēmās

Sekojot jauno tehnoloģiju attīstībai un to izmantošanas iespējām, varam prognozēt, ka ES tās tiks integrētas robežkontrolē un migrācijas pārvaldībā, kas atstās ietekmi uz personām garantētajām pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un datu aizsardzību.

Jau šobrīd biometrisko datu (pirkstu nospiedumu, sejas attēlu) bāzes¹³ ir galvenais rīks, ar ko tiek panākta drošības prasību ievērošana. Šo datubāzu intensīvāka izmantošana, pilnveidošana un integrēšana iezīmē lielāku personas datu apjoma apstrādi un iekļaušanu.

2022. gadā ES Frontex aģentūra publicēja pētījumu par biometrisko tehnoloģiju izmantošanas iespējām ES ārējās robežas menedžmentā¹⁴ ar mērķi atvieglot ceļošanu, t.i., samazināt personu atkārtoto pārbaužu skaitu un gaidīšanas laiku uz robežas.¹⁵ Ekonomiskā stabilitāte un sabiedrības labklājības līmenis kopsakarā ar ģeopolitiskajiem apstākļiem pasaulē var veidot dažādus scenārijus biometrisko tehnoloģiju izmantošanai ceļotāju robežkontroles procedūrās, bet ar lielu varbūtību, ka vidēja un ilgtermiņa attīstības plānā ES dalībvalstis varētu uzsākt izmantot arī 3D vai infrasarkano sejas atpazīšanas sistēmu, bezkontakta papilāro līniju atpazīšanas sistēmas, kā arī sistēmas, kas veic acs varavīksnenes atpazīšanu tuvajos infrasarkanajos staros vai redzamajā gaismā.

Tāpat 2020. gadā Eiropas Komisija veica pētījumu, kā integrēt mākslīgo intelektu robežkontroles procedūrās, migrācijas un drošības jomās.¹⁶ Pētījumā tika piedāvāti dažādi virzieni dažādu mākslīgā intelekta tehnoloģiju izmantošanai robežkontrolē, piemēram, čatboti, datorredze, risku izvērtēšanas rīki, kuru ieviešanas gadījumā valstij būtu jāveic ietekmes uz pamattiesībām izvērtējums.

Papildus pieminēšanas vērts ir 2022. gadā Eiropas Komisijas sadarbībā ar Frontex veiktais pētījums, lai izvērtētu 11 interesējošās novērošanas tehnoloģijas, sākot no droniem un viedās videonovērošanas līdz algoritmiskajai līdzsekošanas sistēmai.¹⁷ Pētījumā tika iezīmētas pirmās prioritātes un sekundārās tehnoloģijas,¹⁸ kas varētu stiprināt robežu drošību, bet arī rada nopietnas bažas par pamattiesību ievērošanu.

Mākslīgā intelekta un novērošanas jaunie tehnoloģiskie risinājumi ir progress, kas uzlabo mūsu dzīves kvalitāti, veicina tiesiskuma un drošības stiprināšanu, tomēr satraucoši ir tas, ka visaptverošā novērošana var negatīvi ietekmēt tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī apdraudēt demokrātiju. Jauno tehnoloģiju iespējas var pārvērst tās par pārmērīgas kontroles rīkiem. Katra darbība digitālajā vidē atstāj digitālās pēdas, automatizācija palielina novērošanas apjomu un efektivitāti, digitālā novērošana ir grūti kontrolējama no to puses, kuri tai pakļauti. Digitālā novērošana ir saistīta ar pārredzamības trūkumu, sabiedrība bieži vien ir maz informēta, ka tā ir saistīta ar daudziem dzīves aspektiem, kā arī valstu valdības bieži neinformē sabiedrību par to, kur un kādiem mērķiem tiek izmantotas novērošanas sistēmas, un neuzrāda pierādījumus par šo sistēmu efektivitāti.

Pat ja novērošanas sistēmas kalpo likumīgiem mērķiem, tās pamatā esošo infrastruktūru var izmantot tādiem mērķiem, kuriem tā netika paredzēta. Pieņemot lēmumu paplašināt pilnvaras vākt un analizēt datus, politiķiem jāpatur prātā šie riski. Bez aktīvām diskusijām sabiedrībā un izsvērta lēmuma pieņemšanas sabiedrība var attapties situācijā, kas ļauj pie varas esošajiem īstenot nepieredzētu kontroli pār ikviena indivīda dzīvi. Lai šāda situācija neiestātos, tiek rekomendēts:¹⁹

• nodrošināt, lai jebkura iejaukšanās tiesībās uz privātumu, t.sk. sistēmu uzlaušana, šifrētu tehnoloģiju izmantošana un sabiedrības novērošana, atbilstu starptautiskajām cilvēktiesībām, likumības principam, leģitīmajam mērķim, būtu nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un noteikta samērīga, nepieļautu diskrimināciju un neskartu šo tiesību būtību;
• izstrādājot, attīstot, ieviešot un ekspluatējot novērošanas sistēmas, ir jāīsteno tiesību aizsardzības pasākumi, t.sk. jāveic ietekmes uz cilvēktiesībām izvērtējumu;
• vērtējot no cilvēktiesību viedokļa jauno novērošanas sistēmu nepieciešamību un ierobežojumu samērīgumu, jāņem vērā visa tiesiskā un tehnoloģiskā vide, kurā šīs sistēmas vai pilnvaras ir vai tiks iestrādātas. Valstīm, ieviešot jaunās sistēmas, būtu jāņem vērā arī sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas un funkciju pārlieku plašas izmantošanas risks, kā arī risks, ko var radīt politiskās pārmaiņas;
• ar neatkarīgu, objektīvu un atbilstoši finansētu institūciju palīdzību jāpieņem un jāīsteno efektīva datu aizsardzība privātajā un publiskajā sektorā, kas atbilst cilvēktiesībām;
• jāveic tūlītēji pasākumi, lai efektīvi palielinātu novērošanas tehnoloģiju izmantošanas pārredzamību, tostarp pienācīgi informējot sabiedrību;
• jāveicina sabiedriskā apspriešana par novērošanas tehnoloģiju izmantošanu, un jānodrošina visu ieinteresēto personu jēgpilna līdzdalība lēmumu pieņemšanā par novērošanas tehnoloģiju iegādi, nodošanu, pārdošanu, izstrādi, ieviešanu un izmantošanu, tostarp par valsts politikas izstrādi un īstenošanu;
• jānodrošina, lai personām, kuras ir cietušas no ļaunprātīgas novērošanas sistēmu izmantošanas vai kuru cilvēktiesības tikušas aizskartas, būtu pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

Kopsavilkums

Līguma par Eiropas Savienības darbību 67.(2), 78. un 80. pants paredz, ka dalībvalstīm ir vienota patvēruma, imigrācijas un ārējo robežu kontroles politika. Tādējādi arī Latvijā patvēruma regulējumu galvenokārt veido ES tiesību aktos noteiktais, kas attiecīgi pārņemts Latvijas tiesību aktos. Līdzīgi ir arī imigrācijas jomā, tomēr attiecībā uz trešvalstniekiem, kam nav saiknes ar ES, Latvijai ir gana liela rīcības brīvība lemt par viņu ieceļošanu un uzturēšanos.

Tādējādi arī nākotnē lielākās pārmaiņas saistīsies tieši ar Patvēruma un migrācijas pakta pieņemšanu. To veidojošie tiesību akti gan liks dalībvalstīm pārskatīt esošās procedūras, gan arī ieviesīs pilnīgi jaunas procedūras, piemēram, tā dēvēto skrīningu. Šis apstāklis kopā ar ģeopolitisko situāciju pasaulē un arī tieši mūsu reģionā nozīmē, ka migrācijas jautājumi arī turpmāk būs ļoti aktuāli gan ES, gan tās dalībvalstu dienaskārtībā.

Valstu valdību priekšlikumi drošības un sabiedriskās kārtības stiprināšanai ir nozīmīgi, tomēr svarīgi būtu lūkoties, lai jauno tehnoloģiju ieviešana robežas apsardzībā, patvēruma procedūrā un imigrācijas kontrolē nenonāk pretrunā ar cilvēkiem garantētajām pamattiesībām un brīvībām.

Novērošanas tehnoloģiju izplatība pastiprina datu vākšanu un apstrādi, kas var apdraudēt privātuma aizsardzību, tādēļ plaša datu vākšana un glabāšana prasa stingrākas datu aizsardzības politikas īstenošanu.