ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (turpmāk – ES) viena no būtiskākajām direktīvām sociālo tiesību jomā, kas ir ieviesta Latvijas tiesību aktos attiecībā uz darba tiesību regulējumu, ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem¹ (turpmāk – Direktīva 2003/88), kuras 7. pants atspoguļo un precizē pamattiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas nostiprinātas ES Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 31. panta 2. punktā. Proti, tajā ir garantētas ikviena darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, savukārt ar Direktīvas 2003/88 7. pantu šis princips tiek īstenots, nosakot, pirmkārt, apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma ilgumu un, otrkārt, apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma aizstāšanas ar finansiālu atlīdzību nosacījumus. Direktīvas 2003/88 7. pantā šīs pamattiesības ir konkretizētas. Tādējādi no minētā izriet, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nedrīkst interpretēt šauri.²

Tādējādi, kā izriet no paša Direktīvas 2003/88 7. panta teksta un Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – Tiesa) judikatūras, dalībvalstīm savos valsts tiesību aktos ir jāparedz tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu piešķiršanas un izmantošanas nosacījumi, precizējot konkrētus apstākļus, kādos darba ņēmēji var izmantot minētās tiesības.³

ES dalībvalstu tiesas ir vērsušās Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālus nolēmumus par dažādiem Direktīvas 2003/88 ieviešanas jautājumiem saistībā ar apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma piešķiršanas un izmantošanas nosacījumiem. Šajā rakstā tiks konkrētāk aplūkota šajā ziņā jaunākā Tiesas judikatūra.

Tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu piešķiršanas un izmantošanas nosacījumi

Kā izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta formulējuma, ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz vismaz četras nedēļas ilgu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šīs tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu ES sociālo tiesību principu, kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai ņemot vērā Direktīvā 2003/88 konkrēti noteiktās robežas.⁴ No Direktīvas 2003/88 teksta un Tiesas judikatūras tāpat izriet, ka, lai gan dalībvalstīm ir iespējams noteikt tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izmantošanas nosacījumus, tās nedrīkst pašai šo tiesību pastāvēšanai, kuras tieši izriet no Direktīvas 2003/88, piemērot nekādus priekšnosacījumus.⁵

Jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir divējāds mērķis, proti, pirmkārt, ļaut darba ņēmējam atpūsties, nevis veikt darba līgumā paredzētos uzdevumus un, otrkārt, izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm.⁶ Šis mērķis tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nošķir no citu veidu atvaļinājumiem ar citādiem mērķiem, piemēram, slimības atvaļinājuma.

Tomēr tiesības uz ikgadēju atvaļinājumu ir tikai viens no diviem aspektiem tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu kā pamattiesībām, kas, kā tas jau iepriekš minēts, noteiktas Hartas 31. panta 2. punktā. Proti, šīs pamattiesības ietver tiesības uz samaksu, kā arī – kā no šīm tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nenodalāmas tiesības – tiesības uz finansiālu atlīdzību par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas, darba attiecībām izbeidzoties, nav izmantots tā pamata mērķim, proti, atpūtai no darba pienākumu veikšanas.⁷ Citiem vārdiem sakot, šīs tiesības uz finansiālu atlīdzību ir izmantojamas tikai gadījumā, kad, darba attiecībām izbeidzoties, atvaļinājums nav izmantots. Šajā saistībā no Tiesas iedibinātās judikatūras skaidri izriet, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka nav paredzēts neviens cits nosacījums par tiesību uz finansiālu atlīdzību izmantošanu kā tikai nosacījums, pirmkārt, par darba attiecību izbeigšanos un, otrkārt, to, ka darba ņēmējs nav izmantojis visu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības šo attiecību izbeigšanās brīdī.⁸

Tālāk tiks aplūkoti trīs nolēmumi par dažādu dalībvalstu tiesu uzdotiem jautājumiem prejudiciālā nolēmuma procedūrās saistībā ar tiesību uz finansiālu atlīdzību par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu interpretāciju dažādu faktisko apstākļu kontekstā.

Lieta job medium, C-233/20

Lietā job‑medium, C-233/20, Austrijas Augstākā tiesa vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar strīdu starp WD un viņa bijušo darba devēju par atteikumu izmaksāt finansiālu atlīdzību par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas nebija izmantots pirms darba attiecību beigām. WD uz Austrijas tiesību normas pamata tika atteikts izmaksāt finansiālu atlīdzību par atvaļinājumu, kas netika izmantots, izbeidzoties darba attiecībām, tāpēc, ka viņš šīs attiecības izbeidza pēc savas iniciatīvas, priekšlaicīgi darba līgumā noteiktajam termiņam un bez nopietna iemesla.

Austrijas Augstākajā tiesā ierosinātajā lietā šī tiesa atzina, ka darba ņēmējs atsauces laikposmā faktiski ir strādājis. Tādējādi viņš bija ieguvis tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu un daļa šī atvaļinājuma darba attiecību izbeigšanas brīdī vēl nebija izmantota. Šādos apstākļos Austrijas Augstākajai tiesai radās šaubas par to, vai apstāklis, ka darba ņēmējs pēc savas iniciatīvas ir izbeidzis darba attiecības, varētu ietekmēt viņa tiesības saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu, ko viņš nebija izmantojis līdz darba attiecību beigām, un tādējādi par attiecīgās valsts tiesību normas, kas liedza finansiālas atlīdzības izmaksu šādā gadījumā, saderību ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktu un Hartas 31. panta 2. punktu.

Šajā lietā Tiesa atgādināja ka, pirmkārt, tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir balstītas uz pieņēmumu, ka darba ņēmējs atsauces laikposmā ir faktiski strādājis.⁹

Otrkārt, Tiesa atgādināja, ka tad, kad darba attiecības izbeidzas, apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu faktiski vairs nav iespējams izmantot. Lai šādā situācijā netiktu izslēgta jebkāda, pat finansiāla veida, šo darba ņēmēja tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izmantošana, Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka darba ņēmējam ir tiesības uz finansiālu atlīdzību.¹⁰ Šajā situācijā iemesliem, kuru dēļ darba attiecības ir izbeigušās, nav nozīmes. Tādējādi apstāklis, ka darba ņēmējs pēc savas iniciatīvas ir izbeidzis darba attiecības, nekādi neietekmē viņa tiesības saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu, ko viņš nav varējis izmantot pirms darba attiecību beigām.¹¹

Tādējādi Tiesa atzina ka Direktīvas 2003/88 7. pants, lasot to Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru finansiāla atlīdzība par neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par kārtējo (pēdējo) nodarbinātības gadu nepienākas, ja darba ņēmējs pēc savas iniciatīvas bez nopietna iemesla un priekšlaicīgi ir izbeidzis darba attiecības.

Apvienotās lietas Fraport, C-518/20 un C-727/20

Apvienotajās lietās Fraport, C-518/20 un C-727/20, Vācijas Federālā darba lietu tiesa vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu strīdā par divu darba ņēmēju tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par laikposmu, kurā viņiem attiecīgi bija iestājusies pilnīga invaliditāte un darbnespēja slimības dēļ, būtībā vaicājot, vai Direktīvas 2003/88 7. pants un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas iegūtas par minēto laikposmu, var beigties vai nu valsts tiesībās atļauta pārcelšanas laikposma beigās, vai vēlāk, ja darba devējs nav laikus devis darba ņēmējam iespēju izmantot šīs tiesības. Citiem vārdiem sakot, Vācijas Federālā darba lietu tiesa pēc būtības vēlējās noskaidrot, vai ar Direktīvas 2003/88 7. pantu ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu var uzskatīt par zaudētu ilgstošas darbnespējas, kas iestājusies slimības dēļ, gadījumā, pat ja darba devējs darba ņēmējam faktiski nav devis iespēju izmantot savas tiesības uz atvaļinājumu nodarbinātības laikposmā pirms pilnīgas invaliditātes iestāšanās.

Tiesa šajā lietā atzina, ka tomēr dažās situācijās, kurās darba ņēmējs nav spējīgs pildīt savus pienākumus, dalībvalsts nedrīkst tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu pakārtot nosacījumam, ka viņš ir faktiski strādājis. Tā tas ir, piemēram, attiecībā uz darba ņēmējiem, kas attiecīgajā laikposmā nestrādā slimības atvaļinājuma dēļ. Saistībā ar tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu šie darba ņēmēji ir pielīdzināmi tiem darba ņēmējiem, kas šajā laikposmā ir faktiski strādājuši.¹²

Tiesa šajā ziņā ir uzsvērusi, ka slimības izraisīta darbnespēja principā ir neparedzama un nav atkarīga no darba ņēmēja gribas. Proti, prombūtne no darba pienākumu izpildes slimības dēļ ir uzskatāma par prombūtni no darba tādu iemeslu dēļ, kas nav atkarīgi no darba ņēmēja gribas, un ir uzskatāma par darba laiku.¹³

Spriedumā Fraport Tiesa arī ir norādījusi, ka valsts tiesai ir jāpārbauda, vai darba devējs ir laikus izpildījis pienākumu mudināt darba ņēmēju izmantot apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu un informēt par to.¹⁴ Tādējādi darba devējam ir jāpierāda, ka tas ir ievērojis šos savus pienākumus.

Šajā kontekstā spriedumā Fraport Tiesa nolēma, ka Direktīvas 2003/88 7. pants un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas iegūtas par attiecīgo laikposmu, kurā šis darba ņēmējs faktiski ir strādājis, pirms ieguvis pilnīgu invaliditāti vai darbnespēju slimības dēļ, kas kopš tā laika turpinās, var izbeigties vai nu valsts tiesībās atļautā pārcelšanas laikposma beigās, vai arī vēlāk, ja darba devējs nav laikus devis darba ņēmējam iespēju izmantot šīs tiesības.¹⁵

Tomēr šajā ziņā jāatgādina, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu var tikt ierobežotas, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, proti, ka šiem ierobežojumiem jābūt paredzētiem tiesību aktā, jāatbilst šo tiesību būtiskajam saturam un, ievērojot samērīguma principu, jābūt vajadzīgiem un faktiski jāatbilst ES atzītiem vispārējas nozīmes mērķiem.¹⁶

Šajā kontekstā Tiesa jau ir atzinusi, ka pastāv īpaši apstākļi, kas, lai novērstu negatīvas sekas, kādas var radīt tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu neierobežota summēšana darba ņēmēja ilgstošas slimības dēļ vairākos secīgos laikposmos, pamato to, ka tiek izdarīta atkāpe no noteikuma, saskaņā ar kuru tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nevar izbeigties. Šāda atkāpe ir pamatota ar pašu tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķi, kā arī ar vajadzību aizsargāt darba devēju no riska, ka darba ņēmējs var sasummēt pārāk daudzus laikposmus, kuros viņš nav strādājis, un no grūtībām, ko tas varētu radīt darba procesa organizēšanai.¹⁷ Proti, šis risinājums ir attaisnots, pamatojoties ne tikai uz darba ņēmēja aizsardzību, bet arī uz darba devēja aizsardzību, kurš saskaras ar darba ņēmēja prombūtnes pārāk ievērojamu laikposmu summēšanas risku un ar grūtībām, ko tas varētu nozīmēt darba procesa organizēšanai.¹⁸

Tādējādi Tiesa nosprieda ka, ņemot vērā ne tikai darba ņēmēja aizsardzību, ko nodrošina Direktīva 2003/88, bet arī darba devēja aizsardzību, kurš sastopas ar risku, ka darba ņēmējs var sasummēt pārāk daudzus laikposmus, kuros viņš nav strādājis, un grūtībām, ko tas varētu radīt darba laika organizēšanai uzņēmumā, šīs direktīvas 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādas valsts tiesību normas vai praksi, kas ar 15 mēnešu pārcelšanas laikposmu, kuram beidzoties izbeidzas arī tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, ierobežo vairāku secīgu bāzes laikposmu laikā darbnespējīga darba ņēmēja tiesību uz šādu atvaļinājumu summēšanu.¹⁹ Pārsniedzot noteiktu laika robežu, ikgadējais atvaļinājums kā atpūtas laiks darba ņēmējam nesniedz pozitīvu ietekmi. Tādējādi, ņemot vērā darba ņēmējam piešķirto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķi, darba ņēmējam, kurš vairākus gadus pēc kārtas ir bijis darba nespējīgs un kurš šajā laikposmā saskaņā ar valsts tiesībām nav varējis izmantot apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, nevar būt tiesības neierobežoti summēt šajā laikposmā iegūtās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.²⁰

Tomēr jāatgādina, ka Tiesa uzskatīja, ka tādos apstākļos, kad darba ņēmējs jau ir ieguvis tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu pirms saslimšanas, nepastāv risks, ka neierobežota tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu summēšana varētu radīt negatīvas sekas darba devējam. Līdz ar to šādā situācijā darba devēja interešu aizsardzība a priori nevar attaisnot atkāpi no darba ņēmēja tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.²¹

Saskaņā ar atgādināto judikatūru tādējādi ir izslēgts, ka ES tiesībās garantētās darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu tiek samazinātas situācijā, kurai ir raksturīgs tas, ka darba ņēmējs bāzes laikposmā slimības dēļ nav varējis strādāt.²²

Jāatgādina, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu automātiska zaudēšana, kas nav pakārtota iepriekšējai pārbaudei par to, vai darba ņēmējam ir bijusi faktiska iespēja izmantot šīs tiesības, neatbilst Hartas 52. panta 1. punktā noteiktajiem ierobežojumiem, kuri ir obligāti dalībvalstīm, nosakot minēto tiesību izmantošanas kārtību.²³

Šajā ziņā atšķirībā no situācijas, kad tiek summētas tāda darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kam nav bijusi iespēja izmantot minēto atvaļinājumu slimības dēļ, darba devējam, kurš darba ņēmējam nedod iespēju izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, ir jāuzņemas no tā izrietošās sekas.²⁴ Jāatgādina arī, ka, tā kā darba ņēmējs ir jāuzskata par vājāko darba attiecību pusi, pienākumu nodrošināt tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu faktisku izmantošanu nedrīkst pilnībā pārnest uz darba ņēmēju, jo darba devējam tādējādi būtu iespēja atbrīvoties no viņa paša pienākumu izpildes, aizbildinoties, ka darba ņēmējs nav iesniedzis pieteikumu par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.²⁵

Tādējādi, lai gan ierobežojums laikā, ko Tiesa ir atzinusi spriedumā KHS,²⁶ liedz darba ņēmējiem atsaukties uz visu tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas ir iegūtas viņu ilgstošas prombūtnes no darba vairākos secīgos laikposmos laikā, saglabāšanu, šāds ierobežojums nevar tikt piemērots tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas ir iegūtas laikposmā, kurā darba ņēmējs faktiski ir strādājis, pirms ieguvis invaliditāti vai darbnespēju, neizskatot jautājumu, vai darba devējs ir laikus devis darba ņēmējam iespēju izmantot šīs tiesības, jo šādas situācijas dēļ, Tiesas ieskatā, zustu jēga tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.

Lieta Comune di Copertino, C-218/22

Lietā Commune de Copertino, C-218/22, tika risināts jautājums par to, vai ES tiesību akti liedz dalībvalstīm ieviest pasākumus, kuru mērķis ir novērst darba ņēmēju izvēli neizmantot savas tiesības uz atpūtu no darba un tā vietā saņemt līdzvērtīgu atlīdzību naudā, darba tiesiskajām attiecībām beidzoties.

Šajā sakarā lietā Comune di Copertino, C-218/22, Itālijas pirmās instances tiesa lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar tiesvedību starp BU, kuru publiskā sektora darbinieka statusā agrāk bija nodarbinājusi Kopertīno pašvaldība Itālijā, un šo pašvaldību par valsts tiesību normā paredzētu aizliegumu izmaksāt finansiālu atlīdzinājumu par apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienām, kas bija uzkrātas vairākos atsauces laikposmos, ko BU nebija izmantojis līdz dienai, kad pēc viņa uzteikuma darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas, lai viņš varētu priekšlaicīgi pensionēties.

Itālijas tiesa norādīja, ka šīs valsts Konstitucionālā tiesa ir nospriedusi, ka attiecīgā valsts tiesību norma, kas noteic aizliegumu izmaksāt finansiālu atlīdzinājumu par apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienām, kas uzkrātas vairākos atsauces laikposmos, atbilst Itālijas Konstitūcijā nostiprinātajiem principiem un nepārkāpj ES tiesību principus, kā arī starptautisko tiesību normas. Itālijas tiesa nepiekrita Konstitucionālās tiesas secinājumam, ka attiecīgais Itālijas tiesību akts ir saderīgs ar Direktīvu 2003/88. Līdz ar to tā vērsās Tiesā, būtībā jautājot, vai Direktīvas 2003/88 7. pants un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ar publisko izdevumu ierobežošanu un publiskā sektora darba devēja organizatoriskajām vajadzībām saistītu iemeslu dēļ noteic aizliegumu izmaksāt darba ņēmējam finansiālu atlīdzību par apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienām, uz kurām tiesības iegūtas gan pēdējā nodarbinātības gadā, gan iepriekšējos gados un kas nav izmantotas līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanas dienai, ja darba ņēmējs šīs attiecības ir izbeidzis ar uzteikumu un nav pierādījis, ka minēto darba tiesisko attiecību laikā viņš savu atvaļinājumu nav izmantojis no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

Savā iepriekšējā judikatūrā Tiesa jau bija atzinusi, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam principā nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuros ir noteikti tiesību uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu izmantošanas noteikumi, ieskaitot arī minēto tiesību zaudēšanu atsauces vai pārcelšanas laikposma beigās, tomēr ar nosacījumu, ka darba ņēmējam, kurš zaudējis tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, ir bijusi faktiska iespēja izmantot viņam minētajā direktīvā paredzētās tiesības.²⁷

Tiesa secināja, ka ar šajā lietā aplūkoto valsts tiesību normu – atbilstoši tam, kā to interpretē Itālijas Konstitucionālā tiesa, kurā paredzēts aizliegums izmaksāt darba ņēmējam finansiālu atlīdzību par apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienām, kas nav izmantotas līdz darba attiecību izbeigšanas dienai tāda iemesla dēļ, ka šis darba ņēmējs savas darba attiecības ar darba devēju izbeidz pēc paša vēlēšanās, ir ieviests nosacījums, kurš pārsniedz tos nosacījumus, kas skaidri paredzēti Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā. Turklāt šis aizliegums attiecas arī uz pēdējo nodarbinātības gadu, kurā darba attiecības ir beigušās. Līdz ar to šie valsts tiesību akti ierobežo tiesības uz finansiālu atlīdzinājumu par ikgadējo atvaļinājumu, kas nav izmantots, darba attiecībām beidzoties.²⁸

Šajā gadījumā nebija šaubu par to ka attiecīgais Hartas 31. panta 2. punktā nostiprināto pamattiesību izmantošanas ierobežojums ir paredzēts Itālijas tiesību aktos.²⁹

Par valsts likumdevēja izvirzītajiem mērķiem, par kuriem Itālijas tiesa, kas vērsās Tiesā, jo īpaši šaubījās, Tiesa secināja, ka mērķi, kā tos interpretē Itālijas Konstitucionālā tiesa, ir, pirmkārt, ierobežot publiskos izdevumus un, otrkārt, apmierināt publiskā sektora darba devēja organizatoriskās vajadzības, tostarp sekmējot racionālu atvaļinājumu plānošanu un darba attiecību dalībnieku atbildīgu izturēšanos.³⁰

Attiecībā uz mērķi ierobežot publiskos izdevumus Tiesa atgādināja Direktīvas 2003/88 4. apsvērumu, ka darba ņēmēju drošības un veselības efektīva aizsardzība nedrīkst tikt pakārtota pilnībā ekonomiskiem apsvērumiem.³¹

Attiecībā uz ar publiskā sektora darba devēja organizatoriskajām vajadzībām saistīto mērķi Tiesa norādīja, ka tas ir attiecināms uz atvaļinājumu racionālu plānošanu un darba attiecību dalībnieku atbildīgas izturēšanās sekmēšanu un tādējādi to var saprast kā tādu, kas paredz mudināt darba ņēmējus izmantot savu atvaļinājumu un kas atbilst Direktīvas 2003/88 mērķim.³²

Turpretim, ja darba ņēmējs brīvprātīgi un būdams pilnībā informēts par to, kādas sekas no tā izrietēs, nav izmantojis savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu pēc tam, kad viņam faktiski ir bijusi iespēja izmantot šīs savas tiesības, ne šo tiesību zaudēšana darba attiecību izbeigšanas gadījumā, ne attiecīgi finansiāla atlīdzinājuma par neizmantoto apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu neizmaksāšana nav pretrunā Hartas 31. panta 2. punktam un darba devējam nav pienākuma likt šim darba ņēmējam faktiski izmantot minētās tiesības.³³

Šajā ziņā tika atgādināts, ka darba devējam, ņemot vērā tiesību uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu obligāto raksturu un lai nodrošinātu Direktīvas 2003/88 7. panta lietderīgo iedarbību praksē, nodrošinot pārskatāmību, ir it īpaši jāraugās, ka darba ņēmējam faktiski ir iespēja izmantot apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, vajadzības gadījumā formāli mudinot to darīt un precīzi un savlaicīgi viņu informējot – tā, lai nodrošinātu, ka minētais atvaļinājums joprojām ir piemērots attiecīgās personas atpūtas un izklaides nodrošināšanai, kuru tam ir jāveicina, – par to, ka tad, ja viņš to neizmantos, atvaļinājums tiks zaudēts atsauces laikposma vai atļautā pārcelšanas laikposma beigās un to vairs nevarēs aizstāt ar finansiālu atlīdzinājumu. Turklāt pierādīšanas pienākums ir darba devējam.³⁴ Proti, saderīga ar tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķiem šajā sakarā nebūtu tāda Direktīvas 2003/88 7. panta interpretācija, kas mudinātu darba ņēmēju apzināti atturēties no viņa apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma faktiskas izmantošanas piemērojamajā atsauces vai atļautās pārcelšanas laikposmā, lai palielinātu savu darba samaksu, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.

No tā izriet secinājums, ka tad, ja darba devējs nevar pierādīt, ka ir atbilstoši rūpējies, lai darba ņēmējs faktiski varētu izmantot apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības, jāuzskata, ka tiesību uz minēto atvaļinājumu izbeigšanās atsauces laikposma vai atļautā pārcelšanas laikposma beigās un attiecīga finansiāla atlīdzinājuma nemaksāšana par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu darba attiecību izbeigšanās gadījumā ir pretrunā attiecīgi Direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punktam, kā arī Hartas 31. panta 2. punktam.³⁵

Tiesa uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem atbildēja, ka Direktīvas 2003/88 7. pants un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ar publisko izdevumu ierobežošanu un publiskā sektora darba devēja organizatoriskajām vajadzībām saistītu iemeslu dēļ noteic aizliegumu izmaksāt darba ņēmējam finansiālu atlīdzinājumu par apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma dienām, uz kurām tiesības iegūtas gan pēdējā nodarbinātības gadā, gan iepriekšējos gados un nav izmantotas līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanas dienai, ja šis darba ņēmējs šīs darba tiesiskās attiecības ir izbeidzis ar uzteikumu un nav pierādījis, ka minēto darba tiesisko attiecību laikā viņš savu atvaļinājumu nav izmantojis no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.³⁶

ES Tiesai prejudiciālā nolēmuma tiesvedībās samērā regulāri nākas atbildēt uz dalībvalstu tiesu uzdotajiem jautājumiem par darba ņēmēju tiesību uz apamksātu ikgadējo atvaļinājumu interpretāciju konkrētos faktiskajos apstākļos, tostarp saistībā ar finansiāla atlīdzinājuma maksāšana par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu. Minētās Tiesas judikatūras atziņas ir vērtīgas arī Latvijas kontekstā, lemjot jautājumus par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma organizācijas nosacījumiem.

Visi izteiktie viedokļi ir personiski un nesaista iestādi, kurā šobrīd strādāju.